Īsā atbilde Pacientam nav obligāti jāzina visi pakalpojuma nosaukumi un sistēmas detaļas, bet viņam ir tiesības saprast, kāds ir aprūpes mērķis. Viņam jāzina, ka palīdzība tagad vairāk vērsta uz sāpju mazināšanu, elpas atvieglošanu, mieru, drošību, cieņu un ģimenes atbalstu. Vārds hospiss dažus cilvēkus biedē. Tāpēc to nevajag mest sarunā kā aukstu etiķeti. Tas jāskaidro cilvēciski. Hospisa aprūpe nenozīmē pamešanu. Tā nozīmē, ka slimību vairs nevar vadīt ar izārstēšanas cerību kā galveno mērķi, bet ciešanas joprojām var un vajag mazināt. Kāpēc ģimene bieži baidās to pateikt Daudzi tuvinieki domā, ka vārds hospiss pacientam atņems cerību. Viņi baidās, ka cilvēks sabruks, pārstās ēst, atteiksies no zālēm vai jutīsies norakstīts. Šīs bailes ir saprotamas, jo Latvijā hospisa aprūpe vēl joprojām daudziem saistās ar nāvi, nevis ar atbalstu. Tomēr pilnīga klusēšana var nodarīt pāri. Cilvēks var just, ka ģimene kaut ko slēpj. Viņš var redzēt, ka vizīšu mērķis mainās, ka tiek runāts...

Īsā atbilde Pacientam ir tiesības zināt patiesību par savu stāvokli, bet patiesību hospisa aprūpē nedrīkst pasniegt kā aukstu paziņojumu. Tā jāsaka saudzīgi, pakāpeniski un tik daudz, cik cilvēks konkrētajā brīdī spēj un vēlas uzņemt. Patiesība nav pretstats cerībai. Tā palīdz pārvērst cerību par kaut ko reālu. Par mazākām sāpēm, mierīgāku elpu, iespēju palikt mājās, sakārtot attiecības un saglabāt cieņu. Kāpēc šis jautājums ir tik smags Tuvinieki bieži baidās, ka patiesība pacientu salauzīs. Viņi grib pasargāt cilvēku no sāpēm un reizēm izvēlas klusēt, mainīt tēmu vai teikt, ka viss būs labi. Šāda rīcība parasti rodas no mīlestības, nevis no ļaunuma. Tomēr klusēšana var atstāt pacientu vienu ar savām aizdomām. Daudzi cilvēki jūt, ka stāvoklis mainās. Viņi pamana ārstu skatienus, tuvinieku balsi, zāļu daudzumu, ķermeņa vājumu un sarunu izvairīšanos. Ja visi izliekas, ka nekas nenotiek, cilvēks var justies vēl vientuļāks. Patiesība nav jāizsaka vienā teikumā Smagas slimības...

Īsā atbilde Ja ģimenē ir atšķirīgi viedokļi, lēmums hospisa aprūpē nav jāpieņem pēc tā, kurš runā visskaļāk vai kurš jūtas visvairāk vainīgs. Lēmums jābalsta pacienta gribā, pašreizējās ciešanās, medicīniskā drošībā un skaidrā sarunā ar aprūpes komandu. Labs jautājums nav kuram ģimenē ir taisnība. Labs jautājums ir kas šobrīd palīdz pacientam mazāk ciest un saglabāt cieņu. Kāpēc ģimenes viedokļi atšķiras Dzīves beigās katrs tuvinieks sargā kaut ko citu. Viens sargā cerību. Cits sargā mieru. Viens baidās, ka pacients netiek pietiekami ārstēts. Cits baidās, ka procedūras viņu moka. Viens ir pie gultas katru dienu. Cits atbrauc reti, bet nāk ar spēcīgu vainas sajūtu. Šīs atšķirības nav automātiski ļaunas. Tās kļūst bīstamas tad, ja ģimene sāk cīnīties savā starpā un pacients pazūd no sarunas centra. Pirmais orientieris ir pacienta griba Ja pacients vēl spēj skaidri pateikt, ko viņš vēlas, viņa balss ir ļoti svarīga. Tas attiecas uz aprūpes vietu, apmeklējumiem, sarunām, proce...

Jautājums 26 no 200 Vai hospisa aprūpē drīkst pārtraukt nevajadzīgus izmeklējumus? Īsā atbilde Jā, drīkst, ja izmeklējums vairs nemaina aprūpes plānu, nepalīdz mazināt ciešanas un rada pacientam lielāku slodzi nekā ieguvumu. Tas nav atteikšanās no palīdzības. Tas ir mērķtiecīgs lēmums koncentrēties uz komfortu, sāpju kontroli, elpu, mieru, cieņu un ģimenes atbalstu. Kāpēc izmeklējums var kļūt nevajadzīgs Izmeklējums ir vajadzīgs tad, ja tā rezultāts palīdz pieņemt lēmumu, kas pacientam reāli maina aprūpi. Ja rezultāts nemainīs ārstēšanu, nemazinās sāpes, nepalīdzēs elpai un tikai prasīs transportu, gaidīšanu, adatas, nogurumu vai bailes, tad tas vairs nav neitrāls. Tas kļūst par slodzi. Dzīves beigās cilvēka spēks ir ierobežots. Katra braukšana, katra gaidīšana un katra jauna procedūra var paņemt daļu no mierīgās dienas, kas viņam vēl ir palikusi. Tāpēc hospisa aprūpē jautājums nav, vai mēs varam vēl kaut ko pārbaudīt. Jautājums ir, vai tas palīdzēs šim cilvēkam šodien....

Jautājums 25 no 200 Vai katra aprūpes procedūra dzīves beigās ir vajadzīga? Īsā atbilde Nē. Dzīves beigās vajadzīga ir tā aprūpes darbība, kas konkrētam cilvēkam mazina ciešanas, uztur komfortu, pasargā cieņu vai palīdz ģimenei droši aprūpēt. Procedūra nav vērtīga tikai tāpēc, ka tā izskatās aktīva. Ja darbība cilvēku nogurdina, sāpina, biedē vai nedod reālu ieguvumu, tā jāpārskata kopā ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu. Kāpēc vairāk ne vienmēr nozīmē labāk Smagas slimības laikā ģimenei bieži šķiet, ka jādara viss. Mērīt, vest, grozīt, barot, dot, pārbaudīt, tīrīt, modināt, zvanīt, prasīt vēl vienu izmeklējumu. Šī vēlme parasti nāk no mīlestības un bailēm. Taču dzīves beigās katrai darbībai ir cena. Cena var būt sāpes, elpas trūkums, nogurums, apjukums, kauns vai zaudēts miers. Hospisa aprūpes jautājums nav, cik daudz mēs vēl varam izdarīt. Precīzāks jautājums ir, kas šodien šim cilvēkam patiešām palīdz. Dažreiz tas ir medikaments. Dažreiz mutes kopšana. Daž...

Jautājums 2 no 200. Kā hospisa aprūpe atšķiras no parastās slimnīcas ārstēšanas? Īsā atbilde Parastā slimnīcas ārstēšana visbiežāk meklē slimības iemeslu, veic izmeklējumus un cenšas mainīt slimības gaitu. Hospisa aprūpe sākas brīdī, kad galvenais jautājums vairs nav, cik daudz vēl var izdarīt medicīniski. Galvenais kļūst, kā cilvēkam šodien mazināt ciešanas, saglabāt cieņu un palīdzēt ģimenei nepalikt vienai. Hospiss nav mazāka aprūpe. Tā ir citādi domāta aprūpe. Tajā ārsts, māsa, aprūpētājs, sociālais darbinieks, psihologs, kapelāns vai cits atbalsta cilvēks skatās ne tikai uz diagnozi, bet uz cilvēku kopumā. Uz sāpēm, elpu, bailēm, nogurumu, miegu, ģimenes spēku un pacienta vēlmi būt tur, kur viņš jūtas drošāk. Kāpēc šī atšķirība ģimenei bieži ir grūti saprotama Ģimene parasti ir pieradusi domāt, ka laba aprūpe nozīmē vairāk analīžu, vairāk aparātu, vairāk pārvadāšanas, vairāk ārstu un ātrāku rīcību. Akūtā medicīnā tā bieži ir taisnība. Ja ir insults, trauma, asiņošana...