Kas ir termināls nemiers? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 29 no 200: Kas ir termināls nemiers?

Termināls nemiers ir viens no tiem dzīves noslēguma simptomiem, kas ģimeni var nobiedēt ļoti strauji. Cilvēks, kurš pirms tam bija kluss vai miegains, pēkšņi var kļūt nemierīgs, mēģināt celties, raustīt segu, saukt kādu vārdā, runāt nesakarīgi, skatīties telpā tā, it kā tur kaut kas būtu, vai atkārtot vienu un to pašu kustību. Tuviniekiem tas bieži izskatās kā panika, sāpes, dusmas vai “cīņa pret nāvi”.

Hospisa aprūpē par terminālu nemieru parasti runā tad, ja smagi slims cilvēks dzīves pēdējā posmā kļūst izteikti nemierīgs, apjucis, satraukts vai nespēj nomierināties. Ļoti bieži tas ir saistīts ar delīriju: pēkšņu smadzeņu darbības traucējumu, kad mainās uzmanība, uztvere, miegs, domāšana un uzvedība. Tas nav “slikts raksturs”. Tas nav pacienta apzināts protests pret ģimeni. Un tas nav ģimenes neveiksmes pierādījums.

Īsā atbilde

Termināls nemiers ir izteikts nemiers, apjukums vai uzbudinājums smagas slimības un dzīves noslēguma laikā. Tas var izpausties kā grozīšanās gultā, mēģinājumi celties, saucieni, nesakarīga runa, halucinācijas, baiļu pilna seja, miega un nomoda sajaukšanās vai nespēja pievērst uzmanību vienkāršai sarunai. Ģimenei svarīgākais ir saglabāt mieru, pasargāt pacientu no traumām, nemēģināt viņu kaunināt vai pārliecināt ar spēku, un ātri sazināties ar aprūpes komandu.

Kā tas var izskatīties mājās?

Termināls nemiers ne vienmēr izskatās vienādi. Dažiem pacientiem tas ir kluss un iekšējs: cilvēks nespēj atpūsties, skatās vienā punktā, kļūst aizdomīgs, pēkšņi neatpazīst istabu vai cilvēkus. Citiem tas ir redzams ārēji: pacients kustina rokas, plūc segu vai apģērbu, mēģina noņemt autiņbikses, katetru vai skābekļa caurulīti, grib izkāpt no gultas, sauc palīgā, lūdz doties mājās, lai gan atrodas mājās.

Dažreiz ģimene saka: “Viņš visu laiku kaut ko meklē.” Tas var būt ļoti raksturīgi. Pacients var it kā ķert gaisu, grābstīt palagu, “lasīt” neredzamus priekšmetus no segas, atkārtoti cilāt rokas vai lūkoties aiz tuvinieka pleca. Citreiz viņš var runāt ar cilvēkiem, kuru telpā nav, vai būt pārliecināts, ka kāds viņam dara pāri.

Šādā brīdī svarīgi atcerēties: pacienta uztvere var būt izmainīta. Tas, ko viņš redz, dzird vai jūt, viņam var šķist īsts. Strīdēšanās par faktiem parasti nepalīdz. Ja cilvēks saka, ka viņam ir bail, jēgpilnāk ir atbildēt uz bailēm, nevis pierādīt, ka “tur nekā nav”.

Kāpēc termināls nemiers rodas?

Ne katrs nemiers dzīves beigās ir viens un tas pats. Dažreiz iemesls ir atrodams un mazināms. Starptautiskās paliatīvās aprūpes vadlīnijas kā biežus vai pārbaudāmus iemeslus min sāpes, urīna aizturi, aizcietējumu, sausu muti, niezi, pārkaršanu vai nosalšanu, infekciju, dehidratāciju, skābekļa trūkuma sajūtu, zāļu blaknes vai zāļu mijiedarbību. Smagas slimības laikā smadzenes kļūst ļoti jutīgas pret šādām izmaiņām.

Tāpēc ģimenei nevajadzētu uzreiz secināt: “Tā vienkārši ir miršana, neko nevar darīt.” Dažreiz var palīdzēt ļoti praktiska lieta: pārbaudīt, vai pacients nav slapjš, vai viņam nav pārāk karsti, vai nav sausa mute, vai nav sāpes vienā pozā, vai nav pilns urīnpūslis, vai nav aizcietējums, vai telpā nav pārāk daudz cilvēku un trokšņa. Šīs lietas jārisina kopā ar aprūpes komandu, jo daļa iemeslu prasa medicīnisku izvērtēšanu.

Kā atšķirt terminālu nemieru no parastas trauksmes?

Trauksmes laikā cilvēks bieži var pateikt, no kā viņam ir bail: “Es nosmakšu”, “Es negribu palikt viens”, “Man bail nomirt.” Viņš var būt satraukts, bet saruna parasti vēl turas kopā. Termināla nemiera vai delīrija laikā uzmanība kļūst saraustīta. Pacients var nesaprast, kur atrodas, neatpazīt laiku, neatbildēt uz jautājumu pēc būtības, pāriet no vienas domas uz citu vai īsā laikā kļūt te skaidrāks, te atkal apjucis.

Sāpes arī var izskatīties kā nemiers. Ja cilvēks nevar pateikt, ka sāp, viņš var grozīties, savilkt seju, saspringt, sargāt vienu ķermeņa daļu vai kļūt nemierīgāks pie kustības. Tāpēc labs jautājums aprūpes komandai ir nevis tikai “kāpēc viņš ir nemierīgs?”, bet arī “vai tas var būt sāpju, urīna aiztures, aizcietējuma, elpas trūkuma vai zāļu jautājums?”

Ko ģimene var darīt uzreiz?

Pirmais uzdevums ir drošība un miers. Runājiet lēni, īsos teikumos un vienam cilvēkam vienlaikus. Telpā nevajag piecus cilvēkus, kuri visi jautā: “Kas tev ir?” Tas tikai palielina slodzi. Labāk lai viens tuvinieks apsēžas blakus, nosauc sevi vārdā un mierīgi pasaka: “Tu esi mājās. Es esmu blakus. Tu esi drošībā. Mēs tev palīdzēsim.”

Samaziniet troksni, spilgtu gaismu, televizoru un liekus apmeklētājus.
Atstājiet telpā pazīstamu cilvēku, ja tas pacientu nomierina.
Runājiet īsi un vienkārši; nepārbaudiet pacientu ar sarežģītiem jautājumiem.
Piedāvājiet mutes mitrināšanu, pozas maiņu vai segas sakārtošanu, ja tas ir droši.
Noņemiet no gultas malas priekšmetus, aiz kuriem pacients var aizķerties.
Ja pacients mēģina celties, nekliedziet un nekauniniet; mierīgi pasargājiet no kritiena un zvaniet komandai.

Ja pacients redz vai dzird to, ko citi neredz, parasti nav vērts strīdēties. Var teikt: “Es saprotu, ka tas tevi biedē. Es esmu blakus. Tu esi drošībā.” Ja pieskāriens viņu nomierina, var turēt roku. Ja pieskāriens viņu satrauc, labāk atkāpties un mierināt ar balsi. Delīrija laikā pat labs nodoms var tikt pārprasts, tāpēc vērojiet reakciju.

Ko nevajadzētu darīt?

Nevajadzētu teikt: “Saņemies”, “Beidz tā darīt”, “Tu mūs biedē” vai “Kā tu vari tā runāt?” Pacients šajā stāvoklī bieži nespēj sevi kontrolēt tā, kā ģimene no viņa gaidītu. Kaunināšana palielina spriedzi un pēc tam tuviniekiem pašiem sāp.

Nevajadzētu arī patvaļīgi dot papildu zāles, mainīt devas vai kombinēt nomierinošus līdzekļus bez ārsta vai māsas norādes. Nemiers var būt zāļu blakne, bet var būt arī sāpes, infekcija, urīna aizture vai cits iemesls. Ja ģimene pati sāk eksperimentēt, situācija var kļūt bīstamāka.

Fiziski turēt pacientu vajadzētu tikai tik, cik nepieciešams tūlītējai drošībai, piemēram, lai viņš neizkrīt no gultas. Ilga spēcīga turēšana var pastiprināt bailes un cīņu. Ja drošību mājās vairs nevar nodrošināt, tas ir iemesls steidzami sazināties ar aprūpes komandu.

Kad jāzvana aprūpes komandai steidzami?

Ar hospisa vai paliatīvās aprūpes komandu jāsazinās uzreiz, ja nemiers ir jauns, straujš vai ģimenei grūti kontrolējams. Īpaši svarīgi zvanīt, ja pacients mēģina kāpt ārā no gultas, rauj nost aprūpes līdzekļus, kļūst agresīvs no bailēm, šķiet stiprās sāpēs, elpo grūtāk, ir drudzis, nav urinējis, ir aizdomas par aizcietējumu vai ģimene vienkārši vairs nezina, ko darīt.

Zvana laikā palīdz konkrēti novērojumi: kad nemiers sākās, kas mainījās pēdējās stundās, vai ir jaunas zāles, vai bija kritiens, vai pacients urinēja, vai bija vēdera izeja, vai ir sāpes, elpas trūkums, temperatūra, miegainība vai halucinācijas. Šāda informācija komandai ļauj ātrāk saprast, vai jāmeklē novēršams iemesls, jāmaina aprūpes plāns vai jālieto medikamenti simptomu mazināšanai.

Ko dara profesionāļi?

Ārsts, māsa vai paliatīvās aprūpes speciālists vispirms mēģina saprast, vai ir mazināms iemesls: sāpes, urīna aizture, aizcietējums, infekcija, zāļu blaknes, pārkaršana, sausa mute, elpas trūkums, pārmērīgs troksnis vai cita slodze. Dažreiz palīdz zāļu pārskatīšana, sāpju un elpas trūkuma kontrole, mutes kopšana, pozas maiņa, urīnpūšļa vai vēdera izejas problēmas risināšana, telpas nomierināšana un skaidrs diennakts ritms.

Ja pacients ir ļoti nobijies, uzbudināts vai nevar atpūsties, profesionāļi var nozīmēt medikamentus nemiera, halucināciju vai smagas trauksmes mazināšanai. Tas nenozīmē, ka ģimene “padodas”. Dzīves noslēgumā mērķis bieži ir mazināt ciešanas un pasargāt cilvēku no panikas, traumām un nogurdinošas cīņas ar paša izmainīto uztveri. Zāļu izvēle un devas vienmēr ir ārstniecības personas lēmums.

Vai tas nozīmē, ka nāve būs tūlīt?

Ne vienmēr. Delīrijs un nemiers var parādīties dažādos smagas slimības posmos, un dažos gadījumos iemeslu var mazināt. Tomēr termināls nemiers bieži redzams pēdējās dienās vai stundās, īpaši, ja organisms kļūst ļoti vājš un delīriju vairs nav iespējams pilnībā novērst. Ģimenei svarīgākais nav minēt precīzu laiku, bet ātri lūgt palīdzību un nodrošināt pēc iespējas mierīgu, drošu klātbūtni.

Ko teikt bērniem un citiem tuviniekiem?

Ja ģimenē ir bērni vai attālāki radinieki, viņiem vajag vienkāršu skaidrojumu. Piemēram: “Slimība ietekmē arī domāšanu. Viņš var runāt dīvaini vai būt nemierīgs, bet tas nenozīmē, ka viņš dusmojas uz mums.” Pieaugušajiem arī dažreiz jāpasaka tas pats. Termināls nemiers var būt tik emocionāli spēcīgs, ka ģimene sāk uztvert pacienta vārdus personīgi. Šādā brīdī jāatgādina: cilvēks nav pilnībā savā parastajā skaidrībā.

Ģimenei tas var būt ļoti smagi

Redzēt tuvu cilvēku nemierīgu un apjukušu ir viena no grūtākajām hospisa aprūpes pieredzēm mājās. Dažiem tuviniekiem pēc tam paliek vainas sajūta: “Varbūt mēs kaut ko neizdarījām?” vai “Varbūt viņš mocījās mūsu acu priekšā?” Tāpēc ir svarīgi runāt ar aprūpes komandu ne tikai par pacientu, bet arī par to, ko redzēja ģimene. Skaidrojums palīdz mazināt šoku.

Termināls nemiers nav ģimenes izgāšanās. Tas ir medicīnisks un aprūpes signāls, ka cilvēkam vajag profesionālu izvērtēšanu, mierīgu vidi un reizēm arī mērķtiecīgu simptomu mazināšanu. Tuvinieku uzdevums nav vieniem pašiem atrisināt delīriju. Tuvinieku uzdevums ir pamanīt, pasargāt, mierināt un saukt palīgā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai termināls nemiers nozīmē, ka pacients cieš sāpes?

Dažreiz jā, bet ne vienmēr. Sāpes ir viens no iespējamiem nemiera iemesliem, tāpēc tās vienmēr jāapsver. Tajā pašā laikā nemieru var izraisīt arī delīrijs, urīna aizture, aizcietējums, infekcija, zāļu blaknes, elpas trūkums, dehidratācija vai pārmērīga stimulācija.

Vai drīkst pacientu labot, ja viņš runā nesakarīgi?

Maiga orientēšana var palīdzēt: “Ir vakars, tu esi savā istabā, es esmu blakus.” Taču strīdēšanās un pierādīšana parasti nepalīdz. Ja pacients ir nobijies, vispirms jāatbild uz bailēm: “Tu esi drošībā. Es palikšu pie tevis.”

Vai nomierinošas zāles dzīves beigās nozīmē eitanāziju?

Nē. Medikamenti nemiera, panikas, halucināciju vai smaga delīrija mazināšanai hospisa aprūpē tiek lietoti, lai mazinātu ciešanas un pasargātu pacientu. Par zālēm, mērķi un novērošanu jārunā ar ārstu vai māsu.

Vai ģimenei jāpaliek blakus visu nakti?

Dažreiz pazīstama balss palīdz, bet ģimenei arī vajag maiņas un atpūtu. Ja nemiers ir izteikts, viena cilvēka nomodā sēdēšana bez profesionāla plāna nav risinājums. Labāk ir sazināties ar aprūpes komandu un vienoties, ko darīt naktī.

Ko rāda starptautiskā pieredze?

Skotijas paliatīvās aprūpes vadlīnijas terminālu agitāciju saista ar izteiktu nemieru, mainīgu domāšanas pasliktināšanos, delīriju, saukšanu, bezmērķīgām kustībām un dziļu ciešanu; tās uzsver mierīgu reakciju un ārstējamu iemeslu izslēgšanu. Marie Curie Lielbritānijā skaidro, ka delīrijs terminālas slimības laikā var sākties dažu stundu vai dienu laikā, izpausties ar apjukumu, halucinācijām, miegainību, nemieru vai uzbudinājumu, un ģimenei par pēkšņām pārmaiņām jārunā ar profesionāļiem.

ASV National Cancer Institute uzsver, ka delīrijs var būt saistīts ar zālēm, dehidratāciju, infekciju, vecumu, progresējošu vēzi un citām slodzēm, un ka vide, pazīstami cilvēki, pulkstenis, kalendārs un klusa telpa var palīdzēt vieglākos gadījumos. Kanādas Bruyère Health materiāls ģimenēm apraksta delīriju kā pēkšņas izmaiņas smadzeņu darbībā, kur cilvēks var būt ļoti nemierīgs, uzbudināts, miegains, redzēt vai dzirdēt to, kā nav, un kur svarīga ir mierīga, vienkārša komunikācija.

HealthInfo Waitaha Canterbury Jaunzēlandē iesaka neargumentēt par faktiem, bet atbildēt uz emocijām, mazināt troksni, lietot maigus atgādinājumus par vietu un laiku un paturēt tuvumā pazīstamus priekšmetus. Austrālijas palliAGED materiāls uzsver, ka delīrijs dzīves beigās kļūst biežāks, tam var būt vairāki iemesli, un aprūpētājiem jāvērtē, vai cilvēkam nav sāpes, dehidratācija, aizcietējums, pārāk karsta, auksta vai trokšņaina vide.

Avoti un tālāka lasīšana

Šim rakstam izmantoti medicīniski un paliatīvās aprūpes avoti no vairākām valstīm. Tie izmantoti kā informatīvs pamats ģimenei saprotamam skaidrojumam par terminālu nemieru, delīriju un drošu rīcību mājas hospisa aprūpē.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu. Ja pacientam parādās pēkšņs nemiers, apjukums, halucinācijas, izteiktas sāpes, elpas trūkums vai ģimene nevar nodrošināt drošību, jāsazinās ar aprūpes komandu vai neatliekamo palīdzību atbilstoši situācijai.

Meklēt šajā emuārā