Par dzīves beigu tuvošanos visbiežāk liecina vairāku pārmaiņu kopums, nevis viena atsevišķa pazīme. Cilvēks var kļūt vājāks un miegaināks, mazāk ēst un dzert, retāk sarunāties, vairāk laika pavadīt gultā, mazāk urinēt, kā arī piedzīvot elpošanas un asinsrites pārmaiņas. Šīs pazīmes katram cilvēkam attīstās citādi, un pēc tām nevar droši nosaukt precīzu nāves dienu vai stundu. Ģimenei nav pašai jānosaka prognoze. Svarīgāk ir pamanīt, kas mainījies, rūpēties par komfortu un savlaicīgi informēt ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu. Arī ļoti smagas slimības laikā jauns simptoms var būt mazināms, tāpēc strauju pasliktināšanos nedrīkst automātiski norakstīt uz dzīves beigām. Pazīmes veido kopainu Dzīves noslēguma posms var ilgt nedēļas, dienas vai stundas. Vienam cilvēkam pārmaiņas attīstās pakāpeniski, citam stāvoklis mainās ātri. Ārstniecības personas vērtē spēju kustēties, apziņu, elpošanu, ēšanu, dzeršanu, urinēšanu, asinsriti, simptomu slodzi un slimības gaitu. Viena paz...