Kā saprast, vai apmeklētāju ir par daudz? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 94 no 200: Kā saprast, vai apmeklētāju ir par daudz?

Apmeklējumi hospisa aprūpē ir ļoti cilvēciska lieta. Cilvēki grib atnākt, pateikt svarīgo, būt blakus, reizēm vienkārši redzēt, ka tuvinieks nav viens. Tas var dot pacientam mieru un piederības sajūtu. Taču dzīves noslēgumā cilvēka spēks var būt tik ierobežots, ka pat mīļi cilvēki, labas sarunas un sirsnīgi nodomi kļūst par slodzi.

Tāpēc jautājums nav: “Cik apmeklētāju drīkst būt?” Pareizāks jautājums ir: “Cik cilvēku šis pacients šodien spēj panest, nezaudējot mieru, elpu un iespēju atpūsties?”

Īsā atbilde

Apmeklētāju ir par daudz tad, ja pacients vizītes laikā vai pēc tās kļūst izteikti noguris, apjucis, nemierīgs, aizver acis, novēršas, sāk elpot saspringtāk, kļūst viegli aizkaitināms vai vairs nespēj atpūsties. Hospisa aprūpē apmeklējumu daudzumu nosaka pacienta spēks, nevis radinieku vēlme paspēt atnākt.

Kāpēc apmeklējumi var nogurdināt?

Veselam cilvēkam saruna var šķist viegla. Smagi slimam cilvēkam tā var būt darbs. Ir jādzird, jāsaprot, jāreaģē, jāatbild uz jautājumiem, jāiztur emocijas un bieži arī jānomierina citi. Pacients var just, ka tuvinieki ir nobijušies, skumji vai saspringti, un viņš var mēģināt viņus saudzēt pat tad, kad pašam vairs nav spēka.

Dzīves noslēgumā nogurums nav tikai “mazliet miegs”. Tas var būt dziļa ķermeņa nespēja uzturēt sarunu, skatienu, pozu un uzmanību. Cilvēks var gribēt redzēt radiniekus, bet nespēt izturēt garu apmeklējumu. Viņš var būt priecīgs par īsu klātbūtni un pilnībā izsmelts pēc stundas, kurā visi runājuši vienlaikus.

Pazīmes, ka apmeklētāju ir par daudz

Ģimenei jāvēro ne tikai tas, ko pacients saka, bet arī tas, ko rāda ķermenis. Dažreiz cilvēks pieklājības dēļ saka “palieciet”, lai gan seja, elpa un kustības rāda pretējo.

Pacients aizver acis, novēršas vai vairs neseko sarunai.
Elpošana kļūst ātrāka, saspringtāka vai cilvēkam grūtāk runāt pilnos teikumos.
Parādās apjukums: cilvēks jauc vārdus, laiku, cilvēkus vai atkārtoti jautā vienu un to pašu.
Pacients kļūst īgns, satraukts, raudulīgs vai neparasti kluss.
Pēc apmeklējuma viņš ilgi nespēj atgūties, sliktāk guļ vai atsakās no nākamās sarunas.
Vizītes laikā aprūpe kļūst grūtāka: nevar mierīgi iedot zāles, veikt higiēnu, sakārtot pozu vai ļaut pacientam pagulēt.

Zaļais, dzeltenais un sarkanais signāls

Praktiski ģimenei var palīdzēt vienkārša pieeja.

Zaļais signāls: pacients pēc īsas vizītes izskatās mierīgs, spēj atpūsties, elpo brīvāk un pats vēlas turpināt kontaktu. Tad apmeklējums, visticamāk, ir panesams.

Dzeltenais signāls: pacients vēl grib redzēt cilvēkus, bet ātri nogurst. Tad vajadzīgas īsas vizītes, viens vai divi cilvēki vienlaikus, pauzes starp apmeklējumiem un mazāk jautājumu.

Sarkanais signāls: pacients kļūst apjucis, nemierīgs, elpo grūtāk, nespēj gulēt vai pēc apmeklējumiem acīmredzami pasliktinās pašsajūta. Tad apmeklējumi uz laiku jāierobežo un par izmaiņām jārunā ar aprūpes komandu.

Kā noteikt robežas, neaizvainojot radiniekus?

Apmeklējumu ierobežošana nav sods cilvēkiem, kuri mīl pacientu. Tā ir pacienta spēka sargāšana. Ļoti palīdz, ja ģimenē viens cilvēks uzņemas koordinēšanu. Tad pacientam pašam nav jāatsaka ciemiņiem, nav jātaisnojas un nav jāklausās pārmetumi.

Var teikt vienkārši:

“Šodien viņam ir ļoti maz spēka, tāpēc apmeklējumi būs īsi.”
“Lūdzu, nāciet pa vienam vai diviem, lai istabā nav par daudz cilvēku.”
“Ja viņš aizver acis, tas nav nepieklājīgi. Tas nozīmē, ka jāļauj atpūsties.”
“Šodien klātienes apmeklējumu vietā labāk atsūtiet balss ziņu vai īsu vēstuli.”
“Mēs neierobežojam mīlestību, mēs sargājam viņa spēku.”

Ko darīt, ja pacients grib redzēt visus?

Pacienta vēlme ir ļoti svarīga. Ja cilvēks saka, ka grib redzēt visus, to nevajag ignorēt. Bet vēlmi var īstenot saudzīgi. Ne visiem jāienāk vienlaikus. Var sadalīt apmeklējumus pa dienām vai pa stundām, lūgt katram cilvēkam atnākt uz īsu brīdi, sagatavot fotogrāfijas, vēstules vai balss ziņas. Var arī vienoties, ka ģimene palīdzēs pārtraukt vizīti, ja pacients nogurs, pat ja viņš pieklājības dēļ neteiks “pietiek”.

Šeit ļoti svarīgi saprast atšķirību starp vēlmi un spēju. Cilvēks var gribēt redzēt daudzus, bet ķermenis var izturēt tikai dažus īsus brīžus. Cieņpilna aprūpe nozīmē turēt kopā abus: respektēt vēlmi un sargāt spēku.

Kādam jābūt labam apmeklējumam?

Hospisa aprūpē vērtīgs apmeklējums nav tas, kurā pateikts visvairāk. Vērtīgs apmeklējums ir tāds, pēc kura pacientam nav sliktāk. Dažreiz tas ir piecu minūšu brīdis, roka uz segas, viens mierīgs teikums un klusa aiziešana. Dažreiz tā ir īsa saruna par parastu ikdienas lietu, nevis nepārtraukta runāšana par slimību.

Apmeklētājam vajadzētu ienākt mierīgi, runāt klusāk, nesēsties pārāk tuvu, ja pacients to nevēlas, neuzdot daudz jautājumu un nespiest pacientu reaģēt. Ja cilvēks ir miegains, var vienkārši pateikt: “Es atnācu tevi apraudzīt. Tev nav jārunā. Es mazliet pasēdēšu un tad iešu.”

Ko rāda starptautiskā pieredze?

Canadian Virtual Hospice praktiskajos padomos par apmeklēšanu uzsver, ka ciemošanās jāpielāgo slimā cilvēka stāvoklim: apmeklētājam jābūt gatavam īsai vizītei, klusumam un tam, ka cilvēks var ātri nogurt. Tōtara Hospice Jaunzēlandē atgādina, ka pacientam ir tiesības izvēlēties, kas viņu apmeklē, un ka cilvēks hospisā var nogurt ātrāk nekā agrāk.

Marie Curie Lielbritānijā apraksta, ka dzīves pēdējās nedēļās un dienās cilvēks var kļūt arvien vājāks, miegaināks un mazāk spējīgs sazināties. CareSearch Austrālijā pacienta un ģimenes materiālos par nogurumu uzsver, ka nogurums paliatīvā aprūpē var būt ļoti dziļš un ietekmēt spēju piedalīties ikdienas aktivitātēs. ASV National Cancer Institute materiāli par pēdējām dzīves dienām arī runā par miegainību, apjukumu un komunikācijas samazināšanos. Kopējais secinājums ir praktisks: klātbūtne ir svarīga, bet tā jāpielāgo pacienta spēkam.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai apmeklējumu ierobežošana nozīmē, ka ģimene kādu atstumj?

Nē. Ja ierobežojumi tiek skaidroti kā pacienta spēka sargāšana, tie nav attieksme pret radiniekiem. Var piedāvāt citu laiku, īsāku vizīti, zvanu, balss ziņu vai vēstuli.

Vai bērni drīkst nākt ciemos?

Drīkst, ja tas ir droši, mierīgi un bērnam ir sagatavots vienkāršs skaidrojums. Bērna apmeklējumam jābūt īsam, bez piespiešanas un ar pieaugušo, kurš redz gan bērna, gan pacienta reakciju.

Ko darīt, ja apmeklētājs ļoti raud vai prasa pacientam viņu mierināt?

Tad kādam no ģimenes labāk maigi pārņemt situāciju. Var pateikt: “Viņam šobrīd vajag mieru, iziesim uz brīdi ārā.” Pacientam nav jānes citu cilvēku emocijas, ja pašam vairs nav spēka.

Avoti un tālāka lasīšana

Šim rakstam izmantoti vairāku valstu avoti par apmeklējumiem, nogurumu, pacienta tiesībām izvēlēties klātbūtni, pēdējo dzīves dienu pazīmēm un ģimenes atbalstu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā