Īsā atbilde Jā, pēc pacienta nāves ir normāli just atvieglojumu. Tas nenozīmē, ka cilvēks bija nemīlēts. Tas bieži nozīmē, ka beigusies ilga spriedze, nakts dežūras, bailes, sāpes, elpas trūkums, bezspēcība un skatīšanās, kā tuvinieks cieš. Atvieglojums var nākt kopā ar skumjām, vainu, tukšumu un mīlestību. Cilvēka jūtas pēc hospisa aprūpes reti ir vienkāršas. Tās var būt pretrunīgas un tomēr pilnīgi cilvēcīgas. Kāpēc atvieglojums rodas Hospisa aprūpe ģimenei bieži nozīmē ilgstošu dzīvi spriedzē. Tuvinieki klausās elpu, vēro sāpes, gaida ārsta zvanu, baidās kļūdīties ar zālēm, neguļ naktīs un mēģina būt mierīgi, lai gan paši ir izsmelti. Kad cilvēks nomirst, ķermenis reizēm pirmo reizi pēc ilga laika atslābst. Šis atslābums var izskatīties pēc atvieglojuma. Tas nenozīmē prieku par nāvi. Tas nozīmē, ka beidzies ciešanu posms. Dažreiz ģimene sajūt, ka pacientam vairs nesāp, ka vairs nav jācīnās ar katru elpu un ka nav jābaidās no nākamās nakts. Atvieglojums nav mīlestības trū...

Īsā atbilde Citus ģimenes locekļus hospisa aprūpē vislabāk iesaistīt ar konkrētiem, maziem un saprotamiem uzdevumiem. Nevis sakot, ka vajag palīdzēt vairāk, bet pasakot, ko tieši vajag izdarīt šodien, rīt vai nedēļas nogalē. Dažs cilvēks var palikt pie pacienta divas stundas. Cits var atvest pārtiku. Vēl kāds var sazināties ar ārstu, sakārtot dokumentus, pieskatīt bērnus, pagatavot ēdienu vai vienkārši piezvanīt galvenajam aprūpētājam un pajautāt, kas šobrīd ir vissteidzamākais. Iesaistīšana sākas ar skaidrību. Kāpēc ģimene bieži paliek uz viena cilvēka pleciem Hospisa aprūpē mājās bieži izveidojas viens galvenais aprūpētājs. Parasti tas ir cilvēks, kurš dzīvo tuvāk, ir emocionāli visvairāk iesaistīts vai vienkārši pirmais uzņēmās rūpes. Sākumā tas šķiet dabiski. Vēlāk šis cilvēks sāk nest gandrīz visu. Pārējie radinieki ne vienmēr ir vienaldzīgi. Dažreiz viņi baidās. Dažreiz nezina, kā pareizi palīdzēt. Dažreiz viņiem šķiet, ka galvenais aprūpētājs visu dara labāk un viņu i...

Īsā atbilde Lai zinātu, kad zvanīt hospisa komandai, vērojiet pārmaiņas un negaidiet, līdz situācija kļūst nepanesama. Hospisa vai paliatīvās aprūpes komandai jāzvana, ja parādās jauns simptoms, esošs simptoms kļūst stiprāks, nozīmētais plāns vairs nepalīdz vai ģimene vairs nespēj droši turpināt aprūpi. Nav jāgaida nākamā plānotā vizīte un nav jābūt pilnīgi pārliecinātam par situācijas nopietnību. Komanda palīdz izvērtēt, ko var darīt mājās, vai vajadzīga papildu vizīte, zāļu plāna pārskatīšana vai cita aprūpes vieta. Dzīvību apdraudošā situācijā jārīkojas saskaņā ar pacienta iepriekš saskaņoto plānu un Latvijā jāzvana 113, ja nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība. Kontakti jāsagatavo pirms krīzes Pie pacienta gultas vai telefonā glabājiet komandas dienas kontaktu, ārpusdarba laika numuru, rezerves kontaktu un skaidru norādi, kā rīkoties naktī. Latvijā nav viena universāla hospisa numura, tādēļ jāizmanto tie kontakti, kurus izsniegusi konkrētā komanda vai ārstniecības...

Jautājums 102 no 200. Ko darīt, ja ģimene jūtas vainīga, ka pacients neēd? Ja hospisa pacients vairs neēd, ģimenei ļoti bieži parādās vainas sajūta. Tā var skanēt kā klusa doma ar jautājumiem par to, vai mēs pietiekami cenšamies, vai vajadzēja pagatavot kaut ko citu un vai viņš nomirs tāpēc, ka mēs viņu nepabarojām. Šīs domas ir smagas, un tās nav retas. Ēdiens ģimenē nozīmē rūpes. Mēs barojam bērnus, cienājam viesus, nesam zupu slimam cilvēkam, svinam pie galda. Tāpēc brīdī, kad ēdiens vairs nepalīdz tā, kā agrāk, ģimenei šķiet, ka no rokām tiek izņemts pats saprotamākais rūpju veids. Bet hospisa aprūpē rūpes nebeidzas, ja beidzas ēšana. Īsā atbilde Ģimenei nav jāuzņemas vaina par to, ka pacients dzīves beigās neēd. Samazināta apetīte un nespēja ēst bieži ir slimības gaitas daļa. Ģimene var palīdzēt, piedāvājot mazus kumosus vai malkus tikai tad, ja pacients to vēlas un spēj droši norīt, rūpējoties par muti, sargājot mieru un runājot ar aprūpes komandu. Kāpēc vainas sajū...

Īsā atbilde Īslaicīga uzlabošanās dzīves beigās var būt īsts un ļoti nozīmīgs brīdis, bet tā ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks sāk atveseļoties. Dažreiz pacients pēkšņi kļūst skaidrāks, runīgāks, grib satikt tuviniekus, padzerties, kaut ko pateikt vai uz īsu laiku šķiet vairāk kā pats. Ģimenei šo brīdi vajag uztvert saudzīgi. Tas var būt dāvana sarunai, mieram un tuvumam, bet ne iemesls atcelt aprūpes plānu, pārtraukt sāpju kontroli vai sākt nogurdinošas aktivitātes. Visdrošāk ir priecāties par skaidrības brīdi un vienlaikus saglabāt realitātes sajūtu. Kas īsti var notikt Starptautiskajā literatūrā šādu parādību bieži apraksta ar jēdzieniem terminal lucidity, rally vai surge. Latviski to var saukt par īslaicīgu skaidrības, enerģijas vai klātbūtnes atgriešanos. Tas var ilgt dažas minūtes, stundas vai reizēm ilgāk, tomēr tas nav prognozējams un nav droša izveseļošanās pazīme. Pacients var atvērt acis, atpazīt cilvēkus, pajautāt pēc kāda tuvinieka, apēst dažus kumosus, pateikt svarīgu t...

Jautājums 80 no 200. Kad sērās pēc tuvinieka nāves vajadzīga profesionāla palīdzība? Sēras pēc tuvinieka nāves nav slimība. Tās ir cilvēka atbilde uz zaudējumu, mīlestību, nogurumu, vainas sajūtu, tukšumu un pēkšņi pārrautu ikdienu. Tomēr reizēm sēras kļūst tik smagas, ka ģimenei ar labiem vārdiem un pacietību vien nepietiek. Tad profesionāla palīdzība nav vājuma pazīme. Tā ir drošības un cieņas daļa. Īsā atbilde Profesionāla palīdzība sērās ir vajadzīga, ja cilvēks ilgstoši nespēj funkcionēt, pilnībā norobežojas, zaudē miegu vai ēšanu, nespēj rūpēties par bērniem, lieto alkoholu vai zāles, lai izturētu dienu, vai sāk runāt par vēlmi nomirt. Palīdzība jāmeklē arī tad, ja sēras kļūst bīstamas bērnam, vecam cilvēkam vai pašam sērojošajam. Nav jāgaida, līdz viss sabrūk. Saruna ar psihologu, psihoterapeitu, ģimenes ārstu, garīgās aprūpes cilvēku vai sēru atbalsta speciālistu var palīdzēt agrāk saprast, kas ir normāls sērošanas vilnis un kas jau kļūst par krīzi. Kas sērās var ...

Īsā atbilde Austrijas pieredze hospisa un paliatīvajā aprūpē Latvijai ir vērtīga tāpēc, ka tā rāda pakāpju modeli. Aprūpe nav tikai viena komanda vai viena iestāde. Tā ir vairāku līmeņu sistēma, kurā mājas aprūpe, mobilas komandas, stacionāras vienības, konsultācijas un ģimenes atbalsts strādā kopā. Latvijai no Austrijas nav jāpārņem viss mehāniski. Tomēr vajadzīgs pats princips. Cilvēkam jāsaņem tāds aprūpes līmenis, kāds viņam tiešām vajadzīgs, nevis tikai tas, kas tajā brīdī ir vieglāk pieejams sistēmai. Kas Austrijas modelī ir īpašs Austrijas avoti rāda hospisa un paliatīvās aprūpes plānošanu kā atsevišķu veselības sistēmas daļu. Tajā redzamas iestādes, mobilas struktūras, pakalpojumu kartes, normatīvs finansējuma ietvars un profesionālas organizācijas. Tas nav tikai emocionāls stāsts par labu gribu. Šāda pieeja ir svarīga, jo hospisa aprūpe nedrīkst būt nejaušība. Ja cilvēkam ir stipras sāpes, elpas trūkums, delīrijs, izgulējumi vai ģimenes izsīkums, viņam vajag nevis vienu...