Vai ģimene drīkst piedalīties ikdienas aprūpē?

Ģimenes dalība hospisa pacienta ikdienas aprūpē mājās. Droša pozas maiņa, higiēna, klātbūtne un aprūpes komandas atbalsts.

Jautājums 19 no 200. Vai ģimene drīkst piedalīties ikdienas aprūpē?

Īsā atbilde

Jā, ģimene drīkst piedalīties hospisa pacienta ikdienas aprūpē, ja pacients tam piekrīt un tuvinieki saprot, ko drīkst darīt droši. Ģimenes klātbūtne var dot pacientam mieru, bet tā nedrīkst kļūt par aizvietotāju profesionālai aprūpei.

Vislabāk ģimene palīdz ar klātbūtni, novērošanu, mutes kopšanu, ērtas pozas uzturēšanu, mierīgu vidi, nelieliem praktiskiem darbiem un ziņošanu komandai par izmaiņām. Medicīniski sarežģīti lēmumi, zāļu maiņa, brūču aprūpe un riskanta pārvietošana jāveic tikai ar speciālistu vadību.

Pacienta piekrišana ir pirmajā vietā

Ikdienas aprūpe bieži ir ļoti personiska. Mazgāšana, autiņbiksīšu maiņa, ķermeņa pagriešana un palīdzība tualetes vajadzībās skar pacienta kaunu, privātumu un cieņu. Tāpēc ģimenes dalība nav tikai praktisks jautājums. Tā ir arī uzticēšanās un robežu lieta.

Ja pacients spēj izteikt vēlmes, viņam jāpasaka, kurš drīkst palīdzēt un kurš ne. Dažreiz cilvēks vēlas, lai tuvinieks ir blakus. Citreiz viņš labāk uzticas māsai vai aprūpētājam. Abas izvēles ir jārespektē.

Ko ģimene parasti var darīt droši

Ģimene bieži var palīdzēt ar lietām, kas pacientam dod mieru un komandai sniedz labāku priekšstatu par ikdienu. Var sagatavot istabu, pasargāt no trokšņa, palīdzēt padzerties, samitrināt lūpas, sakārtot spilvenus, pamanīt sāpes vai apjukumu, pierakstīt novērojumus un būt klāt sarunās, ja pacients to vēlas.

Tuvinieki var palīdzēt arī saglabāt pacienta dzīves ritmu. Mīļā sega, pazīstama mūzika, mierīga balss, īss pieskāriens un zināma cilvēka klātbūtne reizēm nomierina vairāk nekā vēl viena tehniska darbība. Tas nav mazs darbs. Tas ir aprūpes cilvēciskais kodols.

Kur vajadzīga apmācība

Ja ģimene palīdz ar pozas maiņu, celšanu, mazgāšanu gultā, ādas apskati vai ēdināšanu, vajadzīga skaidra apmācība. Nepietiek ar domu, ka gan jau izdosies. Vājš pacients var viegli sajust sāpes, aizrīties, tikt traumēts vai zaudēt uzticēšanos, ja kustība ir strauja un nedroša.

Komandai jāparāda, kā pagriezt pacientu, kā sargāt muguru pašam aprūpētājam, kā pamanīt ādas apsārtumu, kā atvieglot elpu pēc pozas maiņas un kad darbību labāk pārtraukt. Ģimenei ir tiesības prasīt, lai to iemāca, nevis tikai pasaka dariet uzmanīgi.

Ko ģimene nedrīkst uzņemties viena

Ģimenei nevajadzētu pašai mainīt zāļu devas, pārtraukt vai sākt medikamentus, mainīt pārsējus sarežģītām brūcēm, ievadīt medikamentus citā veidā, pārvietot pacientu pret stiprām sāpēm vai spiest ēst un dzert, ja ir rīšanas traucējumi. Šie lēmumi prasa profesionālu izvērtējumu.

Tas nenozīmē, ka ģimene ir bezspēcīga. Tas nozīmē, ka ģimenei nav jābūt vienai vietā, kur vajadzīga medicīniska atbildība. Laba hospisa aprūpe palīdz tuviniekiem darīt to, ko viņi var darīt droši, un neuzkrauj viņiem to, kas pieder komandai.

Novērošana ir ļoti vērtīga

Tuvinieki bieži pamana pārmaiņas ātrāk nekā jebkurš cits. Viņi redz, kā pacients elpo naktī, kad kļūst nemierīgs, kura poza sāp, kad parādās slāpes, kā mainās seja pēc zālēm un kurā brīdī cilvēks kļūst mierīgāks. Šie novērojumi ir aprūpes dati, tikai cilvēciski izteikti.

Ģimenei palīdz vienkāršs pieraksts. Kad bija sāpes. Kāda bija elpa. Vai bija apjukums. Vai pacients norija droši. Vai āda kļuva sarkana. Vai aprūpētājs pats vairs spēj gulēt. Šāds pieraksts ļauj komandai labāk pielāgot aprūpes plānu.

Ikdienas aprūpe nav tikai ķermenis

Hospisa pacienta ikdiena nav tikai mazgāšana, ēšana un medikamenti. Tā ir arī sajūta, ka cilvēks nav kļuvis par nastu. Ja tuvinieks palīdz mierīgi, paskaidro, ko dara, piesedz ķermeni un neprasa no pacienta vairāk, nekā viņš spēj, aprūpe kļūst cieņpilnāka.

Dažreiz vislabākā ģimenes dalība ir nevis darīt vairāk, bet darīt lēnāk. Pavaicāt. Sagaidīt. Pārtraukt, ja sāp. Pasaukt māsu, ja rodas šaubas. Cieņa ikdienas aprūpē bieži dzīvo tieši šajās mazajās pauzēs.

Aprūpētāja robežas

Ne katrs tuvinieks spēj piedalīties visās aprūpes darbībās. Vienam var būt grūti mazgāt vecāku. Citam bail no brūces. Cits var apjukt, ja pacients sāk smagi elpot. Tas nav kauns. Ģimenē var sadalīt lomas tā, lai cilvēki palīdz tur, kur viņi tiešām var palīdzēt.

Viens var sagatavot maltīti ģimenei. Otrs var atvest zāles. Trešais var pasēdēt pie pacienta. Ceturtais var kārtot dokumentus. Aprūpe nav tikai fiziska procedūra. Tā ir kopīga atbildība, kuru nevajag uzlikt vienam cilvēkam.

Ko rāda citu valstu pieredze

Lielbritānijas, Kanādas un Austrālijas materiāli uzsver, ka ģimenes aprūpētājiem vajag skaidru informāciju, atelpu un apmācību. Francijas un Vācijas avoti runā par aprūpi mājās kā profesionālu sadarbību, nevis par ģimenes vientuļu pienākumu. Nīderlandes kvalitātes ietvars īpaši izceļ neformālo aprūpi, koordināciju un nepārtrauktību. Japānas pētījumi par aprūpētāju slodzi atgādina, ka tuvinieku nogurums jāvērtē nopietni un savlaicīgi.

Latvijā šī pieredze ir ļoti praktiska. Ja valsts un ģimene vēlas, lai cilvēks dzīves beigās var palikt mājās, ģimenei jāsaņem ne tikai morāls paldies, bet arī skaidra apmācība, sasniedzama komanda un atbalsts brīžos, kad mājas aprūpe kļūst par smagu.

Kā sarunāt ģimenes dalību

Laba saruna sākas ar trim jautājumiem. Ko pacients vēlas. Ko ģimene spēj droši izdarīt. Kur vajadzīga profesionāla palīdzība. Šie jautājumi jāpārskata atkārtoti, jo pacienta stāvoklis var mainīties ātri.

Ja šodien ģimene var palīdzēt ar mutes kopšanu un mierīgu klātbūtni, tas nenozīmē, ka pēc nedēļas tai jāpārņem arī sarežģītas procedūras. Aprūpes plānam jāmainās līdz ar cilvēka vajadzībām.

Saistītie raksti Hospiss info

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai ģimene drīkst mazgāt vai pagriezt pacientu

Drīkst, ja pacients piekrīt un ģimene zina, kā to darīt saudzīgi un droši. Ja ir sāpes, brūces vai liels vājums, vajadzīga komandas apmācība.

Vai tuviniekiem jāaizvieto medmāsa

Nē. Ģimene var palīdzēt ikdienā, bet tā nedrīkst palikt viena ar medicīniski sarežģītiem uzdevumiem.

Ko ģimene nedrīkst darīt bez konsultācijas

Bez konsultācijas nevajag mainīt medikamentus, devas, pārsējus, pārvietošanas veidu vai barošanas pieeju, ja pastāv aspirācijas vai traumas risks.

Kā saprast, ka ģimenes slodze ir par lielu

Ja aprūpētājs neguļ, kļūdās, baidās pieskarties pacientam vai vairs nespēj atpūsties, vajadzīga palīdzība un pienākumu pārdale.

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā