Vai drīkst pacientu modināt ēšanai vai zālēm? Hospisa aprūpe ģimenēm
Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās
Vai drīkst pacientu modināt ēšanai vai zālēm
Īsā atbilde
Hospisa pacientu drīkst maigi uzrunāt un mēģināt pamodināt, ja tas vajadzīgs būtiskām zālēm, sāpju mazināšanai, elpas trūkuma kontrolei vai drošai nelielai dzeršanai. Taču dzīves beigās cilvēku nevajag modināt katrai ēdienreizei tikai tāpēc, ka tā bija ierasts agrāk.
Galvenais jautājums nav, vai ģimene drīkst modināt. Galvenais jautājums ir, vai modināšana šajā brīdī pacientam dod labumu vai rada papildu slodzi. Ja cilvēks ir ļoti miegains, nespēj droši norīt, aizrijas vai pēc pamošanās kļūst nemierīgs, jārunā ar ārstu vai māsu par drošāku plānu.
Kāpēc pacients dzīves beigās guļ vairāk
Smagas slimības beigās ķermenis taupa spēku. Saruna, pozas maiņa, mazgāšana, ēšana un pat zāļu norīšana var prasīt vairāk enerģijas nekā agrāk. Tāpēc cilvēks var būt nomodā īsus brīžus un atkal ātri aizmigt.
Šis miegs bieži nav nevēlēšanās sadarboties un nav ģimenes pamešana. Tā ir slimības gaitas daļa. Tuviniekiem tas var būt emocionāli grūti, jo šķiet, ka pazūd pēdējās sarunas. Tomēr pacienta miers reizēm ir svarīgāks par vēl vienu modināšanu.
Kad modināšana var būt pamatota
Maiga modināšana var būt pamatota, ja jānovērtē sāpes, elpas trūkums, stiprs nemiers vai jāiedod zāles, kuras ir būtiskas komfortam. Tas jādara mierīgi, ar balsi, pieskārienu pie rokas un pietiekamu laiku, nevis ar kratīšanu vai steigu.
Ja cilvēks pamostas, spēj saprast, spēj droši norīt un pats piekrīt, var piedāvāt mazu malku vai nozīmētās zāles. Ja viņš tūlīt atkal iemieg, nav jāuzskata, ka procedūra obligāti jāpabeidz par katru cenu. Jāvērtē, kas viņam rada mazāk ciešanu.
Kad labāk nemodināt ēšanai
Ēšana dzīves beigās vairs ne vienmēr palīdz. Ja cilvēks guļ dziļi, ir ļoti vājš, klepo pēc malka, nespēj noturēt ēdienu mutē vai aizrijas, modināšana ēšanai var būt bīstama. Tad ēdiens vai šķidrums var nonākt elpceļos un radīt vēl lielāku diskomfortu.
Ģimene bieži modina ēšanai aiz mīlestības un bailēm. Tas ir saprotami. Tomēr pilns šķīvis nav vienīgais veids, kā rūpēties. Mutes mitrināšana, lūpu kopšana, mierīga klātbūtne un mazi malki tikai tad, kad cilvēks ir pietiekami modrs, bieži ir saudzīgāki.
Ja pacients pēc pamošanās izskatās apjucis, satraukts vai uzreiz atkal aizmieg, ēdiena piedāvāšanu var atlikt. Tas nav aprūpes pārtraukums. Tā ir cieņas pilna pielāgošanās cilvēka spēkam.
Kā rīkoties ar zālēm
Zāles nav vienādas. Dažas var būt ļoti svarīgas komfortam, piemēram, zāles pret sāpēm, elpas trūkumu, sliktu dūšu vai smagu nemieru. Citas dzīves beigās var kļūt mazāk nozīmīgas. Ģimenei nevajag pašai izlemt, kuras turpināt un kuras izlaist.
Ja pacients guļ un nevar droši norīt, jāsazinās ar aprūpes komandu. Var būt vajadzīga cita zāļu forma, cits lietošanas laiks vai cits aprūpes plāns. Pareizais jautājums ir nevis kā viņu piespiest norīt, bet kā droši saglabāt simptomu kontroli.
Kā modināt, ja tas tiešām nepieciešams
Sākumā pietiek ar vārdu, mierīgu balsi un pieskārienu pie rokas. Var pateikt, kas ir telpā un kāpēc cilvēku uzrunā. Ja viņš neatver acis vai kļūst saspringts, nevajag turpināt ar spēku. Jāapstājas un jāvērtē elpa, seja, ķermeņa saspringums un drošība.
Ja cilvēks pamostas tikai uz mirkli, jārunā īsi. Nevajag vienlaikus dot daudz jautājumu, ēdienu, dzērienu un zāles. Dzīves beigās pacienta nomoda brīži var būt ļoti īsi. Tie jāizmanto saudzīgi, nevis jāpiepilda ar visu, ko ģimene baidās nokavēt.
Ko ģimenei pierakstīt
Pierakstā noder, cik ilgi pacients ir nomodā, vai viņš spēj norīt, vai klepo pēc malka, vai zāles paliek mutē, vai pēc modināšanas pastiprinās sāpes, elpas trūkums vai nemiers. Šī informācija palīdz ārstam vai māsai pielāgot zāļu laiku un formu.
Ja zāles bieži netiek iedotas, jo cilvēks guļ, tas nav jāslēpj. Tā nav ģimenes vaina. Tā ir svarīga klīniska informācija. Aprūpes komandai jāzina, vai pašreizējais plāns vairs neatbilst cilvēka stāvoklim.
Ja pie pacienta mainās vairāki tuvinieki, pieraksts palīdz visiem rīkoties vienādi. Tad viens cilvēks nemodina ēšanai, kamēr otrs jau zina, ka rīšana tajā dienā bijusi nedroša.
Ja zāļu laiks iekrīt dziļā miegā
Ģimene bieži apjūk, ja pulkstenis rāda zāļu laiku, bet pacients guļ dziļi. Šādā brīdī nav jāsteidzas ar piespiešanu. Vispirms jānovērtē, vai cilvēks ir mierīgs, vai seja nav saspringta, vai elpa nav mokoša un vai nav pazīmju, ka sāpes vai nemiers palielinās.
Ja pacients izskatās mierīgs, bet zāļu deva atkārtoti netiek iedota miegainības dēļ, tas jāpasaka aprūpes komandai. Varbūt jāmaina zāļu grafiks, forma vai ievadīšanas veids. Ja pacients izskatās mokoši, modināšana zālēm var būt pamatota, bet tai jābūt ļoti saudzīgai.
Kad jāmaina aprūpes plāns
Plāns jāmaina, ja modināšana kļūst par cīņu, ja cilvēks vairs droši nenorij, ja pēc katras pamošanās pastiprinās elpas trūkums, sāpes vai bailes, vai ja ģimene sāk baidīties no katra zāļu laika. Tas nozīmē, ka vecais režīms vairs neatbilst jaunajam stāvoklim.
Labs hospisa aprūpes plāns nav akmens. Tam jāmainās līdzi cilvēkam. Dzīves beigās svarīgāka par precīzu pulksteni bieži kļūst simptomu kontrole, droša norīšana, mutes kopšana un miers. Šo pāreju ģimenei nevajag izdomāt vienai.
Latvijas konteksts
Latvijā ģimenei jāvienojas ar ģimenes ārstu, ārstējošo ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes mobilo komandu, kuras zāles ir būtiskas komfortam un kā rīkoties, ja pacients vairs nespēj tās droši norīt.
Īpaši svarīgi ir iepriekš zināt, kam zvanīt vakarā, naktī un brīvdienās. Ja cilvēks guļ arvien vairāk, jautājums par modināšanu parasti atkārtosies. Skaidrs plāns pasargā ģimeni no panikas un pacientu no liekas slodzes.
Kopsavilkums
Pacientu drīkst maigi uzrunāt, ja tas vajadzīgs komfortam un drošai zāļu lietošanai. Taču ēšanai dzīves beigās nevajag modināt automātiski. Ja cilvēks ir pārāk miegains vai norīšana nav droša, piespiešana var kaitēt.
Labākā rīcība ir saudzīga uzrunāšana, rūpīga vērošana, mutes kopšana, drošas norīšanas izvērtēšana un savlaicīga saruna ar aprūpes komandu par zāļu plānu. Mērķis nav izpildīt grafiku. Mērķis ir mazāk ciešanu un vairāk miera pacientam un ģimenei.
Biežākie jautājumi
Vai drīkst modināt pacientu ēšanai
Dažreiz var maigi piedāvāt ēdienu vai malku, ja pacients ir modrs un droši norij. Dziļi guļošu vai aizrijošu pacientu nevajag modināt ēšanai ar varu.
Vai drīkst modināt pacientu zālēm
Svarīgām komforta zālēm var mēģināt maigi pamodināt, bet, ja norīšana nav droša, jāzvana ārstam vai māsai par citu plānu.
Ko darīt, ja pacients visu laiku guļ
Jāvēro elpa, sāpes, seja, reakcija, norīšana un jāsazinās ar aprūpes komandu, ja zāles vai šķidrums vairs nav droši.
Vai zāles drīkst izlaist, ja pacients guļ
To nevajag izlemt pašiem. Dažas zāles ir būtiskas komfortam, citas var prasīt pārskatīšanu. Lēmumu pieņem ar speciālistu.
Kas ir saudzīgākā rīcība
Runāt mierīgi, nemodināt ar spēku, neuzspiest ēdienu, kopt muti un jautāt aprūpes komandai par zāļu formas vai laika maiņu.
Saistītie raksti
- Kā rīkoties, ja pacients atsakās ēst
- Ko darīt, ja pacients vairāk guļ
- Vai pacients dzird, ja šķiet, ka viņš guļ vai nereaģē
- Galvenais raksts par hospisa aprūpi Latvijā
Avoti un tālāka lasīšana
- MyHealth Alberta par ēšanu, dzeršanu un modināšanu pēdējās dienās
- Marie Curie par miegainību un īsiem nomoda brīžiem pēdējās dienās
- Hospice UK par miegainību, mieru un aprūpes ritmu pēdējās dienās
- NHS par miegainību un pārmaiņām pēdējās stundās un dienās
- NHS par sāpju un simptomu zālēm dzīves beigās
- National Cancer Institute par vēža pacienta pēdējām dienām
- National Cancer Institute profesionāļiem par pēdējām dzīves dienām
- Cancer Research UK par miegainību un ēšanas samazināšanos pēdējās dienās
- Canadian Virtual Hospice par pēdējām nedēļām un dienām
- Better Health par miršanas procesu un miegainību
- Hospice Foundation par pazīmēm, kad nāve ir tuvu
- NICE par zāļu, komforta un aprūpes lēmumiem pēdējās dienās
- Healthdirect Australia par komfortu paliatīvajā aprūpē
- Memorial Sloan Kettering par dzīves noslēguma aprūpi
- NHS Forth Valley par uzturu paliatīvajā aprūpē
- NVD par paliatīvo aprūpi Latvijā
- Likumi par paliatīvās aprūpes noteikumiem
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.