Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi? Hospisa aprūpe ģimenēm
Jautājums 29 no 200 Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi?
Īsā atbilde
Jā, drīkst, ja pacients pats atver šo tēmu vai rāda, ka grib saprast, kas notiek. Saruna par nāvi nav jāuzspiež, bet to nevajag arī aizliegt. Daudzi cilvēki dzīves beigās nevēlas palikt vieni ar savām domām. Saudzīga, patiesa saruna var mazināt bailes un vientulību.
Kāpēc ģimene bieži izvairās
Tuvinieki baidās, ka saruna par nāvi atņems cerību. Viņi baidās pateikt nepareizi, sabrukt paši vai sāpināt cilvēku. Tāpēc reizēm ģimene maina tēmu, tiklīdz pacients piemin nāvi, bēres, atvadīšanos vai bailes.
Tomēr pacients bieži jūt vairāk, nekā ģimene pasaka. Ja visi klusē, viņš var palikt viens ar jautājumiem. Klusēšana ne vienmēr pasargā. Dažreiz tā izolē.
Kad saruna ir piemērota
Saruna ir piemērota, ja cilvēks pats jautā, saka, ka baidās, runā par aiziešanu, sakārto lietas, piemin atvadas vai jautā, kas notiks ar ģimeni. Šādos brīžos nav jāsteidzas ar gatavu runu. Var sākt ar klausīšanos.
Labs sākums ir jautājums. Ko tu par to domā. No kā tu visvairāk baidies. Ko tu gribētu, lai mēs zinām. Vai tu gribi par to runāt tagad.
Kā runāt saudzīgi
- Runājiet mierīgā balsī un īsos teikumos.
- Vispirms klausieties, nevis skaidrojiet.
- Nesteidzieties atņemt bailes ar tukšiem solījumiem.
- Atzīstiet, ka jautājums ir smags.
- Ja nezināt atbildi, sakiet to godīgi.
- Piedāvājiet kopā pajautāt ārstam, māsai vai citam speciālistam.
- Neuzspiediet sarunu, ja pacients nogurst vai vairs negrib runāt.
Ko var teikt
Var teikt vienkārši un patiesi. Es redzu, ka tu par to domā. Es negribu tevi apklusināt. Es nezinu visas atbildes, bet es esmu te. Mēs varam par to runāt tik daudz vai tik maz, cik tu vēlies. Mēs darīsim visu, lai tev būtu mazāk sāpju un vairāk miera.
Ja pacients jautā, vai viņš mirst, ģimene var atbildēt saudzīgi. Es redzu, ka tavs spēks kļūst mazāks. Es negribu tev melot. Pajautāsim ārstam vai māsai, lai saprotam, kā vislabāk tev palīdzēt.
Ko labāk nedarīt
Nevajag strauji mainīt tēmu, ja pacients runā par nāvi. Nevajag teikt, ka viņš nedrīkst tā domāt. Nevajag apsolīt to, ko nevar apsolīt. Nevajag padarīt sarunu par ģimenes paniku. Pacienta jautājums nav jānoslāpē tikai tāpēc, ka ģimenei ir bail.
Vienlaikus nevajag arī piespiest runāt. Ja cilvēks saka, ka negrib par to runāt, tas jārespektē. Var pateikt, ka tēma nav aizliegta un ka ģimene būs gatava, ja viņš vēlēsies.
Par ko cilvēki bieži grib runāt
Dažreiz cilvēks negrib runāt par pašu nāvi. Viņš grib zināt, vai nebūs sāpes, vai ģimene tiks galā, vai viņu nepametīs vienu, kas notiks ar bērniem, vai mājdzīvnieku kāds paņems, vai viņa vēlmes tiks ievērotas. Šie jautājumi ir praktiski un ļoti cilvēcīgi.
Ģimene var pierakstīt vēlmes un nodot tās aprūpes komandai. Tas var dot vairāk miera nekā abstrakta saruna par nāvi.
Latvijas konteksts
Latvijā ģimene var lūgt palīdzību ģimenes ārstam, ārstējošajam ārstam, paliatīvās aprūpes komandai, māsai, sociālajam darbiniekam, kapelānam vai psihologam, ja šāds atbalsts ir pieejams. Saruna par nāvi nav tikai filozofisks jautājums. Tā var ietekmēt aprūpes vietu, sāpju kontroli, neatliekamās palīdzības lēmumus, tuvinieku iesaisti un pacienta vēlmes.
Ja ģimene nezina, kā sākt, var lūgt speciālistu būt klāt pirmajā sarunā. Tas ir praktisks un drošs veids, nevis neveiksme.
Ja pacients ir apjucis vai ļoti noguris
Ja cilvēks ir apjucis, miegains vai ļoti vājš, saruna jāsaīsina. Tad svarīgāka var būt mierīga balss, pazīstama seja, maigs pieskāriens ar piekrišanu un īsas frāzes. Tu esi drošībā. Mēs esam blakus. Ja tev sāpēs, mēs sauksim palīdzību.
Ja ir jauns apjukums, izteikts nemiers, halucinācijas vai bailes, jārunā ar ārstu vai māsu. Tas var būt ārstējams simptoms, nevis tikai emocionāla reakcija.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi?
Jā, ja pacients to vēlas vai pats atver šo tēmu. Sarunai jābūt saudzīgai, patiesai un bez spiediena.
Vai tas atņem cerību?
Ne vienmēr. Cerība var mainīties. Tā var kļūt par cerību uz mieru, mazākām sāpēm, klātbūtni un cieņu.
Ko darīt, ja ģimene nezina atbildi?
Var teikt, ka nezināt, bet nepametīsiet cilvēku vienu un kopā jautāsiet speciālistam.
Vai jārunā arī tad, ja pacients negrib?
Nē. Tēmu nevajag uzspiest. Var tikai pateikt, ka ģimene ir gatava klausīties, ja viņš kādreiz vēlēsies runāt.
Saistītie raksti
- Ko darīt, ja ģimene nezina, ko teikt
- Vai drīkst raudāt pacienta klātbūtnē
- Vai teikt pacientam patiesību par stāvokli
- Kā runāt ar pacientu, kurš baidās
Avoti un tālāka lasīšana
Avoti izmantoti, lai pārbaudītu sarunu par nāvi, komunikācijas, ģimenes atbalsta un dzīves noslēguma aprūpes principus. Ja saruna kļūst pārāk smaga vai izraisa krīzi, jālūdz profesionāls atbalsts.
- NVD informācija par mobilajām komandām dzīvesvietā
- Labklājības ministrija par pakalpojumu dzīvesvietā
- Likumi lv paliatīvās aprūpes noteikumi
- WHO par paliatīvo aprūpi
- WHO Eiropas birojs par paliatīvo aprūpi
- NICE dzīves noslēguma aprūpes organizēšana
- NICE aprūpe pēdējās dzīves dienās
- Marie Curie par saziņu paliatīvajā aprūpē
- Marie Curie par sarunu ar bērniem smagas slimības laikā
- Canadian Virtual Hospice par sarunu ar mirstošu cilvēku
- Canadian Virtual Hospice par nāves un miršanas sarunām
- Korejas pētījums par komunikāciju dzīves beigās
- palliAGED par sarunu dzīves beigās
- Palliative Care Network of Wisconsin par ģimenes sagatavošanu
- Unity Health Toronto sarunu padomi
- AMA Journal of Ethics par komunikāciju dzīves beigās
- CareSearch par mirstoša cilvēka aprūpi
- ELDAC Home Care Toolkit
- Palliaweb par paliatīvo aprūpi mājās
- Francijas HAS par paliatīvās aprūpes saglabāšanu mājās
- Vācijas Veselības ministrija par smagi slimajiem un mirstošajiem
- Japānas paliatīvās medicīnas biedrības publikācijas
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.