Kā rīkoties, ja pacients atsakās ēst? Hospisa aprūpe ģimenēm

Ģimene mierīgi piedāvā hospisa pacientam nelielu dzēriena malku, cienot viņa spēku, drošību un izvēli

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās

Kā rīkoties, ja pacients atsakās ēst

Īsā atbilde

Ja hospisa pacients dzīves beigās atsakās ēst, tas bieži ir daļa no slimības gaitas, nevis ģimenes neveiksme. Ķermenim var būt mazāk spēka pārstrādāt ēdienu, samazinās apetīte, mainās garša, rodas slikta dūša, rīšanas grūtības vai miegainība.

Ģimenei nevajag spiest ēst ar pierunāšanu vai vainas sajūtu. Labāk piedāvāt mazus malkus, mutes kopšanu, iecienītu garšu ļoti mazā daudzumā un pajautāt aprūpes komandai, kad ēšana vēl palīdz un kad tā jau var radīt slodzi vai aizrīšanās risku.

Kāpēc apetīte samazinās

Smagas slimības beigās ķermeņa vajadzības mainās. Cilvēks kustas mazāk, vairāk guļ, biežāk jūt nogurumu un var zaudēt interesi par ēdienu. Tas nav tas pats, kas veselam cilvēkam izlaist maltīti. Organisms vairs nestrādā iepriekšējā ritmā.

Apetīti ietekmē arī sāpes, slikta dūša, aizcietējumi, sausums mutē, rīšanas traucējumi, depresija, trauksme, zāles un slimības ietekme uz vielmaiņu. Dažreiz cilvēks grib ēst, bet nevar. Dažreiz viņš vairs nejūt izsalkumu, un ēdiena smarža izraisa nelabumu.

Ko ģimene drīkst darīt

Var piedāvāt mazus, vieglus daudzumus bez spiediena. Piemēram, vienu karotīti, mazu malku, ledus gabaliņu, samitrinātas lūpas vai garšu, kas cilvēkam patīk. Ja viņš atsakās, atbilde jāpieņem mierīgi. Atteikums nav personīgs noraidījums.

Svarīgi rūpēties par muti. Sausa mute bieži rada lielākas ciešanas nekā tukšs šķīvis. Var mitrināt lūpas, tīrīt muti, piedāvāt skalošanu, ja tas ir droši, un uzturēt patīkamu sajūtu mutē. Tas var dot vairāk komforta nekā vēl viena pierunāta karote.

Ko nevajag darīt

Nevajag teikt, ka cilvēks padodas, ja neēd. Nevajag skaitīt katru kumosu kā morālu uzvaru vai zaudējumu. Nevajag turēt ēdienu pie sejas, ja smarža izraisa nelabumu. Nevajag dot šķidrumu vai ēdienu, ja cilvēks ir ļoti miegains un nespēj droši norīt.

Ēšana ar varu var radīt aizrīšanos, vemšanu, sāpes, elpas trūkumu un bailes. Dzīves beigās aprūpes mērķis nav izpildīt parastu ēdienreižu grafiku. Mērķis ir saglabāt komfortu, drošību un cilvēka cieņu.

Kā saprast, vai rīšana ir droša

Jāvēro klepus pēc malka, balss mitrums, aizrīšanās, pārtikas palikšana mutē, ilga košļāšana, nespēja noturēt galvu vai izteikta miegainība. Ja šādas pazīmes parādās, jārunā ar ārstu vai māsu pirms turpināt ēdināšanu.

Dažreiz drošāk ir samazināt ēdiena daudzumu un biežumu, pāriet uz mutes mitrināšanu vai piedāvāt tikai to, ko cilvēks skaidri vēlas un spēj droši norīt. Tas nav pamešana. Tā ir aprūpes pielāgošana reālajam ķermeņa spēkam.

Ģimenes vainas sajūta

Tuviniekiem bieži šķiet, ka ēdiens ir mīlestības pierādījums. Ja cilvēks neēd, rodas sajūta, ka viņš tiek atstāts bez palīdzības. Šī sajūta ir saprotama, bet tā var kļūt smaga pašam pacientam, ja katrs atteikums izraisa asaras, strīdu vai lūgšanos.

Mīlestību var parādīt arī citādi. Sakārtot spilvenu. Samitrināt muti. Turēt roku. Piedāvāt, bet neuzspiest. Pajautāt, vai gribas tikai garšu, nevis porciju. Šāda klātbūtne bieži ir saudzīgāka nekā vēl viena maltīte, ko cilvēks vairs nespēj pieņemt.

Ko darīt ar zālēm, ja pacients neēd

Ģimenei nevajag automātiski pārtraukt zāles tikai tāpēc, ka cilvēks neēd. Dažas zāles joprojām var būt ļoti svarīgas sāpju, elpas trūkuma, nelabuma vai nemiera mazināšanai. Tajā pašā laikā daži līdzekļi, kas agrāk bija nepieciešami kopā ar ēdienu, dzīves beigās var prasīt pārskatīšanu.

Pareizais solis ir pajautāt ārstam vai māsai, kuras zāles ir būtiskas komfortam, kuras var pārskatīt un kā rīkoties, ja cilvēks vairs nevar droši norīt. Tas pasargā no divām kļūdām. No nevajadzīgas zāļu došanas un no svarīgas simptomu kontroles pārtraukšanas.

Kā runāt ar pacientu par ēdienu

Labāk lietot īsas un maigas frāzes. Vai gribi mazliet pamēģināt. Vai šī smarža netraucē. Vai pietiek tikai samitrināt muti. Šādi jautājumi dod cilvēkam izvēli un nepadara ēšanu par pārbaudījumu.

Ja pacients saka nē, šo atbildi vajag pieņemt. Var atgriezties vēlāk, bet bez spiediena. Dzīves beigās cilvēkam bieži paliek arvien mazāk lietu, par kurām viņš vēl var lemt pats. Tiesības atteikties no ēdiena var būt viena no pēdējām viņa izvēlēm.

Kā saglabāt mieru pie galda vai gultas

Ja ēšana vairs nenotiek kā agrāk, ģimenē var rasties spriedze. Viens tuvinieks grib dot vēl, cits baidās no aizrīšanās, vēl kāds jūtas vainīgs. Pacientam šī spriedze ir jūtama. Tāpēc labāk vienoties par kopīgu pieeju un nerunāt par ēšanu kā par cīņu.

Pie pacienta gultas ēdienam jābūt piedāvājumam, nevis prasībai. Var pajautāt vienreiz, piedāvāt nelielu daudzumu un pēc atteikuma pāriet pie mutes kopšanas vai klātbūtnes. Tas palīdz saglabāt mieru un pasargā cilvēku no sajūtas, ka viņš pieviļ ģimeni. Ja ģimene šaubās, labāk pierakstīt novērojumu un pārrunāt to ar māsu, nevis mēģināt pārliecināt pacientu vēl un vēl.

Kad jāsazinās ar aprūpes komandu

Jāsazinās, ja cilvēks pēkšņi pārstāj ēst un dzert, ja ir aizrīšanās, vemšana, stipra slikta dūša, sāpes, ļoti sausa mute, apjukums, drudzis, jaunas rīšanas grūtības vai ja ģimene nezina, vai piedāvāt ēdienu ir droši.

Jautājums speciālistam nav tikai ko viņam dot ēst. Tikpat svarīgi ir jautāt, vai ēšana šobrīd palīdz, kā mazināt sausumu mutē, kā dot zāles, ja cilvēks neēd, un kā rīkoties, ja norīšana kļūst nedroša.

Latvijas konteksts

Latvijā ģimenei jāvienojas ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes mobilo komandu par konkrētu plānu. Kurš vērtē rīšanu. Kā dot zāles, ja ēšana samazinās. Kad pietiek ar mutes kopšanu. Kad nepieciešama steidzama saziņa.

Ja pacients atrodas mājās, tuviniekiem nevajag vieniem pieņemt smagus lēmumus par ēdināšanu. Aprūpes komandai jāizskaidro, kā slimības beigās mainās apetīte un kā ģimene var palīdzēt bez spiediena un bez vainas sajūtas.

Kopsavilkums

Ja pacients atsakās ēst, pirmais solis ir saprast iemeslu un novērtēt drošību. Vai ir slikta dūša. Vai sāp. Vai ir sausa mute. Vai cilvēks ir pārāk miegains. Vai viņš spēj norīt. Vai ēdiena smarža viņu moka.

Cieņpilna rīcība ir piedāvāt maz, mierīgi un bez spiediena, rūpēties par muti, vērot rīšanas drošību un savlaicīgi runāt ar aprūpes komandu. Dzīves beigās laba aprūpe nav pilns šķīvis par katru cenu. Laba aprūpe ir mazāk ciešanu un vairāk miera.

Biežākie jautājumi

Vai atteikšanās ēst nozīmē, ka ģimene dara kaut ko nepareizi

Nē. Dzīves beigās apetīte bieži samazinās slimības gaitas dēļ, nevis tāpēc, ka ģimene par maz cenšas.

Vai pacientu vajag pierunāt ēst

Nevajag spiest. Var piedāvāt mazus daudzumus un respektēt atteikumu, īpaši ja ēšana rada nelabumu vai aizrīšanās risku.

Kas palīdz, ja cilvēks negrib ēst

Bieži palīdz mutes kopšana, mazi malki, lūpu mitrināšana, patīkama garša nelielā daudzumā un mierīga klātbūtne.

Kad ēšana var būt bīstama

Ja cilvēks ir ļoti miegains, klepo pēc malka, aizrijas, nespēj noturēt ēdienu mutē vai viņam ir jaunas rīšanas grūtības.

Kad jāsazinās ar speciālistu

Jāsazinās, ja ēšanas atteikums ir pēkšņs, kopā ar sāpēm, vemšanu, apjukumu, drudzi, aizrīšanos vai nespēju lietot zāles.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā