Kā saprast, vai apmeklētāju ir par daudz? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 94 no 200

Apmeklējumi hospisa aprūpē ir ļoti cilvēciska lieta. Cilvēki grib atnākt, pateikt svarīgo, būt blakus un reizēm vienkārši redzēt, ka tuvinieks nav viens. Tas var dot pacientam mieru un piederības sajūtu. Tomēr dzīves noslēgumā cilvēka spēks var būt tik ierobežots, ka pat mīļi cilvēki, labas sarunas un sirsnīgi nodomi kļūst par slodzi.

Tāpēc svarīgākais nav saskaitīt cilvēkus pēc viena noteikuma. Svarīgākais ir saprast, cik klātbūtnes šis pacients šodien spēj panest, nezaudējot mieru, elpu, iespēju gulēt un sajūtu, ka viņš pats vēl drīkst izvēlēties.

Īsā atbilde

Apmeklētāju ir par daudz tad, ja pacients vizītes laikā vai pēc tās kļūst izteikti noguris, apjucis, nemierīgs, aizver acis, novēršas, sāk elpot saspringtāk, kļūst viegli aizkaitināms vai vairs nespēj atpūsties. Hospisa aprūpē apmeklējumu daudzumu nosaka pacienta spēks un vēlmes, nevis radinieku steiga paspēt atnākt.

Laba ģimenes vienošanās palīdz ne tikai pacientam. Tā pasargā arī tuviniekus no strīdiem, vainas sajūtas un noguruma, jo visiem ir skaidrs, ka robežas tiek liktas pacienta labā.

Kāpēc apmeklējumi var nogurdināt

Veselam cilvēkam saruna var šķist viegla. Smagi slimam cilvēkam tā var būt darbs. Ir jādzird, jāsaprot, jāreaģē, jāatbild uz jautājumiem, jātur vaļā acis, reizēm jāmēģina izskatīties stiprākam, nekā patiesībā ir. Ja cilvēkam ir sāpes, elpas trūkums, slikta dūša, apjukums vai izteikts nespēks, pat īsa vizīte var prasīt daudz spēka.

Daļa pacientu grib būt ar cilvēkiem, bet nespēj ilgi sarunāties. Daļa grib dzirdēt balsis, bet negrib atbildēt. Daļa vēlas tikai vienu vai divus cilvēkus blakus. Visi šie varianti ir normāli. Hospisa aprūpē klātbūtni pielāgo cilvēkam, nevis cilvēku pielāgo apmeklējumu grafikam.

Pazīmes, ka apmeklētāju ir par daudz

Pacients aizver acis, lai gan saruna vēl turpinās
Elpa kļūst smagāka vai ātrāka
Cilvēks sāk atbildēt ar ļoti īsiem vārdiem
Parādās apjukums, nemiers vai aizkaitinājums
Pacients novēršas no cilvēkiem vai lūdz klusumu
Pēc vizītes viņam ir grūtāk aizmigt vai atgūties
Ģimene sāk strīdēties par to, kurš drīkst ienākt
Aprūpes darbības tiek atliktas, jo istabā visu laiku ir viesi

Šīs pazīmes nav pārmetums apmeklētājiem. Tās ir informācija ģimenei. Ja pacients pēc katras ciemošanās kļūst vājāks, vizīšu ritms jāmaina.

Zaļais, dzeltenais un sarkanais signāls

Zaļais signāls nozīmē, ka pacients pēc īsas vizītes izskatās mierīgs, var atpūsties un nav spiests sarunāties vairāk, nekā pats vēlas. Šādā dienā apmeklējums var būt kluss, īss un saudzīgs.

Dzeltenais signāls nozīmē, ka cilvēks vēl grib redzēt radiniekus, bet ātri nogurst. Tad labāk laist iekšā pa vienam vai pa diviem, ieplānot pauzes un iepriekš pateikt, ka vizīte būs īsa. Var izmantot arī balss ziņu, vēstuli vai īsu video sveicienu, ja tas pacientam netraucē.

Sarkanais signāls nozīmē, ka pacientam vajag mieru. Ja ir smags elpas trūkums, stipras sāpes, delīrijs, dziļš nespēks, panika vai pacients skaidri lūdz nevienu nelaist, apmeklējumi jāierobežo. Šādā brīdī ģimenes pienākums nav izpildīt visu radinieku vēlmes. Ģimenes pienākums ir sargāt pacientu.

Kā noteikt robežas bez strīda

Robežas vieglāk pieņemt, ja tās pasaka vienkārši un bez vainošanas. Var teikt, ka šodien pacientam ir maz spēka un ārsts vai ģimene lūdz vizītes saīsināt. Var pateikt, ka pie gultas vienlaikus ienāk tikai viens cilvēks. Var izveidot sarakstu ar īsiem laikiem un vienu cilvēku, kurš to koordinē.

Ģimenei nav jāsniedz gari paskaidrojumi katram radiniekam. Pietiek pateikt, ka mērķis ir pacienta miers. Ja kāds apvainojas, tas nenozīmē, ka robeža ir nepareiza. Bieži cilvēki apvainojas tāpēc, ka paši ir nobijušies un bezspēcīgi.

Ko darīt, ja pacients grib redzēt visus

Dažreiz pacients saka, ka vēlas redzēt visus. Šī vēlme jāuztver nopietni, bet arī saudzīgi jāplāno. Var vienoties, ka cilvēki nāk īsi, pa vienam vai pa diviem, ar pauzēm starp vizītēm. Var sākt ar tiem cilvēkiem, kuri pacientam ir vissvarīgākie. Ja nogurums pieaug, pārējos var lūgt atsūtīt balsi, kartīti vai īsu ziņu.

Pacienta vēlme nav jāizpilda tādā veidā, kas viņu moka. Ja viņš grib satikt radiniekus, tas nenozīmē, ka viņam jāiztur gara saruna, daudz jautājumu, skaļas balsis un raudāšana pie gultas. Dažreiz īsa, klusa satikšanās ir cieņpilnāka nekā ilga vizīte.

Kādam jābūt labam apmeklējumam

Labs apmeklējums nav tas, kurā pateikts visvairāk vārdu. Labs apmeklējums ir tāds, pēc kura pacientam nav sliktāk. Cilvēks ienāk mierīgi, runā īsi, ļauj klusumam būt normālam, nesagaida garu atbildi un nepārvērš pacienta gultu par vietu, kur citi izrunā savas bailes.

Apmeklētājs var pajautāt, vai pacients grib, lai viņam lasa priekšā, tur roku, klusē, pasēž dažas minūtes vai aiziet. Ja pacients neatbild, jāvēro seja, elpa, ķermeņa saspringums un nogurums. Ja parādās slodze, vizīte beidzas. Tas ir labs apmeklējums, nevis neveiksme.

Bērni pie gultas

Bērni drīkst būt klātesoši, ja tas ir droši pacientam un bērnam. Bērnam vajag vienkāršu skaidrojumu, ko viņš var redzēt, kāpēc cilvēks ir vājš un ka viņam nav pienākuma palikt ilgāk. Pieaugušajam jāvēro arī bērna reakcija. Ja bērns sāk baidīties, sastingst vai kļūst ļoti satraukts, viņu var mierīgi izvest no istabas.

Pacientam arī bērna apmeklējums var būt nogurdinošs. Tāpēc labāk izvēlēties īsu, mierīgu brīdi, nevis garu uzturēšanos. Dažreiz pietiek ar zīmējumu, īsu sveicienu vai pāris minūtēm blakus.

Ko rāda starptautiskā pieredze

Canadian Virtual Hospice materiāli iesaka reaģēt, ja cilvēks saka vai parāda, ka ir noguris, un vajadzības gadījumā vizīti saīsināt. Marie Curie apraksta, ka pēdējās nedēļās cilvēks var gulēt vairāk, būt vājāks un reizēm nevēlēties redzēt cilvēkus. Nīderlandes Over palliatieve zorg skaidro, ka tuvinieka slimības laikā jābūt godīgiem ar apkārtējiem un jāgādā, lai apmeklētāji nepaliek pārāk ilgi, ja slimais cilvēks ātri nogurst.

ASV National Cancer Institute materiāli par pēdējām dzīves dienām un aprūpētāja slodzi atgādina, ka ģimenei jāvēro gan pacienta spēks, gan sava izturība. Ja viss apmeklējumu smagums paliek vienam cilvēkam, viņš var izdegt. Tāpēc apmeklējumu kārtība nav tikai pieklājības jautājums. Tā ir drošas aprūpes daļa.

Kad vajadzīga aprūpes komandas palīdzība

Ja apmeklējumi izraisa pastāvīgu spriedzi, pacients pēc tiem kļūst apjucis vai ģimene vairs nespēj vienoties, jālūdz palīdzība aprūpes komandai. Ārsts, māsa, sociālais darbinieks, psihologs vai garīgā atbalsta cilvēks var palīdzēt noformulēt robežas un paskaidrot radiniekiem, ka miers nav atteikšanās no mīlestības.

Šis raksts papildina plašāku skaidrojumu par hospisa aprūpi Latvijā. Katra ģimene ir atšķirīga, bet pamatprincips ir viens. Pacienta spēks ir svarīgāks par viesu skaitu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai apmeklējumu ierobežošana nozīmē, ka ģimene kādu atstumj

Nē. Ja robežas tiek skaidrotas kā pacienta spēka sargāšana, tās nav sods radiniekiem. Tās ir aprūpes daļa.

Vai bērni drīkst nākt ciemos pie hospisa pacienta

Drīkst, ja tas ir droši, īsi un bērnam ir mierīgs pieaugušais blakus. Bērnu nevajag piespiest palikt ilgāk, nekā viņš spēj.

Ko darīt, ja pacients grib redzēt daudz cilvēku

Ģimene var plānot īsas vizītes, pauzes starp tām un vienu cilvēku, kurš vēro pacienta nogurumu un palīdz apmeklējumu beigt laikā.

Kad jālūdz profesionāla palīdzība

Ja pēc vizītēm pacients kļūst apjucis, elpo grūtāk, nespēj atpūsties vai ģimene vairs netiek galā ar spriedzi, jāsazinās ar aprūpes komandu.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šim rakstam izmantoti avoti par apmeklētāju robežām, nogurumu, ģimenes slodzi, pēdējām dzīves dienām un saudzīgu komunikāciju hospisa un paliatīvajā aprūpē.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā