Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 29 no 200 Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi?

Īsā atbilde

Jā, drīkst, ja pacients pats atver šo tēmu vai rāda, ka grib saprast, kas notiek. Saruna par nāvi nav jāuzspiež, bet to nevajag arī aizliegt. Daudzi cilvēki dzīves beigās nevēlas palikt vieni ar savām domām. Saudzīga, patiesa saruna var mazināt bailes un vientulību.

Kāpēc ģimene bieži izvairās

Tuvinieki baidās, ka saruna par nāvi atņems cerību. Viņi baidās pateikt nepareizi, sabrukt paši vai sāpināt cilvēku. Tāpēc reizēm ģimene maina tēmu, tiklīdz pacients piemin nāvi, bēres, atvadīšanos vai bailes.

Tomēr pacients bieži jūt vairāk, nekā ģimene pasaka. Ja visi klusē, viņš var palikt viens ar jautājumiem. Klusēšana ne vienmēr pasargā. Dažreiz tā izolē.

Kad saruna ir piemērota

Saruna ir piemērota, ja cilvēks pats jautā, saka, ka baidās, runā par aiziešanu, sakārto lietas, piemin atvadas vai jautā, kas notiks ar ģimeni. Šādos brīžos nav jāsteidzas ar gatavu runu. Var sākt ar klausīšanos.

Labs sākums ir jautājums. Ko tu par to domā. No kā tu visvairāk baidies. Ko tu gribētu, lai mēs zinām. Vai tu gribi par to runāt tagad.

Kā runāt saudzīgi

• Runājiet mierīgā balsī un īsos teikumos.
• Vispirms klausieties, nevis skaidrojiet.
• Nesteidzieties atņemt bailes ar tukšiem solījumiem.
• Atzīstiet, ka jautājums ir smags.
• Ja nezināt atbildi, sakiet to godīgi.
• Piedāvājiet kopā pajautāt ārstam, māsai vai citam speciālistam.
• Neuzspiediet sarunu, ja pacients nogurst vai vairs negrib runāt.

Ko var teikt

Var teikt vienkārši un patiesi. Es redzu, ka tu par to domā. Es negribu tevi apklusināt. Es nezinu visas atbildes, bet es esmu te. Mēs varam par to runāt tik daudz vai tik maz, cik tu vēlies. Mēs darīsim visu, lai tev būtu mazāk sāpju un vairāk miera.

Ja pacients jautā, vai viņš mirst, ģimene var atbildēt saudzīgi. Es redzu, ka tavs spēks kļūst mazāks. Es negribu tev melot. Pajautāsim ārstam vai māsai, lai saprotam, kā vislabāk tev palīdzēt.

Ko labāk nedarīt

Nevajag strauji mainīt tēmu, ja pacients runā par nāvi. Nevajag teikt, ka viņš nedrīkst tā domāt. Nevajag apsolīt to, ko nevar apsolīt. Nevajag padarīt sarunu par ģimenes paniku. Pacienta jautājums nav jānoslāpē tikai tāpēc, ka ģimenei ir bail.

Vienlaikus nevajag arī piespiest runāt. Ja cilvēks saka, ka negrib par to runāt, tas jārespektē. Var pateikt, ka tēma nav aizliegta un ka ģimene būs gatava, ja viņš vēlēsies.

Par ko cilvēki bieži grib runāt

Dažreiz cilvēks negrib runāt par pašu nāvi. Viņš grib zināt, vai nebūs sāpes, vai ģimene tiks galā, vai viņu nepametīs vienu, kas notiks ar bērniem, vai mājdzīvnieku kāds paņems, vai viņa vēlmes tiks ievērotas. Šie jautājumi ir praktiski un ļoti cilvēcīgi.

Ģimene var pierakstīt vēlmes un nodot tās aprūpes komandai. Tas var dot vairāk miera nekā abstrakta saruna par nāvi.

Latvijas konteksts

Latvijā ģimene var lūgt palīdzību ģimenes ārstam, ārstējošajam ārstam, paliatīvās aprūpes komandai, māsai, sociālajam darbiniekam, kapelānam vai psihologam, ja šāds atbalsts ir pieejams. Saruna par nāvi nav tikai filozofisks jautājums. Tā var ietekmēt aprūpes vietu, sāpju kontroli, neatliekamās palīdzības lēmumus, tuvinieku iesaisti un pacienta vēlmes.

Ja ģimene nezina, kā sākt, var lūgt speciālistu būt klāt pirmajā sarunā. Tas ir praktisks un drošs veids, nevis neveiksme.

Ja pacients ir apjucis vai ļoti noguris

Ja cilvēks ir apjucis, miegains vai ļoti vājš, saruna jāsaīsina. Tad svarīgāka var būt mierīga balss, pazīstama seja, maigs pieskāriens ar piekrišanu un īsas frāzes. Tu esi drošībā. Mēs esam blakus. Ja tev sāpēs, mēs sauksim palīdzību.

Ja ir jauns apjukums, izteikts nemiers, halucinācijas vai bailes, jārunā ar ārstu vai māsu. Tas var būt ārstējams simptoms, nevis tikai emocionāla reakcija.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi?

Jā, ja pacients to vēlas vai pats atver šo tēmu. Sarunai jābūt saudzīgai, patiesai un bez spiediena.

Vai tas atņem cerību?

Ne vienmēr. Cerība var mainīties. Tā var kļūt par cerību uz mieru, mazākām sāpēm, klātbūtni un cieņu.

Ko darīt, ja ģimene nezina atbildi?

Var teikt, ka nezināt, bet nepametīsiet cilvēku vienu un kopā jautāsiet speciālistam.

Vai jārunā arī tad, ja pacients negrib?

Nē. Tēmu nevajag uzspiest. Var tikai pateikt, ka ģimene ir gatava klausīties, ja viņš kādreiz vēlēsies runāt.

Saistītie raksti

• Ko darīt, ja ģimene nezina, ko teikt
• Vai drīkst raudāt pacienta klātbūtnē
• Vai teikt pacientam patiesību par stāvokli
• Kā runāt ar pacientu, kurš baidās

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti izvēlēti tieši par to kā ģimene var runāt ar pacientu par nāvi miršanu bailēm klausīšanos un cieņpilnu klātbūtni dzīves noslēgumā.

• Latvijas klīniskais algoritms par ģimenes psiholoģisko atbalstu un sarunām par nāvi paliatīvajā aprūpē
• Pacientu tiesību likums par informāciju pacienta gribu un ģimenes sarunas robežām
• Marie Curie praktiski skaidro ko teikt cilvēkam kurš mirst
• Marie Curie profesionālais ceļvedis sarunai ar pacientu un ģimeni par miršanu
• Marie Curie par to ko teikt ja cilvēks pastāsta par terminālu slimību
• Canadian Virtual Hospice padomi ģimenei ko teikt cilvēkam kurš mirst
• Canadian Virtual Hospice atbilde uz jautājumu ko var teikt mirstošam cilvēkam
• Canadian Virtual Hospice par to ko teikt ģimenei kad tuvinieks mirst
• CareSearch pierādījumu kopsavilkums par godīgu komunikāciju ar pacientu un ģimeni
• CareSearch par māsas sarunu ar pacientu aprūpētāju un ģimeni
• Francijas HAS par klausīšanos neverbālu saziņu un tuvinieku iesaisti dzīves beigās
• Palliaweb par pacienta un tuvinieku sērām zaudējumu un sarunu paliatīvajā posmā
• Pētījumu pārskats par ģimenes locekļu lomu sarunās dzīves noslēgumā
• Pētījums par pierādījumos balstītu modeli kā runāt par miršanu
• Pētījumu pārskats par komunikāciju ar tuviniekiem dzīves noslēguma aprūpē
• Pētījums par ģimenes komunikāciju dzīves noslēgumā un nezināšanu ko pateikt
• Japānas Paliatīvās medicīnas biedrības projekts par sarunu un ģimenes atbalstu dzīves beigās
• Vācijas veselības portāls par tuvinieku psiholoģisko slodzi sērām un bezpalīdzību aprūpē

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.