Ko darīt, ja ģimenes locekļi savā starpā strīdas? Hospisa aprūpe ģimenēm

Īsā atbilde

Ja ģimenes locekļi hospisa aprūpes laikā strīdas, tas nenozīmē, ka ģimene ir slikta. Bieži tas nozīmē, ka visi ir nobijušies, noguruši un mēģina noturēt kontroli brīdī, kad slimības gaitu vairs nevar kontrolēt.

Svarīgākais ir nepārvērst pacienta gultu par strīda vietu. Ģimenei jāatgriežas pie viena jautājuma. Kas šodien palīdz pacientam mazāk ciest un saglabāt cieņu.

Kāpēc strīdi šajā laikā kļūst asāki

Hospisa aprūpe izgaismo visu, kas ģimenē jau bijis arī agrāk. Vecas sāpes, nevienlīdzīgs pienākumu sadalījums, dažādi uzskati par ārstēšanu, naudu, aprūpi, ticību un atbildību šajā laikā kļūst redzamāki.

Viens cilvēks var gribēt vēl vienu izmeklējumu. Cits grib mieru mājās. Viens baidās no morfīna. Cits baidās no sāpēm. Viens ir pie pacienta katru dienu. Cits dzīvo tālu un dod padomus pa telefonu. No malas tas izskatās kā raksturu konflikts, bet dziļāk bieži ir bailes un bezpalīdzība.

Aprūpes profesionāļa uzdevums nav izvēlēties ģimenē uzvarētāju. Uzdevums ir palīdzēt visiem atgriezties pie pacienta vajadzībām un medicīniski droša plāna.

Pacients nedrīkst kļūt par tiesnesi

Smagi slimam cilvēkam nav jāizšķir tuvinieku strīdi. Ja saruna kļūst asa, tā jāiznes ārpus pacienta istabas. Pie pacienta jāpaliek mieram, skaidriem vārdiem un sajūtai, ka viņš nav vainīgs par ģimenes spriedzi.

Ja pacients vēl var skaidri paust savu gribu, tā ir jāuzklausa ar cieņu. Tomēr arī tad ģimenes uzdevums nav spiest viņu mierināt visus pārējos. Cilvēkam dzīves beigās ir tiesības būt pacientam, nevis ģimenes konflikta starpniekam.

Noskaidrot par ko patiesībā ir strīds

Vārdi var skanēt asi, tomēr domstarpības iemesls bieži nav tas, par ko ģimene strīdas skaļākajā brīdī. Viens tuvinieks nav dzirdējis ārsta skaidrojumu, cits aprūpi nes gandrīz viens, bet vēl kāds cenšas ar rīcību mazināt vainas sajūtu. Atšķirties var arī priekšstati par labu aprūpi. Vienam svarīgākais ir miers mājās, citam drošības sajūtu dod slimnīca un biežas pārbaudes. Kamēr šie atšķirīgie pamati nav nosaukti, saruna riņķo ap vienu un to pašu pārmetumu.

Pirms mēģina panākt vienprātību, katrs var vienā teikumā pateikt, par ko viņš baidās un kādu lēmumu vēlas saprast. Medicīniskus faktus nevajag izlemt balsojot. Tos pārbauda kopā ar ārstu, māsu vai citu aprūpes komandas speciālistu. Praktiskus pienākumus var sadalīt atsevišķi, jo tas, kurš biežāk ir pie pacienta, ne vienmēr viens pats spēj pieņemt visus lēmumus un uzņemties visu aprūpi.

Palīdz nošķirt trīs jautājumus. Kas šobrīd ir zināms par pacienta stāvokli. Ko pats pacients vēlas vai iepriekš ir teicis. Kā ģimene var godīgi sadalīt darbu un atpūtu. Ja visi trīs jautājumi tiek sajaukti vienā strīdā, nogurums sāk izskatīties pēc medicīniska argumenta, bet bailes pēc pārmetuma.

Pacienta griba ir atskaites punkts

Ja pacients spēj saprast informāciju un pieņemt lēmumu, viņa griba ir sarunas centrs. Tuvinieki drīkst jautāt, paust bažas un lūgt skaidrojumu, taču viņiem nevajadzētu spiest pacientu mierināt ģimeni vai izvēlēties to, kas apkārtējiem šķiet ērtāk. Arī vēlme kādu brīdi nerunāt ir cienāma izvēle.

Ja pacients vairs nevar skaidri izteikties, jāatceras iepriekš paustās vēlmes, viņa vērtības un tas, ko viņš uzskatīja par pieņemamu slodzi. Ārstniecības lēmumus tad palīdz izvērtēt komanda un tiesiskais pārstāvis, ja tāds ir. Ģimenes uzdevums nav uzminēt vienīgo nevainojamo atbildi. Tās uzdevums ir pēc iespējas godīgi pārstāvēt cilvēku, nevis savu savstarpējo konfliktu.

Dažreiz tuvinieki vienojas nevis par visu, bet par vienu kopīgu principu. Piemēram, mazināt ciešanas, nepieļaut vientulību vai izvairīties no darbības, kas pacientam rada lielu slodzi bez skaidra ieguvuma. Šāds princips palīdz izšķirt nākamos praktiskos jautājumus.

Kopīga saruna ar aprūpes komandu

Ja ģimenē informācija tiek pārstāstīta atšķirīgi, ir lietderīga kopīga saruna ar vienu komandas speciālistu. Pirms tās var izvēlēties vienu vai divus svarīgākos jautājumus un vienu cilvēku, kurš pieraksta atbildes. Sarunā jāatstāj vieta arī pacientam, ja viņš vēlas un spēj piedalīties.

Pēc sarunas īsi pieraksta, par ko panākta vienošanās, kurš ko dara, kam jāzvana pārmaiņu gadījumā un kad lēmumu pārskatīs. Tas mazina iespēju, ka noguruma brīdī katrs atcerēsies citu vienošanos. Ja strīds turpinās, var lūgt sociālā darbinieka, psihologa, kapelāna vai cita neitrāla speciālista palīdzību.

Nav jāizlabo visas ģimenes attiecības vienā dienā. Dzīves noslēgumā pietiek panākt drošu sadarbību ap pacienta vajadzībām. Reizēm vislabākais solis ir sarunu uz laiku pārtraukt, atpūsties un atgriezties pie tās tad, kad visi spēj klausīties. Pauze nav vienaldzība. Tā var pasargāt pacientu un ģimeni no vārdiem, kurus vēlāk būtu grūti atsaukt.

Latvijas konteksts

Latvijā ģimenes strīdus pastiprina praktiska neskaidrība. Ne vienmēr ir skaidrs, kurš palīdzēs naktī, kādas mobilās komandas iespējas ir pieejamas, kā iesaistīt sociālo dienestu, ko sedz valsts un kas paliek ģimenes ziņā.

Tāpēc ģimenei vajag ne tikai emocionālu sarunu, bet arī konkrētu aprūpes plānu. Jājautā ģimenes ārstam, ārstējošajam speciālistam, mobilajai komandai vai sociālajam darbiniekam, kādi pakalpojumi ir pieejami dzīvesvietā, kurš koordinē aprūpi un kā rīkoties krīzes brīdī.

Jo skaidrāks ir plāns, jo mazāk vietas paliek minējumiem un savstarpējām apsūdzībām.

Kā sarunu padarīt drošāku

Vispirms jāvienojas par sarunas mērķi. Mērķis nav pierādīt, kuram bija taisnība. Mērķis ir saprast, kas pacientam šodien vajadzīgs.

Sarunu vēlams sākt ar faktiem. Kā pacients jūtas. Vai ir sāpes. Kāda ir elpa. Vai viņš guļ. Vai viņš var norīt zāles. Kas ģimenei vairs nav pa spēkam. Tad var runāt par pienākumu sadali.

Katram cilvēkam vajag konkrētu uzdevumu. Viens zvana ārstam. Viens pieraksta simptomus. Viens atved pārtiku. Viens pieskata pacientu konkrētā laikā. Viens runā ar sociālo dienestu. Neskaidra atbildība ir ļoti labs strīdu kurināmais.

Teikumi, kas palīdz samazināt spriedzi

Šobrīd mēģināsim runāt par pacienta vajadzībām, nevis par to, kurš vainīgs.

Es dzirdu, ka tev ir bail. Man arī ir bail. Pajautāsim komandai, kas ir droši.

Par šo strīdēsimies ārpus istabas. Pie pacienta runāsim mierīgi.

Mums nav jāpieņem lēmums vieniem. Mums jāuzdod konkrēts jautājums ārstam vai māsai.

Ja mēs visi esam noguruši, vispirms sadalīsim pienākumus, nevis turpināsim viens otru apsūdzēt.

Kad vajadzīgs starpnieks

Ja ģimene nespēj sarunāties bez kliegšanas, ja pacienta vajadzības pazūd strīdā vai ja viens cilvēks tiek pilnīgi pārslogots, vajadzīgs cilvēks no malas. Tas var būt ārsts, māsa, sociālais darbinieks, psihologs, kapelāns vai uzticams ģimenes ārsts.

Dažreiz pietiek ar īsu kopīgu sarunu, kurā komanda pasaka, kāds ir aprūpes mērķis, kas ir medicīniski pamatoti, kas nav vajadzīgs un ko ģimene var sadalīt savā starpā.

Ko nedarīt

Nevajag pacienta klātbūtnē pārmest viens otram pagātnes kļūdas. Nevajag draudēt ar vainu vai kaunu. Nevajag slepeni mainīt medikamentu plānu. Nevajag pieņemt medicīniskus lēmumus tikai tāpēc, lai kāds ģimenē justos mazāk vainīgs.

Ja ir šaubas par zālēm, pārvietošanu, ēšanu, dzirdināšanu, hospitalizāciju vai simptomiem, jāsazinās ar ārstniecības personu. Ģimenes miers sākas ar skaidru un drošu informāciju.

Biežākie jautājumi

Vai strīdi nozīmē, ka ģimene nemīl pacientu?

Nē. Strīdi bieži nozīmē, ka ģimene ir nobijusies un pārslogota. Tomēr strīdu forma ir jāmaina, lai pacients netiktu ievainots vēl vairāk.

Ko darīt, ja viens cilvēks visu dara viens pats?

Jāsastāda konkrēts pienākumu saraksts un jāiesaista ārsts, māsa vai sociālais darbinieks. Aprūpe nedrīkst balstīties tikai uz viena cilvēka izdegšanu.

Vai visi lēmumi jāpieņem kopīgi?

Vēlams, lai ģimene saprot kopējo plānu, bet medicīniskie lēmumi jāpieņem kopā ar ārstniecības personām un pēc iespējas ievērojot pacienta gribu.

Ko darīt, ja saruna kļūst pārāk asa?

Jāaptur saruna, jāiziet no pacienta istabas, jāvienojas par vienu konkrētu jautājumu komandai un jāatgriežas pie pacienta vajadzībām.

Saistītie raksti

• Kā ģimenei tikt galā ar vainas sajūtu
• Kā pieņemt lēmumus, ja ģimenei ir atšķirīgi viedokļi
• Vai teikt pacientam patiesību par stāvokli
• Kā runāt ar pacientu, kurš baidās

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti tieši par ģimenes locekļu domstarpībām pacienta gribu kopīgu lēmumu ģimenes sapulci un aprūpes komandas palīdzību dzīves noslēgumā.

• Pacientu tiesību likums par pacienta gribu un ģimenes locekļu iesaistes robežām
• NVD par paliatīvo aprūpi un ģimenes atbalstu Latvijā
• NICE par kopīgu lēmumu pieņemšanu un ģimenes locekļu iesaisti
• NCI par ģimenes sarunu un kopīgas tikšanās organizēšanu domstarpību gadījumā
• NIA par lēmumiem ģimenes locekļa vietā dzīves noslēgumā
• Klīnisks ceļvedis par ģimenes sapulcēm un konfliktu risināšanu paliatīvajā aprūpē
• Pētījums par ģimenes locekļu domstarpībām un kopīgu lēmumu dzīves noslēgumā
• Canadian Virtual Hospice par ģimenes saziņu ar cilvēku kurš mirst
• CareSearch par sarunu ar pacientu aprūpētāju un ģimenes locekļiem
• PalliAGED par ģimenes sarunas sagatavošanu dzīves noslēgumā
• Palliaweb par pacienta vēlmēm un ģimenes iesaisti iepriekšējā aprūpes plānošanā
• Francijas HAS par ģimenes un komandas kopīgu paliatīvās aprūpes lēmumu
• Vācijas paliatīvās medicīnas vadlīnijas par ģimenes iesaisti lēmumos
• Japānas pētījums par atbalstu ģimenes locekļu saziņai paliatīvajā aprūpē
• Korejas klīniskais pārskats par ģimenes sapulci dzīves noslēguma aprūpē
• AMA medicīnas ētikas žurnāls par ģimenes un komandas sarunu prasmēm dzīves noslēgumā
• Marie Curie profesionālais ceļvedis sarunai ar pacientu un ģimenes locekļiem par miršanu
• Austrālijas pierādījumu kopsavilkums par ģimenes sarunas vadīšanu paliatīvajā aprūpē

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.