Jautājums 99 no 200: Kā ģimenei nepārprast īslaicīgu uzlabošanos? Īslaicīga uzlabošanās dzīves beigās ģimenei var būt viens no emocionāli sarežģītākajiem brīžiem. Cilvēks, kurš vairākas dienas bijis ļoti miegains, pēkšņi atver acis, runā skaidrāk, palūdz ūdeni, atceras kādu vārdu, pasmaida vai grib redzēt tuvinieku. Telpā parādās cerība. Un reizē arī bailes kļūdīties: vai tas nozīmē, ka viņam kļūst labāk? Vai mēs pārāk ātri pieņēmām, ka slimība tuvojas noslēgumam? Šo brīdi nevajag noniecināt. Tas var būt ļoti vērtīgs un dziļi cilvēcīgs. Taču to nevajag arī pārprast kā drošu pagriezienu slimības gaitā. Smagas slimības beigās īslaicīgs spēka vai skaidrības pieaugums var notikt, bet tas ne vienmēr maina kopējo virzienu. Īsā atbilde Īslaicīgu uzlabošanos vajag uztvert kā iespējamu, saudzējamu brīdi, nevis kā pierādījumu, ka hospisa aprūpe vairs nav vajadzīga. Ģimenei svarīgi saglabāt komforta aprūpes plānu, nepārslogot pacientu un par izmaiņām pastāstīt aprūpes komandai. Kas var...