Jautājums 21 no 200 Kā hospisa aprūpē vērtē sāpes? Īsā atbilde Hospisa aprūpē sāpes vērtē pēc pacienta paša teiktā, ja viņš var runāt, un pēc uzmanīgiem novērojumiem, ja runāt vairs nevar. Svarīgi ir ne tikai jautāt, cik stipri sāp, bet arī saprast, kur sāp, kad sāp, kas pastiprina sāpes, kas palīdz, vai sāpes traucē gulēt, elpot, kustēties, tikt aprūpētam un būt mierā. Sāpes ir jāvērtē atkārtoti, jo dzīves beigās tās var mainīties ātri. Kāpēc ar vienu jautājumu nepietiek Jautājums vai sāp ir svarīgs, bet hospisa aprūpē ar to nepietiek. Daži pacienti sāpēs saka, ka viss ir labi, jo negrib apgrūtināt ģimeni. Daži baidās no stiprākām zālēm. Daži ir apjukuši vai miegaini. Daži vairs nevar skaidri runāt. Tāpēc laba sāpju vērtēšana apvieno pacienta vārdus, ģimenes novērojumus un profesionālu izvērtējumu. Vērtēšana nav formalitāte. Tā ir veids, kā saprast, vai aprūpes plāns strādā. Ja sāpju līmenis nemazinās, ja sāpes atgriežas pirms nākamās devas vai ja aprūpes darbības kļūst...

Jautājums 23 no 200 Vai opioīdi nozīmē, ka pacienta situācija ir bezcerīga. Īsā atbilde Nē. Opioīdi paši par sevi nenozīmē, ka viss ir bezcerīgi. Hospisa un paliatīvajā aprūpē opioīdus lieto tāpēc, ka cilvēkam ir sāpes, elpas trūkums vai citi mokoši simptomi, kurus vajag mazināt. Tie nav spriedums par nāves tuvumu. Tie ir instruments ciešanu mazināšanai. Ģimenei ir svarīgi saprast atšķirību starp slimības smagumu un zāļu nozīmi. Opioīdus var lietot gan agrākā paliatīvās aprūpes posmā, gan dzīves pēdējās dienās. Galvenais jautājums nav, vai šīs zāles nozīmē beigas. Galvenais jautājums ir, vai pacients cieš un vai zāles tiek lietotas profesionāli, droši un ar skaidru mērķi. Kāpēc ģimenei rodas bailes no opioīdiem Bailes no morfīna un citiem opioīdiem bieži nāk no stāstiem, kuros šīs zāles tiek sajauktas ar padevību, atkarību vai nāves paātrināšanu. Tuvinieks dzird vārdu morfīns un domā, ka ārsts vairs neko nedara. Patiesībā ārsts bieži dara ļoti daudz. Viņš mēģina panākt, lai cil...

Īsā atbilde Paliatīvā sedācija ir ārstniecības personu vadīta apziņas līmeņa mazināšana tik daudz, cik vajadzīgs smagu un refraktāru simptomu atvieglošanai. To apsver, ja ciešanas ir nepanesamas un pieņemamas ārstēšanas iespējas nav devušas pietiekamu atvieglojumu vai radītu pacientam nesamērīgu slogu. Sedācijas mērķis ir mazināt ciešanas, nevis izraisīt nāvi. Tā nav ikdienas nomierinošu zāļu lietošana un nav pirmais solis pie katra nemiera, sāpēm vai elpas trūkuma. Tas ir rūpīgi pamatots medicīnisks lēmums ar skaidru mērķi, novērošanu un turpinātu aprūpi. Ko nozīmē refraktārs simptoms Refraktārs simptoms ir tāds simptoms, kuru nevar pietiekami mazināt pieņemamā laikā ar samērīgām metodēm. Reizēm teorētiski pastāv vēl kāda iespēja, taču tās iedarbībai būtu jāgaida pārāk ilgi vai tā pacientam radītu lielāku slogu nekā iespējamo labumu. Šo jēdzienu nedrīkst noteikt ģimene viena. Ārstam un komandai jāizvērtē simptoma iemesli, līdzšinējā ārstēšana, pacienta stāvoklis un alternatī...

Skaidrojums ģimenei par aprūpi dzīves beigās Vai paliatīvā sedācija paātrina nāvi Īsā atbilde Paliatīvās sedācijas mērķis nav paātrināt nāvi. Tās mērķis ir mazināt nepanesamas ciešanas tad, ja smagus simptomus vairs nevar pietiekami atvieglot ar citiem līdzekļiem un cilvēks parasti jau atrodas dzīves pēdējā posmā. Tas ir nopietns medicīnisks lēmums, ko nedrīkst sajaukt ar parastu nomierinošu zāļu došanu vai eitanāziju. Ģimenei svarīgi saprast indikāciju, mērķi, paredzamo dziļumu, pacienta gribu un to, kā komanda turpinās rūpēties par cilvēka komfortu. Kas ir paliatīvā sedācija Paliatīvā sedācija nozīmē apzināti mazināt pacienta apziņas līmeni ar medikamentiem, lai atvieglotu nepanesamas ciešanas. To apsver tikai tad, ja simptoms ir refraktārs, proti, to nevar pietiekami mazināt ar parastiem līdzekļiem pieņemamā laikā un bez nesamērīgas slodzes. Sedācija var būt vieglāka vai dziļāka, īslaicīga vai nepārtraukta. Dzīves beigās visbiežāk ģimene dzird par dziļāku sedāciju, j...

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās Vai cilvēks var kļūt atkarīgs no pretsāpju zālēm dzīves beigās Īsā atbilde Dzīves beigās galvenais jautājums par stiprām pretsāpju zālēm parasti nav atkarība tādā nozīmē, kā to saprot ikdienas sarunās. Galvenais jautājums ir, vai cilvēkam ar smagu progresējošu slimību ir pietiekami mazinātas sāpes un mokošs elpas trūkums, vienlaikus saglabājot drošību, skaidru novērošanu un cieņu pret pacienta vēlmi. Opioīdi un citas spēcīgākas zāles nav jālieto vieglprātīgi. Tās nozīmē ārsts, vērtējot simptomus, stāvokli, blaknes un aprūpes mērķi. Taču bailes no vārda atkarība nedrīkst kļūt par iemeslu, kāpēc cilvēks dzīves beigās tiek atstāts ar ciešanām, kuras iespējams mazināt. Kāpēc ģimene baidās no atkarības Bailes no atkarības ir saprotamas. Sabiedrībā opioīdi bieži tiek pieminēti saistībā ar ļaunprātīgu lietošanu, pārdozēšanu un zaudētu kontroli. Ģimene dzird vārdu morfīns un uzreiz iedomājas pavisam citu situāciju, nevis medicīnisk...

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās Ko darīt, ja pacients atsakās no pretsāpju zālēm Īsā atbilde Ja pacients atsakās no pretsāpju zālēm, pirmais solis nav piespiest un nav arī vienkārši atkāpties. Vispirms jānoskaidro iemesls. Cilvēks var baidīties no atkarības, miegainības, apjukuma, nāves pasteidzināšanas, kontroles zaudēšanas vai arī viņam var būt slikta pieredze ar zālēm agrāk. Pacienta izvēle ir jārespektē, bet neārstētas sāpes arī nav neitrālas. Tās var atņemt miegu, elpu, spēku, mieru un cieņu. Tāpēc ģimenei vajag mierīgu sarunu ar pacientu un skaidru saziņu ar ārstu vai māsu, lai atrastu palīdzību, kas mazina ciešanas un pēc iespējas saglabā cilvēka gribu. Atteikums nav spīts Tuviniekiem var šķist, ka pacients atsakās no zālēm spīta, neticības vai neizpratnes dēļ. Reizēm tā tiešām var būt, bet ļoti bieži aiz atteikuma stāv bailes. Cilvēks var baidīties, ka pēc zālēm vairs nebūs viņš pats, ka zaudēs skaidru prātu, ka ģimene viņu vairs nedzirdēs vai ka ...