Kad ģimenei vajadzīgs psiholoģisks atbalsts

Atbalsts vajadzīgs, ja trauksme, vainas sajūta, bezmiegs, konflikti vai izdegums kļūst par ikdienas smagumu.

Vai atvieglojums pēc nāves ir slikta zīme

Nē. Pēc ilgas aprūpes atvieglojums bieži nozīmē, ka beigušās ciešanas un pastāvīga spriedze, nevis to, ka cilvēks bija mazāk mīlēts.

Vai bērniem jāstāsta par tuvojošos nāvi

Jā, bet īsi, patiesi un vecumam atbilstoši. Bērniem vajag drošu pieaugušo un iespēju uzdot jautājumus.

Kas palīdz aprūpētājam nesabrukt

Palīdz maiņas, miegs, skaidrs aprūpes plāns, robežas, saruna ar speciālistu un apziņa, ka palīdzības lūgšana nav vājums.

Psiholoģiskais atbalsts pacienta ģimenei pirms un pēc nāves

Psiholoģiskais atbalsts pacienta ģimenei hospisa aprūpē. Tuvinieku saruna, sēras, aprūpētāja nogurums un palīdzība pēc nāves

Īsā atbilde. Psiholoģiskais atbalsts pacienta ģimenei hospisa aprūpē sākas pirms nāves un turpinās pēc zaudējuma. Tas nozīmē palīdzēt tuviniekiem saprast bailes, vainas sajūtu, nogurumu, dusmas, sēras un praktisko bezspēcību. Ģimenei nav jābūt stiprai visu laiku. Tai vajag drošu cilvēku un skaidru aprūpes plānu, lai pacients nepaliek viens un arī aprūpētājs nesabrūk.

Hospisa aprūpē pacients nekad nav vienīgais cilvēks telpā, kuram vajag atbalstu. Blakus ir ģimene, kas bieži vairākas nedēļas vai mēnešus dzīvo trauksmē, negulētās naktīs un nepārtrauktā gatavībā. Tuvinieki reizēm mēģina izturēt visu klusumā, jo šķiet, ka viņu sāpes nav svarīgas. Patiesībā ģimenes stāvoklis tieši ietekmē arī pacienta mieru.

Ko ģimene piedzīvo pirms nāves

Pirms nāves ģimene bieži piedzīvo sēras vēl pirms zaudējums ir noticis. To sauc par priekšlaicīgām sērām. Cilvēks vēl ir blakus, bet ģimene jau redz, ka mainās viņa ķermenis, balss, spēks, loma un ikdiena. Tas var radīt skumjas, dusmas, vainas sajūtu un dīvainu sajūtu, ka dzīve ir apstājusies.

Ļoti bieži ģimene domā, ka tai jābūt stiprai. Taču stiprums hospisa aprūpē nav klusēšana. Stiprums ir spēja pateikt, ka ir bail, ka vajag palīdzību un ka vienam cilvēkam nav jānes visa aprūpe. Starptautiskās vadlīnijas uzsver, ka paliatīvā aprūpe ietver psiholoģisku, sociālu un garīgu atbalstu gan pacientam, gan ģimenei.

Atbalsts nav tikai psihologa kabinets

Psiholoģiskais atbalsts var būt saruna ar psihologu, bet tas sākas daudz agrāk. Tas ir veids, kā māsa paskaidro elpošanas pārmaiņas. Tas ir ārsta mierīgs skaidrojums par nākamo soli. Tas ir sociālā darbinieka jautājums, kurš ģimenē šobrīd ir visvairāk noguris. Tas ir brīdis, kad kāds tuviniekam pasaka, ka palīdzības lūgšana nav nodevība.

Ģimenei palīdz konkrētība. Kas jādara, ja palielinās sāpes. Kam zvanīt naktī. Kā saprast, vai elpošanas pārmaiņas ir bīstamas. Ko drīkst darīt pašiem un ko labāk nedarīt bez speciālista. Jo mazāk minējumu, jo mazāk panikas.

Kā palīdzēt ģimenei pie pacienta gultas

Pie pacienta gultas ģimenei vajag nevis perfektu uzvedību, bet skaidras robežas. Runāt mierīgi. Nestrīdēties par vainu pacienta klātbūtnē. Neslēpt no cilvēka visas patiesās emocijas, bet nepadarīt viņu par visu mierinātāju. Ja pacients vēlas klusumu, to respektēt. Ja viņš vēlas runāt par nāvi, neapturēt sarunu tikai tāpēc, ka ģimenei ir bail.

Praktiski palīdz vienkārši teikumi. Mēs esam blakus. Tev nav jāmierina mūs. Mēs parūpēsimies par nākamo soli. Tu vari atpūsties. Ja cilvēks vairs nerunā, šie vārdi joprojām var būt svarīgi. Arī mierīga balss un pazīstams pieskāriens ir atbalsts.

Kad vajadzīgs profesionāls atbalsts ģimenei

Profesionāls atbalsts vajadzīgs, ja ģimenē parādās panika, izteikts bezmiegs, strīdi pie pacienta, sajūta, ka aprūpētājs vairs nespēj turpināt, vai domas, ka viss ir neizturami. Palīdzība vajadzīga arī tad, ja bērni kļūst ļoti noslēgti, agresīvi vai sāk vainot sevi.

Psihologs, kapelāns, sociālais darbinieks vai paliatīvās aprūpes komanda var palīdzēt nosaukt to, ko ģimene piedzīvo. Vaina, dusmas, nogurums un atvieglojums var pastāvēt kopā ar mīlestību. Cilvēks nav slikts tuvinieks tikai tāpēc, ka viņam ir grūti.

Atbalsts pēc pacienta nāves

Pēc nāves ģimene bieži paliek ļoti klusā telpā. Vairs nav zāļu grafika, zvanu, nakts celšanās un nepārtrauktas gaidīšanas. Dažiem uzreiz nāk asaras. Citi jūt tukšumu. Citi jūt atvieglojumu un pēc tam vainu par šo atvieglojumu. Tas viss var būt daļa no sērām.

Atbalsts pēc nāves nozīmē nepazust no ģimenes redzesloka uzreiz pēc pēdējās vizītes. Ģimenei var būt vajadzīga informācija par praktiskajiem soļiem, saruna par notikušo, bērnu atbalsts, sēru grupa vai speciālista palīdzība. Sevišķi svarīgi tas ir tad, ja aprūpe bijusi ilga un smaga.

Bērni ģimenē

Bērni bieži jūt spriedzi arī tad, ja pieaugušie domā, ka neko nesaka. Viņiem vajag īsu un patiesu skaidrojumu. Var teikt, ka cilvēks ir ļoti smagi slims, slimība vairs nav izārstējama un ģimene rūpējas, lai viņam būtu pēc iespējas mierīgāk. Bērnam jāļauj uzdot jautājumus, bet nevajag prasīt, lai viņš reaģē kā pieaugušais.

Bērniem palīdz rituāli. Zīmējums, atvadu vārds, fotogrāfija, svece vai saruna ar drošu pieaugušo. Ja bērns nevēlas iet pie pacienta, viņu nevajag piespiest. Ja vēlas, viņam jābūt sagatavotam, ko viņš redzēs.

Kā pasargāt aprūpētāju no sabrukuma

Galvenais aprūpētājs bieži tur visu kopā. Viņš atbild uz zvaniem, dod zāles, maina veļu, mierina pacientu un skaidro situāciju pārējiem. Ja šim cilvēkam nav miega, ēdiena un maiņas, viņš var salūzt. Tas nav rakstura trūkums. Tas ir pārslodzes rezultāts.

Palīdz aprūpes maiņu saraksts, konkrēti pienākumi, viena kontaktpersona saziņai ar komandu un tiesības atpūsties bez vainas sajūtas. Ja ģimene saka, ka tiks galā pati, bet realitātē viens cilvēks dara visu, tā vairs nav ģimenes kopība. Tā ir risks pacientam un aprūpētājam.

Ko darīt nākamajā dienā

Ja ģimene nezina, ar ko sākt, palīdz četri soļi. Nosaukt vienu cilvēku, kurš šodien visvairāk noguris. Pierakstīt, kam zvanīt, ja stāvoklis mainās. Vienoties, kurš paliek pie pacienta un kurš atpūšas. Atļaut sev vienu godīgu sarunu ar speciālistu vai uzticamu cilvēku.

Hospisa aprūpē ģimenei nav jāpierāda varonība. Tai vajag atbalstu, lai mīlestība nepārvēršas izdegšanā un lai pēdējais dzīves posms nekļūst par vientuļu pārbaudījumu.

Biežākie jautājumi

Vai ģimenei jābūt stiprai pacienta priekšā. Nē. Ģimenei jābūt saudzīgai, nevis neievainojamai. Mierīgas asaras nav kļūda, ja pacients nejūtas spiests mierināt visus apkārtējos.

Vai atvieglojums pēc nāves nozīmē mīlestības trūkumu. Nē. Tas bieži nozīmē, ka beigušās pacienta ciešanas un ģimenes pastāvīgā spriedze. Atvieglojums un mīlestība var būt vienlaikus.

Vai palīdzību drīkst lūgt arī pēc bērēm. Jā. Sēras bieži kļūst smagākas tieši tad, kad praktiskie darbi beidzas un apkārtējie atgriežas savā ikdienā.

Saistītie raksti

Avoti un atsauces

Raksts balstīts uz Latvijas un starptautiskiem avotiem par psiholoģisku atbalstu, sērām, ģimenes aprūpētājiem un paliatīvo aprūpi.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā