Kā runāt ar pusaudzi par hospisa aprūpi? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 78 no 200. Kā runāt ar pusaudzi par hospisa aprūpi?

Bērni un pusaudži smagu slimību ģimenē jūt ļoti tieši. Viņiem vajadzīgi skaidri vārdi, droša pieaugušā klātbūtne un atļauja reaģēt savā tempā.

Īsā atbilde

Bērnam vajadzīga patiesa, īsa un vecumam atbilstoša informācija. Viņu nevajag biedēt ar detaļām, bet nevajag arī atstāt neziņā.

Kā tas izskatās praksē?

Praksē bērns var jautāt ļoti tieši un pēc piecām minūtēm aiziet spēlēties. Tas nenozīmē vienaldzību. Bērni smagu informāciju uztver pa daļām, tāpēc pieaugušajiem vajag atbildēt skaidri un ļaut jautājumiem atgriezties.

Kāpēc šis jautājums ir svarīgs?

Bērni bieži saprot vairāk, nekā pieaugušie cer, un mazāk, nekā pieaugušie baidās. Ja viņiem neko nepaskaidro, viņi var izdomāt vēl biedējošāku skaidrojumu paši. Tāpēc patiesība jāpasaka saudzīgi, īsi un vecumam atbilstoši.

Ko tas nozīmē ikdienas aprūpē?

Ikdienā bērnam vajag paredzamu pieaugušo. kādu, kurš atbild īsi, nemelo, bet arī neuzliek bērnam pieaugušo nastu. Bērns drīkst zīmēt, klusēt, jautāt vēlāk vai atteikties no sarunas tajā brīdī.

Praktisks orientieris ģimenei

Labs orientieris ir bērna drošības sajūta pēc sarunas. Ja bērns zina, pie kura pieaugušā vērsties, un saprot galveno bez biedējošām detaļām, saruna ir bijusi pietiekami laba arī tad, ja vēl būs jautājumi.

Ko ģimene var darīt praktiski?

izvēlēties dažus skaidrus teikumus, ko bērns var saprast un vēlāk pārjautāt;
dod vietu jautājumiem arī vēlāk, ne tikai vienā sarunā;
piesaisti speciālistu, ja bērns ilgstoši nespēj gulēt, ēst, mācīties vai ir ļoti noslēdzies.
runā īsos, patiesos teikumos;
paskaidro, ko bērns var redzēt vai dzirdēt pie slimā tuvinieka;

Ko pierakstīt novērojumos?

Pieraksti nav birokrātija. Tie palīdz ģimenei nesajukt satraukumā un ļauj aprūpes komandai ātrāk saprast, kas tieši mainījies.

kad izmaiņa sākās un vai tā kļūst stiprāka, vājāka vai viļņveidīga;
kas pacientam palīdzēja un kas acīmredzami palielināja slodzi;
kā mainījās miegs, elpa, sāpes, apjukums, ēšana, dzeršana vai miers;
ko bērns jautā atkārtoti un no kā viņš izvairās;
vai mainās miegs, ēšana, skola, spēlēšanās vai uzvedība;

Kā saprast, ka rīcība pacientu saudzē?

Bērnam palīdz tad, ja pieaugušie pasaka patiesību mierīgi, ļauj jautāt atkārtoti un nepārvērš bērnu par pieaugušo mierinātāju. Saudzējoša rīcība dod bērnam informāciju un drošību, nevis klusumu un minējumus.

Ko šī atbilde nenozīmē?

Tas nenozīmē, ka bērnam jāstāsta viss pieaugušo valodā vai jāiesaista viņu lēmumos, kas viņam nav jānes. Bērnam vajag patiesību, bet arī robežu un drošu pieaugušo, kurš paliek atbildīgs.

Ko pusaudzim pateikt vispirms

Sarunu sāk ar to, kas šobrīd ir droši zināms. Var pateikt, ka tuvinieka slimība ir smaga, ārstēšana vairs nevar to izārstēt un komanda tagad rūpējas par sāpju, elpas trūkuma un citu ciešanu mazināšanu. Ja nav zināms, cik ilgs laiks atlicis, godīgi saka, ka to precīzi nezina. Nevajag solīt izveseļošanos, noteiktu dzīves ilgumu vai pilnīgi mierīgu nāvi.

Pusaudzim var pajautāt, cik daudz viņš grib zināt tagad un vai sarunu turpināt vēlāk. Dažiem vajag vairāk medicīnisku skaidrojumu, citi vispirms vēlas saprast, kas mainīsies mājās un ikdienā. Atbildei jābūt konkrētai, bet ne pārslogotai. Viena saruna nav pārbaudījums, kurā viss jāsaprot uzreiz.

Izvēle, privātums un atvadīšanās

Pusaudzim drīkst piedāvāt apmeklēt smagi slimu tuvinieku vai atvadīties, iepriekš izskaidrojot, ko viņš varētu redzēt un dzirdēt. Viņu nevajag piespiest. Atvadīšanās var notikt arī ar vēstuli, zīmējumu, balss ierakstu, izvēlētu dziesmu vai lūgumu pieaugušajam nodot vārdus.

Ja jaunietis vēlas runāt bez citu ģimenes locekļu klātbūtnes, pieaugušais var respektēt šo vajadzību un vienoties, ko drīkst pastāstīt citiem. Tomēr nevar apsolīt pilnīgu noslēpumu, ja parādās paškaitējuma, vardarbības vai cita nopietna drošības riska pazīmes. Tad pieaugušā pienākums ir piesaistīt profesionālu palīdzību.

Skola, draugi un parasta ikdiena

Skolā noder viens uzticams pieaugušais, piemēram, klases audzinātājs, sociālais pedagogs vai psihologs. Ar pusaudzi iepriekš vienojas, ko skola drīkst zināt un ko nevajag izpaust klasesbiedriem. Dažreiz vajadzīga elastība kavējumiem, pārbaudes darbiem un iespējai uz brīdi iziet no stundas.

Vēlme satikt draugus, sportot vai smieties nenozīmē, ka pusaudzim nerūp slimais tuvinieks. Sēras var mijoties ar šķietami parastu ikdienu. Paredzams miegs, ēdienreizes, mācības un ierastās nodarbes dod drošības sajūtu laikā, kad ģimenē daudz kas mainās.

Kad vajadzīgs papildu atbalsts

Profesionāls atbalsts jāmeklē, ja ilgstoši pasliktinās miegs, ēšana, skolas apmeklējums vai spēja veikt ikdienas pienākumus, parādās izteikta noslēgšanās, nekontrolējamas dusmas, vielu lietošana, bīstama riska uzvedība vai pārliecība, ka notikušais ir viņa vaina. Par paškaitējuma vai pašnāvības domām jārunā tieši un palīdzība jāmeklē nekavējoties.

Latvijā bērni un pusaudži var zvanīt uz uzticības tālruni 116111. Ja pastāv tūlītējs apdraudējums dzīvībai vai drošībai, jāzvana 112 vai 113. Pusaudzim skaidri pasaka, kurš pieaugušais paliks kopā ar viņu un palīdzēs sazināties ar speciālistu.

Kā par to runāt ģimenē?

Pieaugušajiem vēlams vienoties par vieniem un tiem pašiem vārdiem, ko lietot ar bērnu. Ja viens saka patiesību, bet otrs visu noliedz, bērns jūtas vēl nedrošāk.

Ko pajautāt aprūpes komandai?

Kas tieši šajā situācijā jāvēro tuvāko stundu vai dienu laikā?
Kurā brīdī mums jāzvana nekavējoties, nevis jāgaida nākamā vizīte?
Kuras darbības mājās varam darīt paši, un kurām vajadzīga māsas vai ārsta palīdzība?
Kā šo izskaidrot bērnam viņa vecumā?
Kad bērnam vajadzīgs psihologa vai cita speciālista atbalsts?

Kad jāsazinās ar aprūpes komandu?

Ar aprūpes komandu jāsazinās, ja bērns ilgstoši kļūst noslēgts, agresīvs, pārstāj gulēt vai sāk vainot sevi. Labāk pajautāt agrāk, kamēr situāciju vēl var mierīgi izskaidrot un sakārtot.

Ko nevajadzētu darīt pašiem?

Nevajadzētu bērnu maldināt ar neskaidriem izteicieniem, piemēram, ka cilvēks “aizmiga”, ja patiesībā runa ir par nāvi. Nevajadzētu arī piespiest bērnu atvadīties vai apmeklēt smagi slimu tuvinieku, ja viņš tam nav gatavs. Bērnam vajadzīgs godīgs, vecumam atbilstošs skaidrojums un droša pieaugušā klātbūtne.

Kā saglabāt mierīgu un cieņpilnu klātbūtni?

Bērnam drošību dod pieaugušais, kurš neizvairās no patiesības, bet arī nebaida ar detaļām. Svarīgi ļaut bērnam jautāt atkārtoti, jo saprašana bieži atnāk pa daļām.

Ja kaut kas nav skaidrs, tas nav ģimenes vājums. Tas ir brīdis pajautāt, pierakstīt novērojumus un kopā ar aprūpes komandu izvēlēties saudzīgāko nākamo soli.

Saistītie raksti

Biežākie jautājumi

Vai pusaudzim labāk neko neteikt, lai viņu pasargātu?

Parasti ne. Pusaudzim vajadzīgs vienkāršs un godīgs skaidrojums par to, kas ir zināms. Pilnīga noklusēšana var palielināt bailes un neuzticēšanos.

Vai pusaudzim jāatvadās obligāti?

Nē. Viņu var sagatavot un piedāvāt iespēju, taču piespiest nevajag. Atvadīšanās var notikt klātienē vai citā jaunietim pieņemamā veidā.

Ko teikt, ja pusaudzis jautā, kad tuvinieks nomirs?

Ja precīzu laiku nevar zināt, tas jāpasaka godīgi. Var izskaidrot, kādas pārmaiņas ģimene varētu pamanīt un kurš pieaugušais atbildēs uz nākamajiem jautājumiem.

Kad pusaudzim vajadzīgs profesionāls atbalsts?

Palīdzību meklē, ja ilgstoši traucēts miegs, ēšana, mācības vai ikdiena, parādās bīstama uzvedība, paškaitējuma domas vai tūlītējs drošības risks.

Ko rāda starptautiskā pieredze?

Rakstā izmantoti Lielbritānijas, Kanādas, Nīderlandes, Vācijas, Francijas, Japānas un Latvijas avoti. Tie uzsver godīgu, vecumam atbilstošu skaidrojumu, jaunieša izvēli, droša pieaugušā klātbūtni un savlaicīgu profesionālu palīdzību, ja ikdiena vai drošība ir apdraudēta.

Avoti un tālāka lasīšana

Rakstam izmantoti avoti par pusaudzi ģimenē, terminālu slimību, sērām, atvadīšanos, skolas vidi un drošu sarunu ar jaunieti.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā