Īsā atbilde Citus ģimenes locekļus hospisa aprūpē vislabāk iesaistīt ar konkrētiem, maziem un saprotamiem uzdevumiem. Nevis sakot, ka vajag palīdzēt vairāk, bet pasakot, ko tieši vajag izdarīt šodien, rīt vai nedēļas nogalē. Dažs cilvēks var palikt pie pacienta divas stundas. Cits var atvest pārtiku. Vēl kāds var sazināties ar ārstu, sakārtot dokumentus, pieskatīt bērnus, pagatavot ēdienu vai vienkārši piezvanīt galvenajam aprūpētājam un pajautāt, kas šobrīd ir vissteidzamākais. Iesaistīšana sākas ar skaidrību. Kāpēc ģimene bieži paliek uz viena cilvēka pleciem Hospisa aprūpē mājās bieži izveidojas viens galvenais aprūpētājs. Parasti tas ir cilvēks, kurš dzīvo tuvāk, ir emocionāli visvairāk iesaistīts vai vienkārši pirmais uzņēmās rūpes. Sākumā tas šķiet dabiski. Vēlāk šis cilvēks sāk nest gandrīz visu. Pārējie radinieki ne vienmēr ir vienaldzīgi. Dažreiz viņi baidās. Dažreiz nezina, kā pareizi palīdzēt. Dažreiz viņiem šķiet, ka galvenais aprūpētājs visu dara labāk un viņu i...

Dažādu valstu pieredze hospisa aprūpē Austrijas pieredze hospisa un paliatīvajā aprūpē: aprūpe kā sistēma, nevis pēdējā brīža risinājums Austrijas hospisa un paliatīvās aprūpes pieeja rāda ļoti svarīgu domu: cilvēkam dzīves noslēgumā nav vajadzīga tikai viena iestāde vai viena medicīniska procedūra. Viņam vajadzīga sakārtota aprūpes sistēma, kurā ģimene saprot, kur vērsties, kādu palīdzību var saņemt un kurā brīdī nepieciešams specializēts atbalsts. Rakstā par Austrijas pakāpeniski organizēto hospisa un paliatīvo aprūpi skaidrots, ka valstī jau kopš 2004. gada tiek attīstīts modulārs aprūpes modelis. Tas nozīmē, ka hospisa un paliatīvā palīdzība nav domāta tikai vienai vietai, piemēram, stacionāram hospisam. Tā var sākties tur, kur cilvēks jau atrodas: mājās, ģimenes ārsta aprūpē, slimnīcā, aprūpes iestādē vai sociālās aprūpes vidē. Šī pieeja ir ļoti cilvēciska. Tā negaida, kamēr ģimene pilnībā izdeg vai pacienta stāvoklis kļūst nekontrolējams. Austrijas modelī svarīga ir p...

Īsā atbilde Ja ģimene baidās palikt ar hospisa pacientu naktī, bailes nav jāslēpj un nav jākaunas. Vajadzīgs konkrēts nakts plāns. Kam zvanīt. Ko vērot. Kuras zāles drīkst dot tikai pēc norādījumiem. Kad jāmeklē steidzama palīdzība. Kurš ģimenē dežurē un kurš guļ. Nakts kļūst biedējoša galvenokārt tad, ja ģimene nezina, kas ir gaidāms. Skaidrība mazina paniku. Tā neizņem skumjas, bet palīdz rīkoties drošāk. Kāpēc naktī viss šķiet smagāk Naktī māja ir klusāka, ārsta kabinets ir tālāk, telefons šķiet smagāks un katra elpas pārmaiņa skan skaļāk. Dienā ģimene var būt aizņemta ar darbiem, bet naktī paliek tikai pacienta ķermenis, tumsa un bailes kaut ko nokavēt. Šīs bailes ir normālas. Tās nenozīmē, ka ģimene nav pietiekami stipra. Tās nozīmē, ka situācija ir smaga un ka ģimenei vajag skaidru, profesionāli izskaidrotu rīcības kārtību. Kas jānoskaidro pirms nakts Pirms nakts ģimenei jāzina, kādi simptomi pacientam ir sagaidāmi un kuri no tiem nav ārkārtas situācija. Jāzina, kā i...

Īsā atbilde Ģimene hospisa aprūpē neizdegs tikai tad, ja aprūpe nav balstīta uz vienu cilvēku un uz nepārtrauktu varonību. Vajadzīgs skaidrs plāns, maiņas, miegs, praktiska palīdzība, profesionāla komanda un atļauja pašiem tuviniekiem būt cilvēkiem, nevis bezgalīgiem resursiem. Izdegšana nav rakstura vājums. Tā ir brīdinājuma zīme, ka aprūpes slodze pārsniedz cilvēka spējas. Ja ģimene sabrūk, cieš arī pacients. Tāpēc rūpes par aprūpētāju ir daļa no rūpēm par pacientu. Kāpēc ģimene izdeg Hospisa aprūpe mājās bieži sākas ar mīlestību un apņēmību. Tuvinieki grib, lai cilvēks ir savā vidē, nevis svešā telpā. Viņi apsola būt blakus, dot zāles, mainīt pozu, palīdzēt ar higiēnu, atbildēt uz zvaniem un negulēt, ja vajag. Sākumā tas šķiet iespējams. Pēc dažām dienām vai nedēļām parādās cita realitāte. Nakts miegs kļūst saraustīts. Dienas saplūst. Sarunas ar ārstiem jūk kopā ar bailēm. Ķermenis sāp no pacelšanas un pārvietošanas. Cilvēks sāk kļūdīties, aizmirst, aizkaitināties un pēc ...

Īsā atbilde Hospisa aprūpē frāzi viss būs labi drīkst lietot ļoti uzmanīgi. Tā var palīdzēt tikai tad, ja tā nozīmē konkrētu klātbūtni un rūpes. Es būšu blakus. Mēs skatīsimies, lai tev nesāp. Mēs sauksim māsu vai ārstu, ja kļūs grūtāk. Mēs neatstāsim tevi vienu. Ja ar šo frāzi mēģina apsolīt, ka slimība atkāpsies, lai gan visi redz, ka tā nenotiek, tā kļūst par tukšu mierinājumu. Pacients to bieži jūt. Tad viņš var palikt vēl vientuļāks, jo saprot, ka tuvinieki baidās runāt godīgi. Kāpēc šie vārdi ir tik vilinoši Kad tuvinieks cieš, ģimene grib viņu pasargāt. Gribas pateikt kaut ko ātru, siltu un pazīstamu. Viss būs labi ir frāze, kas daudzās situācijās nāk automātiski. Tā palīdz bērnam pēc kritiena, draugam pēc neveiksmes un cilvēkam, kurš gaida nepatīkamu izmeklējumu. Dzīves beigās šī frāze kļūst sarežģītāka. Pacients var zināt vairāk, nekā ģimene domā. Viņš jūt nogurumu, elpas pārmaiņas, apetītes zudumu, zāļu daudzumu, sarunu klusumu un skatienus pie gultas. Ja viņam sak...

Īsā atbilde Ja pacients saka, ka jūtas kā nasta, to nevajag ātri noliegt ar frāzi, ka tā nav taisnība. Šie vārdi bieži nozīmē sāpes, kaunu, nogurumu, bailes no atkarības un vēlmi pasargāt ģimeni. Palīdzēt nozīmē atjaunot cilvēka cieņu un piederības sajūtu. Jādod viņam izvēle tur, kur tā vēl ir iespējama, jāmazina simptomi, jāiesaista aprūpes komanda un jāparāda, ka viņš ģimenei nav projekts vai pienākums, bet cilvēks, kurš joprojām ir savējais. Kāpēc cilvēks sāk justies kā nasta Smaga slimība atņem daudz ko tādu, kas agrāk šķita pašsaprotams. Cilvēks vairs nevar pats aiziet uz tualeti, nomazgāties, pagatavot ēdienu, sakārtot gultu vai pieņemt lēmumus tik viegli kā agrāk. Viņš redz, ka tuvinieki neguļ, steidzas, strīdas, raud un nogurst. No pacienta skatpunkta tas var izskatīties tā, it kā viņa slimība būtu sabojājusi visu ģimenes dzīvi. Pat tad, ja ģimene viņu mīl, cilvēks var just kaunu par savu ķermeni, vajadzībām un atkarību no citiem. Ātra mierināšana ne vienmēr palīdz ...

Īsā atbilde Ja pacients nevēlas runāt par slimību, viņu nevajag spiest. Klusēšana ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks nesaprot situāciju. Tā var būt veids, kā saglabāt privātumu, mieru un kontroli laikā, kad ķermenis kļūst arvien mazāk paklausīgs. Ģimenei jāpaliek pieejamai, jārunā saudzīgi un praktiski, bet vienlaikus jānodrošina, ka svarīgi aprūpes jautājumi par sāpēm, elpu, zālēm un drošību tiek pārrunāti ar komandu. Kāpēc pacients var negribēt runāt Cilvēks var būt noguris no slimības sarunām. Viņš var negribēt redzēt tuvinieku asaras. Viņš var baidīties, ka viena saruna padarīs nāvi pārāk īstu. Dažreiz pacients vienkārši grib vēl vienu parastu dienu, nevis vēl vienu apspriedi par slimību. Daļai cilvēku klusums ir cieņas un pašsaglabāšanās forma. Viņi neatsakās no ģimenes. Viņi mēģina saglabāt robežas. Respektēt robežas nenozīmē pazust Ja pacients nevēlas runāt, ģimene var palikt klāt citā veidā. Sakārtot spilvenu. Piedāvāt mutes kopšanu. Pajautāt, vai gaisma netraucē. Apsēs...