Ko darīt ar vainas sajūtu?

Jāatceras, ka pacients gūst labumu no mierīga un pietiekami atpūtušos tuvinieka.

Kā atpūsties praktiski?

Jāvienojas par maiņām, jālūdz palīdzība un jāizmanto īsas atjaunošanās pauzes.

Vai drīkst atpūsties, ja tuvinieks mirst? Hospisa aprūpe ģimenēm

Hospisa aprūpe mājās Latvijā. Tuvinieks uz brīdi atpūšas, kamēr cits ģimenes loceklis mierīgi paliek pie pacienta un saglabā drošu klātbūtni.

Īsā atbilde

Jā, drīkst atpūsties arī tad, ja tuvinieks mirst. Atpūta nav nodevība un nav mīlestības trūkums. Tā ir nepieciešama, lai ģimene spētu domāt skaidri, dot zāles pareizi, pamanīt simptomus un palikt pie pacienta ar mieru, nevis tikai ar izmisumu.

Dzīves beigās klātbūtne ir svarīga, bet klātbūtne nenozīmē, ka vienam cilvēkam jābūt nomodā bez pārtraukuma. Cilvēks, kurš neguļ un vairs nespēj uztvert notiekošo, nevar droši aprūpēt pacientu.

Kāpēc atpūta šķiet vainīga

Daudzi tuvinieki jūt, ka atpūsties ir nepareizi. Viņiem šķiet, ka, aizverot acis, izejot pastaigā vai paēdot citā telpā, viņi pamet cilvēku, kurš tuvojas nāvei. Šī sajūta ir saprotama, jo pēdējās dienās katra minūte šķiet ļoti vērtīga.

Tomēr vainas sajūta ne vienmēr saka patiesību. Tā bieži rodas no bezspēcības. Ģimene nevar apturēt slimību un tāpēc mēģina vismaz nepamest gultas malu. Bet cilvēka atrašanās pie gultas bez miega, ēdiena un skaidras domas ne vienmēr nozīmē labāku klātbūtni.

Ko pacientam patiesībā vajag

Pacientam vajag drošu, mierīgu un pietiekami uzmanīgu cilvēku blakus. Vajag cilvēku, kurš dzird elpas pārmaiņas, pamana sāpes, spēj piezvanīt ārstam vai māsai, atceras zāļu norādījumus un nepārvērš katru brīdi par paniku.

Ja tuvinieks ir pilnīgi izsmelts, viņš var kļūt nervozs, skaļš, neuzmanīgs vai pārāk straujš. Tad pacients var justies vēl nedrošāk. Atpūta palīdz ne tikai aprūpētājam, bet arī pašam pacientam.

Latvijas konteksts

Latvijā daudzas ģimenes vēlas, lai cilvēks dzīves beigās paliek mājās. Tas ir ļoti cilvēcīgs mērķis, bet mājās nav slimnīcas maiņu sistēmas. Tur nav visu diennakti pieejamas komandas pie gultas. Tāpēc ģimenei pašai jāizveido sava maiņu kārtība un jālūdz palīdzība, kad slodze kļūst par lielu.

Ģimenei jārunā ar ģimenes ārstu, ārstējošo ārstu, māsu, sociālo dienestu vai mobilo paliatīvās aprūpes komandu par to, ko iespējams nodrošināt mājās. Jānoskaidro, kam zvanīt pasliktinājuma brīdī un kā organizēt atbalstu naktī.

Atpūta nav pretrunā ar cieņpilnu aprūpi. Tā ir viens no nosacījumiem, lai aprūpe mājās vispār būtu noturama.

Kā atpūsties, nepametot pacientu

Atpūta ne vienmēr nozīmē ilgu miegu prom no mājas. Dažreiz tā ir trīsdesmit minūšu snauda citā istabā. Dažreiz duša. Dažreiz silts ēdiens pie galda. Dažreiz pastaiga ap māju. Dažreiz brīdis bez telefona, kamēr cits cilvēks ir pie pacienta.

Svarīgi, lai atpūta būtu ieplānota. Ja tā notiek tikai tad, kad cilvēks jau sabrūk, tā vairs nav aprūpes daļa, bet avārijas režīms. Labāk ģimenei iepriekš vienoties, kurš un kad pārņem klātbūtni.

Ko pateikt sev vainas brīdī

Es neatpūšos tāpēc, ka man ir vienalga.

Es atpūšos, lai varētu būt mierīgāks pie viņa.

Pacientam nav vajadzīgs mans sabrukums.

Es drīkstu paēst, gulēt un elpot.

Mīlestība nav tas pats, kas pilnīga spēku iztērēšana.

Ko teikt pacientam

Ja pacients ir pie samaņas un uztraucas, ka tuvinieks aiziet atpūsties, jārunā vienkārši. Var teikt, ka es uz brīdi pagulēšu, bet blakus būs cits cilvēks. Var teikt, ka es atgriezīšos pēc stundas. Var teikt, ka tu nepaliksi viens.

Ja pacients vairs daudz nerunā, joprojām var paskaidrot mierīgā balsī. Cilvēks dzīves beigās var dzirdēt vairāk, nekā ģimene domā. Īss skaidrojums palīdz saglabāt drošības sajūtu.

Kā izveidot drošu maiņu

Pirms viens cilvēks iet gulēt, jānodod otram svarīgākā informācija. Kad dotas zāles. Kas jāpamana. Kam zvanīt. Vai pacients nesen dzēra. Vai bija sāpes. Vai bija elpas trūkums. Kur atrodas zāļu saraksts un ārsta norādījumi.

Šāda nodošana nav pārspīlēta. Tā pasargā no kļūdām. Ja ģimenē nav otra cilvēka, jāmeklē ārējs atbalsts. Pat dažas stundas palīdzības var būt izšķirošas.

Kad atpūta vairs nav pietiekama

Ir brīži, kad īsa atpūta vien neatrisina slodzi. Ja pacients ir ļoti nemierīgs, ja sāpes nav kontrolētas, ja elpa kļūst mokoša vai ja ģimene baidās palikt mājās, jāzvana aprūpes komandai. Nav pareizi prasīt, lai ģimene iztur situāciju, kurai vajadzīga profesionāla palīdzība.

Ja tuvinieks sāk just, ka vairs nespēj būt drošs pie pacienta, tas jāpasaka skaļi. Šāda atzīšana nav izgāšanās. Tā ir atbildība.

Pēdējais brīdis un bailes nokavēt

Ļoti daudzi tuvinieki baidās aizmigt tieši tad, kad cilvēks nomirs. Šīs bailes ir ļoti cilvēciskas. Tomēr nāves brīdi ne vienmēr var paredzēt vai kontrolēt. Cilvēks reizēm aiziet tieši tad, kad istabā ir klusums, kad ģimene uz brīdi izgājusi vai kad visi beidzot ir aizmiguši.

Tas nenozīmē, ka ģimene ir vainīga. Tas nenozīmē, ka mīlestības bija par maz. Dažreiz tā vienkārši notiek. Svarīgākais nav tikai viena minūte, bet visa kopējā klātbūtne, aprūpe un cieņa pirms tās.

Kā sagatavot sevi atpūtai

Dažiem tuviniekiem nepietiek ar to, ka kāds pasaka atpūties. Viņiem vajag konkrētu drošības sajūtu. Pirms atpūtas var pārbaudīt, vai pacients ir ērti noguldīts, vai mute nav sausa, vai zāļu grafiks ir skaidrs, vai telefons ir sasniedzams un vai cilvēks, kurš paliek pie pacienta, zina galveno.

Šāds īss rituāls palīdz prātam atlaist kontroli. Tuvinieks zina, ka viņš neaiziet haosā. Viņš uz brīdi nodod rūpes citam cilvēkam vai skaidram plānam. Tas neizslēdz skumjas, bet samazina paniku.

Ja pacients nevēlas, lai tuvinieks aiziet

Dažreiz pacients kļūst satraukts, ja galvenais aprūpētājs iziet no istabas. Tas var būt saistīts ar bailēm, sāpēm, apjukumu vai sajūtu, ka nāve ir tuvu. Šādā brīdī nevajag dusmoties uz pacientu, bet arī nevajag pilnībā atteikties no atpūtas.

Var sākt ar ļoti īsu prombūtni. Es iešu padzerties un pēc dažām minūtēm būšu atpakaļ. Tad laiku var pakāpeniski palielināt, ja blakus ir cits drošs cilvēks. Ja satraukums ir ļoti liels, jārunā ar aprūpes komandu, jo reizēm aiz šīm bailēm slēpjas simptomi, kurus var mazināt.

Atpūta pēc nāves

Daļa tuvinieku turpina neļaut sev atpūsties arī pēc pacienta nāves. Sākas zvani, dokumenti, bēres, radinieki un tukša māja. Tomēr ķermenis pēc ilgstošas aprūpes var būt pilnībā izsmelts. Arī pēc nāves cilvēkam drīkst vajadzēt miegu, klusumu un palīdzību.

Atpūta pēc zaudējuma nenozīmē, ka mīlestība beigusies. Tā nozīmē, ka aprūpes spriedze beidzot atlaiž ķermeni, un tam vajag laiku. Sēras nav jāiztur ar tādu pašu saspringumu, ar kādu tika izturētas pēdējās naktis.

Biežākie jautājumi

Vai drīkst gulēt, ja pacients ir ļoti vājš?

Jā, ja ir skaidrs, kurš pieskata situāciju vai kā ģimene rīkosies pasliktinājuma brīdī. Bez miega aprūpe kļūst nedroša.

Vai atpūta nozīmē, ka es palaidīšu garām pēdējo brīdi?

To nevar pilnībā kontrolēt. Vainot sevi par īsu atpūtu nav taisnīgi pret sevi un pret visu iepriekšējo klātbūtni.

Ko darīt, ja citi ģimenes locekļi pārmet atpūtu?

Jārunā par drošību un maiņām. Aprūpe nav sacensība, kurš visilgāk neguļ. Tā ir kopīgs darbs pacienta labā.

Kad jāmeklē palīdzība no malas?

Ja ģimene vairs nespēj gulēt, ēst, droši dot zāles vai saglabāt mieru, palīdzība jāmeklē uzreiz.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā