Jautājums 102 no 200: Ko darīt, ja ģimene jūtas vainīga, ka pacients neēd? Ja hospisa pacients vairs neēd, ģimenei ļoti bieži parādās vainas sajūta. Tā var skanēt kā klusa doma: "Varbūt mēs nepietiekami cenšamies?", "Varbūt vajadzēja pagatavot kaut ko citu?", "Varbūt viņš nomirs tāpēc, ka mēs viņu nepabarojām?" Šīs domas ir smagas, un tās nav retas. Ēdiens ģimenē nozīmē rūpes. Mēs barojam bērnus, cienājam viesus, nesam zupu slimam cilvēkam, svinam pie galda. Tāpēc brīdī, kad ēdiens vairs nepalīdz tā, kā agrāk, ģimenei šķiet, ka no rokām tiek izņemts pats saprotamākais rūpju veids. Bet hospisa aprūpē rūpes nebeidzas, ja beidzas ēšana. Īsā atbilde Ģimenei nav jāuzņemas vaina par to, ka pacients dzīves beigās neēd. Samazināta apetīte un nespēja ēst bieži ir slimības gaitas daļa. Ģimene var palīdzēt, piedāvājot mazus kumosus vai malkus tikai tad, ja pacients to vēlas un spēj droši norīt, rūpējoties par muti, sargājot mieru un runājot ar aprūpes koman...