Hospisa aprūpē bieži runā par medikamentiem, sāpju kontroli, aprūpētājiem, māsām, ārstiem un ģimenes atbalstu. Taču pārāk bieži nepelnīti otrajā plānā paliek fizioterapija: klusa, praktiska un ļoti cilvēcīga palīdzība cilvēkam, kura ķermenis slimības dēļ kļūst trauslāks, sāpīgāks un arvien mazāk paklausīgs. Un tomēr tieši fizioterapija hospisa aprūpē var būt robeža starp dienu, kuru pacients vienkārši pārcieš, un dienu, kuru viņš vēl spēj nodzīvot ar mazliet vairāk miera, kustības, elpas un cieņas. Pasaules Veselības organizācija paliatīvo aprūpi apraksta kā pieeju, kas uzlabo pacienta un ģimenes dzīves kvalitāti, savlaicīgi atpazīstot, izvērtējot un ārstējot sāpes un citas fiziskas, psihosociālas vai garīgas ciešanas. WHO arī uzsver, ka paliatīvā aprūpe ir komandas darbs, kurā līdzās ārstiem, māsām, sociālajiem darbiniekiem, farmaceitiem un citiem speciālistiem nozīmīga loma ir arī fizioterapeitiem. Sāpes nav tikai tablešu jautājums Hospisa pacientu sāpes bieži nav vienkār...

Šis ir viedokļa un skaidrojošs raksts par hospisa aprūpes ētiku, valsts finansējuma caurspīdību un pacienta cieņu. Tas balstās uz publiski izskanējušu informāciju par NVD un Labklājības ministrijas pārbaudēm, kā arī uz hospisa aprūpes būtību: cilvēkam dzīves beigās pirmajā vietā ir jābūt faktiskai palīdzībai, nevis tikai dokumentu kārtībai. Faktiskais fons 2025. gada 12. novembrī LSM, atsaucoties uz Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē izskanējušo Nacionālā veselības dienesta informāciju, ziņoja par pārbaudēs konstatētu nekorekti pamatotu paliatīvās un hospisa aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Publiski minētā kopējā summa bija 527 600 eiro, tostarp pārbaudes akts par ieturējumu 128 200 eiro apmērā un konstatēta pārmaksa par pakalpojumiem gadījumos, kad pacients atradies stacionārā ārstniecības iestādē. Šie skaitļi paši par sevi nav tikai grāmatvedības jautājums. Hospisa aprūpē tie uzdod plašāku jautājumu: vai finansējums, dokumenti un uzskaite patiešām kalpo pacie...

Čehijas hospisa aprūpe ir vērtīga tēma Latvijai ne tāpēc, ka Čehija būtu ideāla sistēma, bet tāpēc, ka tur labi redzams ceļš no atsevišķām nevalstiskām un profesionālām iniciatīvām līdz arvien skaidrāk definētam valsts, apdrošinātāju, slimnīcu un mājas hospisu modelim. Čehijas piemērs rāda vienkāršu lietu: hospiss nevar balstīties tikai uz labu sirdi. Tam vajag komandu, standartus, finansējumu, datu uzskaiti un godīgu sarunu par to, kur pacients patiesībā saņem palīdzību. Šis raksts nav mēģinājums pārcelt Čehijas modeli uz Latviju viens pret vienu. Veselības aprūpes finansēšana, pašvaldību loma, sociālie pakalpojumi un ģimeņu iespējas valstīs atšķiras. Taču Čehija ir pietiekami tuva Eiropas pieredze, lai no tās varētu mācīties praktiski: kā mājas hospisu padarīt par atzītu pakalpojumu, kā veidot mobilās komandas, kā plānot specializētās paliatīvās aprūpes tīklu un kā nepazaudēt pacientu starp tabulām, projektiem un budžeta rindām. Īsā atbilde Čehijā specializētā hospisa un pa...

Hospisa aprūpe Latvijā atrodas vēsturiskā pārejas punktā. Vēl pavisam nesen smagi slima cilvēka vēlme pēdējo dzīves posmu pavadīt mājās bieži nozīmēja, ka ģimene pati kļūst par koordinatoru, aprūpētāju, nakts dežurantu, medikamentu pārzinātāju un krīzes dispečeru. Kopš 2024. gada valsts apmaksā integrētu paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumu dzīvesvietā. Tas ir ļoti nozīmīgs solis. Taču likuma un finansējuma esamība vēl pati par sevi nenozīmē, ka Latvijā jau ir izveidota pilnvērtīga hospisa sistēma. Šādas sistēmas kvalitāti nevar izmērīt tikai ar apmaksāto dienu, vizīšu vai pacientu skaitu. Patiesais jautājums ir cits: vai cilvēks ar neārstējamu slimību laikus saņem palīdzību sāpju, elpas trūkuma, apjukuma un trauksmes mazināšanai; vai viņa vēlmes tiek sadzirdētas; vai ģimenei naktī ir kam piezvanīt; un vai cilvēks var palikt mājās tāpēc, ka tas ir droši un viņa izvēlēts, nevis tāpēc, ka citur nav vietas. Paliatīvās aprūpes virsmāsas Tatjanas Jirgensones intervija ...

Īsā atbilde. Santa Raitas saruna ar Tatjanu Jirgensoni palīdz ļoti skaidri ieraudzīt hospisa aprūpes kodolu. Tā nav tikai medicīniska manipulāciju kārtība. Tā ir profesionāla klātbūtne pie cilvēka, kurš tuvojas dzīves noslēgumam, un pie ģimenes, kura bieži ir nogurusi, nobijusies un nezina, ko darīt tālāk. Šis raksts nav intervijas pārraksts. Tas ir latvisks, skaidrojošs un praktisks skatījums uz to, ko Tatjanas Jirgensones pieredze māca par hospisa aprūpi Latvijā. Kāpēc šī saruna ir svarīga Par hospisa aprūpi mēdz runāt abstrakti. Cieņa, miers, atbalsts, līdzjūtība. Vārdi ir pareizi, bet tie kļūst dzīvi tikai tad, kad aiz tiem redzams cilvēks pie pacienta gultas. Tatjana Jirgensone šajā sarunā parāda tieši to. Hospisa aprūpe nav plakāts par labestību. Tā ir ikdienas darbs, kurā jāprot pamanīt sāpes, bailes, elpu, klusumu, tuvinieku apjukumu un pacienta vēlmi palikt cilvēkam līdz pēdējam brīdim. Šāds skatījums ir īpaši svarīgs Latvijā, jo ģimene bieži nonāk starp vairākām ...