Igaunijas hospisa aprūpe ir interesants piemērs Latvijai nevis tāpēc, ka tur viss būtu ideāli, bet tieši tāpēc, ka kaimiņvalsts mēģina šo jomu veidot pakāpeniski, ar skaidrāku profesionālu valodu, universitātes slimnīcu iesaisti un arvien lielāku uzmanību aprūpei ārpus klasiskas slimnīcas gultas. Hospisa aprūpe nekļūst laba tikai tāpēc, ka valsts tai piešķir nosaukumu. Tā kļūst laba tad, ja cilvēks ar smagu, neizārstējamu slimību saņem palīdzību laikā, kad viņam patiešām ir sāpes, elpas trūkums, nogurums, bailes, apjukums vai ģimenei vairs nav skaidrs, kā droši rūpēties. Igaunijas pieredze rāda vienkāršu lietu: hospiss nav atsevišķa skaista istaba sistēmas malā. Tam jābūt saistītam ar paliatīvo aprūpi, speciālistu komandu, nosūtīšanas kārtību, mājas aprūpes iespējām un finansēšanas noteikumiem. Paliatīvā aprūpe kā pamats, hospiss kā daļa no tās Igaunijas publiskajos pacientu materiālos paliatīvā aprūpe tiek skaidrota kā atbalstoša aprūpe cilvēkam ar smagu, dzīvību apdraudošu...