Īsā atbilde Jā, pēc pacienta nāves ir normāli just atvieglojumu. Tas nenozīmē, ka cilvēks bija nemīlēts. Tas bieži nozīmē, ka beigusies ilga spriedze, nakts dežūras, bailes, sāpes, elpas trūkums, bezspēcība un skatīšanās, kā tuvinieks cieš. Atvieglojums var nākt kopā ar skumjām, vainu, tukšumu un mīlestību. Cilvēka jūtas pēc hospisa aprūpes reti ir vienkāršas. Tās var būt pretrunīgas un tomēr pilnīgi cilvēcīgas. Kāpēc atvieglojums rodas Hospisa aprūpe ģimenei bieži nozīmē ilgstošu dzīvi spriedzē. Tuvinieki klausās elpu, vēro sāpes, gaida ārsta zvanu, baidās kļūdīties ar zālēm, neguļ naktīs un mēģina būt mierīgi, lai gan paši ir izsmelti. Kad cilvēks nomirst, ķermenis reizēm pirmo reizi pēc ilga laika atslābst. Šis atslābums var izskatīties pēc atvieglojuma. Tas nenozīmē prieku par nāvi. Tas nozīmē, ka beidzies ciešanu posms. Dažreiz ģimene sajūt, ka pacientam vairs nesāp, ka vairs nav jācīnās ar katru elpu un ka nav jābaidās no nākamās nakts. Atvieglojums nav mīlestības trū...

Īsā atbilde Citus ģimenes locekļus hospisa aprūpē vislabāk iesaistīt ar konkrētiem, maziem un saprotamiem uzdevumiem. Nevis sakot, ka vajag palīdzēt vairāk, bet pasakot, ko tieši vajag izdarīt šodien, rīt vai nedēļas nogalē. Dažs cilvēks var palikt pie pacienta divas stundas. Cits var atvest pārtiku. Vēl kāds var sazināties ar ārstu, sakārtot dokumentus, pieskatīt bērnus, pagatavot ēdienu vai vienkārši piezvanīt galvenajam aprūpētājam un pajautāt, kas šobrīd ir vissteidzamākais. Iesaistīšana sākas ar skaidrību. Kāpēc ģimene bieži paliek uz viena cilvēka pleciem Hospisa aprūpē mājās bieži izveidojas viens galvenais aprūpētājs. Parasti tas ir cilvēks, kurš dzīvo tuvāk, ir emocionāli visvairāk iesaistīts vai vienkārši pirmais uzņēmās rūpes. Sākumā tas šķiet dabiski. Vēlāk šis cilvēks sāk nest gandrīz visu. Pārējie radinieki ne vienmēr ir vienaldzīgi. Dažreiz viņi baidās. Dažreiz nezina, kā pareizi palīdzēt. Dažreiz viņiem šķiet, ka galvenais aprūpētājs visu dara labāk un viņu i...

Jautājums 100 no 200: Kā zināt, kad zvanīt hospisa komandai? Hospisa aprūpē ģimenei bieži ir viens ļoti praktisks jautājums: kad zvanīt komandai, un kad vēl var vienkārši vērot? Daudzi tuvinieki kavējas, jo negrib traucēt, baidās izskatīties pārspīlēti satraukti vai domā, ka "tā jau droši vien ir normāli". Taču hospisa aprūpē labāk ir pajautāt par agru nekā vienatnē gaidīt, līdz pacients cieš vairāk. Zvans komandai nav neveiksme. Tas nenozīmē, ka ģimene netiek galā. Tas nozīmē, ka ģimene pilda savu svarīgāko uzdevumu: pamana pārmaiņas un laikus nodod tās cilvēkiem, kuri var palīdzēt saprast nākamo soli. Īsā atbilde Hospisa komandai jāzvana, ja parādās jaunas vai stiprākas sāpes, elpas trūkums, pēkšņs apjukums, izteikts nemiers, nespēja norīt zāles, kritiens, asiņošana, drudzis, aizrīšanās, izteikta miegainība pēc zāļu maiņas vai jebkura situācija, kurā ģimene vairs nezina, kā droši rīkoties. Ja šaubāties, zvaniet un aprakstiet konkrēti, ko redzat. Ko tieši pateikt ...

Jautājums 102 no 200: Ko darīt, ja ģimene jūtas vainīga, ka pacients neēd? Ja hospisa pacients vairs neēd, ģimenei ļoti bieži parādās vainas sajūta. Tā var skanēt kā klusa doma: "Varbūt mēs nepietiekami cenšamies?", "Varbūt vajadzēja pagatavot kaut ko citu?", "Varbūt viņš nomirs tāpēc, ka mēs viņu nepabarojām?" Šīs domas ir smagas, un tās nav retas. Ēdiens ģimenē nozīmē rūpes. Mēs barojam bērnus, cienājam viesus, nesam zupu slimam cilvēkam, svinam pie galda. Tāpēc brīdī, kad ēdiens vairs nepalīdz tā, kā agrāk, ģimenei šķiet, ka no rokām tiek izņemts pats saprotamākais rūpju veids. Bet hospisa aprūpē rūpes nebeidzas, ja beidzas ēšana. Īsā atbilde Ģimenei nav jāuzņemas vaina par to, ka pacients dzīves beigās neēd. Samazināta apetīte un nespēja ēst bieži ir slimības gaitas daļa. Ģimene var palīdzēt, piedāvājot mazus kumosus vai malkus tikai tad, ja pacients to vēlas un spēj droši norīt, rūpējoties par muti, sargājot mieru un runājot ar aprūpes koman...

Jautājums 99 no 200: Kā ģimenei nepārprast īslaicīgu uzlabošanos? Īslaicīga uzlabošanās dzīves beigās ģimenei var būt viens no emocionāli sarežģītākajiem brīžiem. Cilvēks, kurš vairākas dienas bijis ļoti miegains, pēkšņi atver acis, runā skaidrāk, palūdz ūdeni, atceras kādu vārdu, pasmaida vai grib redzēt tuvinieku. Telpā parādās cerība. Un reizē arī bailes kļūdīties: vai tas nozīmē, ka viņam kļūst labāk? Vai mēs pārāk ātri pieņēmām, ka slimība tuvojas noslēgumam? Šo brīdi nevajag noniecināt. Tas var būt ļoti vērtīgs un dziļi cilvēcīgs. Taču to nevajag arī pārprast kā drošu pagriezienu slimības gaitā. Smagas slimības beigās īslaicīgs spēka vai skaidrības pieaugums var notikt, bet tas ne vienmēr maina kopējo virzienu. Īsā atbilde Īslaicīgu uzlabošanos vajag uztvert kā iespējamu, saudzējamu brīdi, nevis kā pierādījumu, ka hospisa aprūpe vairs nav vajadzīga. Ģimenei svarīgi saglabāt komforta aprūpes plānu, nepārslogot pacientu un par izmaiņām pastāstīt aprūpes komandai. Kas var...

Jautājums 80 no 200: Kad sērās vajadzīga profesionāla palīdzība? Sēras nav kārtīgi sakārtojams uzdevums. Tās nāk viļņos, un ģimenei palīdz tad, ja kāds mierīgi pasaka, kas ir normāli un kad tomēr jāmeklē papildu atbalsts. Īsā atbilde Profesionāla palīdzība sērās vajadzīga tad, ja sēras kļūst tik smagas, ka cilvēks ilgstoši nespēj gulēt, ēst, strādāt, rūpēties par sevi vai bērniem, iestrēgst vainas sajūtā, izolējas, lieto alkoholu vai zāles, lai izturētu, vai parādās domas par paškaitējumu. Kā tas izskatās praksē? Praksē sēras var būt klusas vai ļoti asas. Cilvēks var raudāt, nejust neko, dusmoties, vainot sevi, negribēt runāt vai tieši otrādi stāstīt vienu un to pašu. Problēma sākas nevis ar “nepareizām” emocijām, bet ar to, ka zaudējums sāk graut ikdienas drošību un spēju par sevi parūpēties. Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Tuvinieku emocijas dzīves noslēgumā reti ir vienkāršas. Mīlestība var pastāvēt līdzās dusmām, nogurumam, vainas sajūtai vai mieram pēc ilgas spried...

Dažādu valstu pieredze hospisa aprūpē Austrijas pieredze hospisa un paliatīvajā aprūpē: aprūpe kā sistēma, nevis pēdējā brīža risinājums Austrijas hospisa un paliatīvās aprūpes pieeja rāda ļoti svarīgu domu: cilvēkam dzīves noslēgumā nav vajadzīga tikai viena iestāde vai viena medicīniska procedūra. Viņam vajadzīga sakārtota aprūpes sistēma, kurā ģimene saprot, kur vērsties, kādu palīdzību var saņemt un kurā brīdī nepieciešams specializēts atbalsts. Rakstā par Austrijas pakāpeniski organizēto hospisa un paliatīvo aprūpi skaidrots, ka valstī jau kopš 2004. gada tiek attīstīts modulārs aprūpes modelis. Tas nozīmē, ka hospisa un paliatīvā palīdzība nav domāta tikai vienai vietai, piemēram, stacionāram hospisam. Tā var sākties tur, kur cilvēks jau atrodas: mājās, ģimenes ārsta aprūpē, slimnīcā, aprūpes iestādē vai sociālās aprūpes vidē. Šī pieeja ir ļoti cilvēciska. Tā negaida, kamēr ģimene pilnībā izdeg vai pacienta stāvoklis kļūst nekontrolējams. Austrijas modelī svarīga ir p...

Jautājums 79 no 200: Kā palīdzēt ģimenei pēc nāves? Pēc nāves ģimenei visbiežāk vajadzīgs nevis daudz vārdu, bet skaidra secība: ko darīt tagad, kam piezvanīt un kā ļaut sev atvadīties bez steigas. Īsā atbilde Pēc nāves ģimenei palīdz praktiska klātbūtne: kāds, kurš piezvana, palīdz ar ikdienas darbiem, neuzspiež padomus un neizvairās no sarunas par mirušo cilvēku. Kā tas izskatās praksē? Praksē sēras var būt klusas vai ļoti asas. Cilvēks var raudāt, nejust neko, dusmoties, vainot sevi, negribēt runāt vai tieši otrādi stāstīt vienu un to pašu. Problēma sākas nevis ar “nepareizām” emocijām, bet ar to, ka zaudējums sāk graut ikdienas drošību un spēju par sevi parūpēties. Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Šis jautājums ir svarīgs tāpēc, ka pēc nāves ģimene bieži vienlaikus pārdzīvo šoku, nogurumu un praktisku neziņu. Skaidra rīcības secība palīdz nesteigties, saglabāt cieņu pret mirušo cilvēku un neuzlikt visu atbildību vienam tuviniekam. Ko tas nozīmē ikdienas aprūpē? Pr...

Īsā atbilde Bērnam jāskaidro, ka tuvinieks mirst, vienkārši, patiesi un atbilstoši viņa vecumam. Bērnam nav vajadzīgi sarežģīti medicīniski apraksti, bet viņam vajag saprast, ka slimība ir ļoti nopietna, ka pieaugušie par viņu rūpēsies un ka notiekošais nav viņa vaina. Labāk nelietot mulsinošus tēlus, ka cilvēks aizies gulēt vai aizbrauks tālu prom. Bērns var sākt baidīties no miega vai gaidīt, ka cilvēks atgriezīsies. Saudzīga patiesība parasti ir drošāka nekā miglaini vārdi. Kāpēc bērniem vajag skaidrību Bērni pamana vairāk, nekā pieaugušie reizēm domā. Viņi redz klusas sarunas virtuvē, nogurušas sejas, ārstus, zāles, aizvērtas durvis un izmaiņas mājās. Ja pieaugušie neko neskaidro, bērns sāk aizpildīt klusumu ar savu iztēli. Iztēle var būt biedējošāka par patiesību. Bērns var domāt, ka viņš kaut ko izdarīja nepareizi, ka slimība ir lipīga, ka arī citi tūlīt nomirs vai ka pieaugušie viņu vairs nepamana. Tāpēc skaidrojums nav bērna apgrūtināšana. Tas ir veids, kā viņu pasar...

Jautājums 77 no 200: Vai bērnam drīkst ļaut atvadīties? Bērni un pusaudži smagu slimību ģimenē jūt ļoti tieši. Viņiem vajadzīgi skaidri vārdi, droša pieaugušā klātbūtne un atļauja reaģēt savā tempā. Īsā atbilde Nē, televizoram nav jābūt ieslēgtam pēc noklusējuma. To var ieslēgt īsi, klusi un ar pacientam patīkamu saturu, ja tas viņu mierina. Ja ekrāns traucē miegam, pastiprina apjukumu, nogurdina vai aizvieto sarunu, televizoru labāk izslēgt. Kā tas izskatās praksē? Praksē bērns var jautāt ļoti tieši un pēc piecām minūtēm aiziet spēlēties. Tas nenozīmē vienaldzību. Bērni smagu informāciju uztver pa daļām, tāpēc pieaugušajiem vajag atbildēt skaidri un ļaut jautājumiem atgriezties. Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Televizors ir šķietami maza lieta, bet pie smagi slima cilvēka gultas tas ietekmē miegu, orientēšanos, sarunas un spēju atpūsties. Ģimene reizēm ieslēdz ekrānu, lai telpa nešķistu tik klusa vai smaga, bet profesionālā aprūpē jautājums ir cits: vai šis troksnis un...