Jautājums 115 no 200: Kā runāt ar ģimeni, kas uzstāj uz barošanu? Ģimenei ēdiens gandrīz vienmēr nozīmē rūpes. Tāpēc brīdī, kad smagi slims cilvēks sāk ēst ļoti maz vai atsakās no ēdiena, tuviniekiem var rasties bailes, ka viņi viņu pamet, neglābj vai pat “ļauj nomirt badā”. Strīds par karoti zupas bieži patiesībā ir strīds ar bezspēcības sajūtu. Īsā atbilde Ar ģimeni jārunā mierīgi, nevainojot un nesakot tikai “nedrīkst barot”. Vispirms jāatzīst viņu vēlme palīdzēt, tad konkrēti jāizskaidro, kāpēc pacients ēd mazāk, ko viņš pats vēlas, kādi ir aizrīšanās un ciešanu riski un ko ģimene var darīt komforta labā. Ja domstarpības turpinās, sarunu jāvada ārstam vai māsai kopā ar ģimeni. Sāciet ar jautājumu, nevis aizliegumu Palīdz pajautāt: “No kā jūs visvairāk baidāties, ja viņš neēd?” Atbilde var būt bailes no bada, vainas sajūta, reliģiska pārliecība vai solījums pacientam. Tikai pēc tam var saprotami skaidrot medicīnisko situāciju. Frāze “Es redzu, cik ļoti jūs gribat palīdzēt...

Jautājums 116 no 200: Vai pacients var just slāpes, ja nedzer? Jā, cilvēks var just slāpes, ja nedzer. Tomēr dzīves beigās ģimenei redzamā sausā mute ne vienmēr nozīmē, ka viss ķermenis cieš no tāda šķidruma trūkuma, ko atrisinātu liels dzēriena daudzums vai sistēma vēnā. Sausumu bieži izraisa elpošana caur muti, skābeklis, drudzis, zāles un samazināta siekalu izdalīšanās. Īsā atbilde Slāpes jāuztver nopietni un jājautā pacientam, ko viņš jūt. Ja norīšana ir droša, palīdz mazi malki, ledus gabaliņi vai iecienīts dzēriens nelielā daudzumā. Ja dzert nav droši vai pacients negrib, regulāra mutes un lūpu mitrināšana bieži dod lielu atvieglojumu. Par intravenozu vai zemādas šķidrumu jālemj individuāli kopā ar ārstu. Slāpes un sausa mute nav viens un tas pats Slāpes ir subjektīva vēlme dzert. Sausa mute ir sajūta mutes dobumā, ko var radīt arī zāles vai elpošana caur muti. Pacientam var būt sausa mute, bet viņš nevēlas dzert; vai arī viņš var lūgt mazu malku, lai izbaudītu vēsumu....

Jautājums 112 no 200: Vai pacientam jātīra zobi, ja viņš vairs neēd? Ja cilvēks vairs neēd, ģimenei var šķist, ka zobu tīrīšana vairs nav vajadzīga. Patiesībā mutes kopšana šajā laikā bieži kļūst vēl svarīgāka. Samazinās siekalu daudzums, cilvēks var elpot caur muti, lietot skābekli vai zāles, kas sausina gļotādu, un pats vairs nespēt iztīrīt zobus. Tas var radīt aplikumu, nepatīkamu garšu, plaisas, sāpes, smaku un infekciju. Īsā atbilde Jā, zobus un muti parasti turpina saudzīgi kopt arī tad, ja pacients vairs neēd. Mērķis nav perfekta higiēna, bet komforts. Kopšanas veids jāpielāgo cilvēka spēkam, apziņas līmenim, norīšanas drošībai un vēlmēm. Ja pacients klepo, asiņo, jūt sāpes vai nespēj droši norīt, māsai jāparāda piemērotākais paņēmiens. Kāpēc mute kļūst netīra arī bez ēdiena? Aplikumu veido ne tikai ēdiena paliekas. Mutē joprojām ir baktērijas, atmirušas šūnas, biezas siekalas un gļotas. Ja cilvēks mazāk dzer un nerunā, mute attīrās sliktāk. Protēzes var sākt berzt, b...

Jautājums 117 no 200: Vai drīkst dot alkoholu, ja pacients ļoti vēlas? Vīna malks, alus garša vai iemīļots dzēriens dažam cilvēkam var būt saistīts ar dzīves prieku, atmiņām un pašnoteikšanos. Taču hospisa aprūpē alkoholu nedrīkst uztvert kā parastu dzērienu, ko var dot bez pārbaudes. Tas var mijiedarboties ar zālēm, pastiprināt miegainību un elpošanas nomākumu, palielināt krišanas, aizrīšanās un apjukuma risku. Īsā atbilde Dažkārt ļoti neliela garša vai daudzums var būt pieļaujams, bet tikai pēc individuālas saskaņošanas ar ārstu, māsu vai farmaceitu, kurš zina pacienta zāles un stāvokli. Alkoholu nedrīkst dot, ja pacients ir ļoti miegains, nespēj droši norīt, ir apjucis vai lieto zāles, ar kurām alkohola kombinācija var būt bīstama. Kāpēc vispirms jāpārbauda zāles? Alkohols ietekmē centrālo nervu sistēmu. Kopā ar opioīdiem, miega zālēm, benzodiazepīniem, dažiem prettrauksmes un citiem sedatīviem medikamentiem tas var pastiprināt miegainību, koordinācijas traucējumus un elp...

Jautājums 113 no 200: Ko darīt, ja pacients atsakās no mutes kopšanas? Pacients var aizvērt muti, novērst galvu, atgrūst roku vai skaidri pateikt “nē”. Ģimenei tas var šķist satraucoši, īpaši, ja mute ir sausa vai netīra. Tomēr mutes kopšana nedrīkst pārvērsties cīņā. Atteikšanās bieži ir informācija: cilvēkam var sāpēt, būt slikta dūša, bailes, nogurums, apjukums vai nepatīkama iepriekšēja pieredze. Īsā atbilde Apstājieties un nelietojiet spēku. Mierīgi noskaidrojiet iespējamo iemeslu, piedāvājiet mazāku vai citādu kopšanas soli un mēģiniet vēlāk. Ja pacients atkārtoti atsakās, mute sāp vai cilvēks ir apjucis, lūdziet māsas vai ārsta izvērtējumu. Pacienta piekrišana un komforts ir svarīgāki par procedūras pabeigšanu par katru cenu. Kāpēc cilvēks var atteikties? Mute, zobi vai protēzes sāp. Birste, pasta, garša vai auksts ūdens rada nepatiku vai nelabumu. Cilvēks ir ļoti noguris, elpas trūkumā vai vēlas gulēt. Apjukuma vai delīrija dēļ pieskāriens šķiet draudošs. Cilvēk...

Jautājums 104 no 200: Ko darīt, ja pacients aizrijas? Aizrīšanās pie hospisa pacienta ģimenei var būt ļoti biedējoša. Vienā brīdī cilvēks mēģina norīt, nākamajā sāk klepot, mainās balss, sejā parādās izbīlis, un visi telpā sastinguši. Šādā brīdī panika ir saprotama, bet tā nepalīdz. Palīdz iepriekš zināms plāns. Ir svarīgi atšķirt divas situācijas. Viena ir klepus vai īslaicīga aizrīšanās, kad cilvēks vēl spēj klepot, elpot vai kaut ko pateikt. Otra ir pilna elpceļu nosprostošanās, kad cilvēks nespēj elpot, runāt vai efektīvi klepot. Otrā situācija ir neatliekama. Īsā atbilde Ja pacients aizrijas, nekavējoties pārtrauciet ēdiena vai dzēriena došanu, palīdziet viņam palikt pēc iespējas drošā, paceltā vai uz priekšu vērstā pozā un vērojiet, vai viņš spēj klepot un elpot. Ja cilvēks nespēj elpot, runāt vai klepot, kļūst zils, ļoti vājš vai zaudē samaņu, nekavējoties jāzvana 112 un jārīkojas pēc apgūtas pirmās palīdzības algoritma. Pēc jebkuras nopietnas aizrīšanās epizodes jāsaz...

Jautājums 118 no 200: Vai saldumi dzīves beigās ir aizliegti? Dzīves beigās mazs saldējuma kumoss, pudiņš vai mīļākais deserts var būt viens no retajiem patīkamajiem mirkļiem. Ģimene reizēm baidās to piedāvāt diabēta, “neveselīga ēdiena” vai ierastās diētas dēļ. Hospisa aprūpē ēšanas mērķis bieži mainās: no ilgtermiņa slimību profilakses uz komfortu, baudu un pacienta izvēli. Īsā atbilde Nē, saldumi dzīves beigās nav automātiski aizliegti. Nelielu daudzumu parasti var piedāvāt, ja pacients to vēlas un spēj droši norīt. Taču diabēta, ļoti augsta glikozes līmeņa simptomu, sliktas dūšas, mutes sāpju vai norīšanas grūtību gadījumā plāns jāapspriež ar aprūpes komandu. Kāpēc ierastā diēta var mainīties? Stingras diētas parasti veidotas, lai mazinātu komplikāciju risku mēnešos un gados. Dzīves noslēgumā pacienta prioritātes var būt citas: mazāk diskomforta, iecienīta garša un iespēja pašam izvēlēties. Tas nenozīmē, ka veselības problēmas tiek ignorētas; tas nozīmē, ka ārstēšanas un...

Jautājums 114 no 200: Vai svara zudums dzīves beigās nozīmē badu? Redzēt, ka tuvinieks kļūst tievāks un ēd arvien mazāk, ir ļoti grūti. Ģimenei ēdiens nozīmē dzīvību, rūpes un mīlestību, tāpēc svara zudums var radīt sajūtu, ka cilvēks tiek “nomērdēts badā”. Taču smagas progresējošas slimības laikā ķermenis var zaudēt svaru pat tad, ja tiek piedāvāts ēdiens un cilvēks saņem rūpīgu aprūpi. Īsā atbilde Nē, svara zudums dzīves beigās ne vienmēr nozīmē badu. To var izraisīt mazāka apetīte un uzņemtais ēdiens, bet bieži nozīmīga ir arī kaheksija — slimības izraisīts vielmaiņas un iekaisuma process, kura dēļ ķermenis zaudē muskuļus un svaru un ne vienmēr spēj šo zudumu novērst ar papildu kalorijām. Pacienta izsalkuma sajūta var būt maza vai tās var nebūt. Kas ir kaheksija? Kaheksija nav vienkārši “par maz ēšanas”. Tā var rasties progresējoša vēža un citu smagu slimību gadījumā. Organisms maina veidu, kā izmanto olbaltumvielas, taukus un enerģiju. Tādēļ cilvēks var zaudēt muskuļu sp...

Jautājums 107 no 200: Kā samazināt aizrīšanās risku? Aizrīšanās risks hospisa aprūpē ģimenei var radīt pastāvīgu saspringumu. Katrs malks šķiet pārbaudījums. Katrs klepus liek domāt, vai tagad jāzvana palīdzībai. Šīs bailes ir saprotamas, bet labākā atbilde nav pārtraukt visas rūpes vai barot ar spēku. Labākā atbilde ir mierīgs, konkrēts plāns. Rīšana dzīves beigās var mainīties pa dienām. Tāpēc tas, kas bija droši vakar, šodien var prasīt citu pieeju. Ģimenei jāzina ne tikai, ko darīt, bet arī kad apstāties. Īsā atbilde Aizrīšanās risku var mazināt, ja ēdienu un dzērienu piedāvā tikai modram pacientam, paceltā pozā, ļoti mazos kumosos vai malkos, nesteidzoties un pārtraucot pie klepus, mitras balss, elpas trūkuma, noguruma vai atteikšanās. Ēdiena tekstūru, šķidruma biezumu, zāļu formu un drošu rīšanas plānu jāizrunā ar aprūpes komandu. 1. Nepiedāvāt ēdienu miegainam cilvēkam Viens no svarīgākajiem drošības principiem ir vienkāršs: ja pacients nav pietiekami modrs, ēšana na...

Jautājums 108 no 200: Vai zondes barošana dzīves beigās vienmēr palīdz? Zondes barošana dzīves beigās ir viens no smagākajiem jautājumiem ģimenei. Kad cilvēks vairs neēd, tuviniekiem bieži šķiet, ka zonde būtu pēdējais veids, kā “neļaut viņam izsīkt”. Šī doma nāk no mīlestības. Bet hospisa aprūpē ar mīlestību vien nepietiek. Jāskatās, vai konkrētā darbība konkrētajam cilvēkam dod komfortu vai rada papildu slodzi. Zonde nav tikai “ēdiens pa citu ceļu”. Tā ir medicīniska iejaukšanās ar saviem riskiem, ierobežojumiem, aprūpes prasībām un emocionālu nozīmi. Dažās situācijās tā var būt pamatota. Dzīves pēdējās dienās vai progresējošas neatgriezeniskas slimības posmā tā ne vienmēr palīdz sasniegt to, ko ģimene cer. Īsā atbilde Nē, zondes barošana dzīves beigās ne vienmēr palīdz. Tā jāvērtē individuāli: kāds ir mērķis, vai pacients pats to vēlētos, vai tā mazinās ciešanas, vai radīs papildu diskomfortu, vai mainīs slimības gaitu un vai atbilst hospisa aprūpes mērķim. Ja cilvēks ir d...

Īsā atbilde Dzīves beigās šķidrums nav vienmēr labs un nav vienmēr slikts. Dažam pacientam neliels šķidruma mēģinājums var īslaicīgi palīdzēt, bet citam tas var palielināt tūsku, elpas trūkumu, sekrētus, nelabumu un nemieru. Tāpēc svarīgākais nav sistēma pati par sevi. Svarīgākais ir jautājums, kādu ciešanu mēs mēģinām mazināt un vai šis šķidrums tiešām palīdz šim cilvēkam. Ģimenei bieži šķiet, ka, ja cilvēks maz dzer, viņš mokās no slāpēm. Reizēm tā ir. Bet ļoti bieži dzīves pēdējās dienās sausuma sajūtu vairāk rada sausa mute, elpošana caur muti, zāles un vājums. Tad regulāra mutes kopšana, lūpu mitrināšana un mazi droši malki, ja cilvēks tos vēlas un spēj norīt, dod vairāk komforta nekā šķidrums vēnā. Kāpēc cilvēks dzīves beigās dzer mazāk Kad organisms tuvojas nāvei, vielmaiņa palēninās, miegs kļūst ilgāks, rīšana vājāka un vajadzība pēc ēdiena un šķidruma bieži samazinās. Tas var izskatīties biedējoši, jo tuviniekiem ēdiens un ūdens nozīmē rūpes. Tomēr ķermenim šajā pos...

Jautājums 111 no 200: Vai slikta smaka no mutes ir bieža problēma? Slikta smaka no mutes hospisa pacientam var būt neērta tēma. Ģimene to pamana, bet baidās aizvainot cilvēku. Pacients pats var just kaunu, nevēlēties runāt vai ļaut citiem pienākt tuvāk. Taču šo problēmu nevajag slēpt. Tā var būt gan diskomforta avots, gan pazīme, ka mutē nepieciešama rūpīgāka kopšana vai ārstniecības personas izvērtējums. Dzīves beigās mutes smaka var kļūt izteiktāka, jo cilvēks mazāk dzer, elpo caur muti, vairs nespēj pats tīrīt zobus, lieto daudz zāļu vai viņam ir infekcija, aplikums, bojāti zobi, protēžu problēmas vai mutes dobuma audzējs. Tas nav iemesls vainot pacientu vai ģimeni. Īsā atbilde Jā, slikta smaka no mutes hospisa aprūpē var būt bieža, īpaši sausas mutes, aplikuma, zobu un smaganu problēmu, infekcijas vai nepietiekamas mutes kopšanas dēļ. Regulāra, maiga mutes kopšana bieži palīdz, bet noturīga vai pēkšņi izteikta smaka jāapspriež ar hospisa komandu, īpaši, ja ir sāpes, asiņo...

Jautājums 119 no 200: Vai diabēta diēta dzīves beigās jāievēro tikpat stingri? Īsā atbilde: parasti nē. Dzīves beigās stingra diabēta diēta, kas veidota ilgtermiņa komplikāciju novēršanai, bieži vairs nav galvenais mērķis. Svarīgāk kļūst tas, lai cilvēks neciestu no hipoglikēmijas, izteikti augsta glikozes līmeņa simptomiem, bada sajūtas vai nevajadzīgiem ierobežojumiem un varētu baudīt nelielu ēdiena daudzumu, ko pats vēlas un spēj droši apēst. Taču “diētu drīkst atcelt” nenozīmē “diabētu drīkst ignorēt”. Zāļu, insulīna, mērījumu un ēšanas plāns jāpielāgo ārstam vai diabēta aprūpes speciālistam, īpaši 1. tipa diabēta gadījumā. Kāpēc aprūpes mērķis mainās? Stingra glikozes kontrole parasti palīdz samazināt komplikāciju risku gadu gaitā. Ja cilvēkam ir progresējoša slimība un ierobežots dzīves ilgums, šis ilgtermiņa ieguvums var kļūt mazāk nozīmīgs par šodienas komfortu. Paliatīvās aprūpes mērķis ir mazināt ciešanas un samazināt ārstēšanas slogu, nevis panākt ideālu skaitli ...

Jautājums 120 no 200: Kā saprast, ka ēdināšana rada vairāk kaitējuma nekā labuma? Īsā atbilde: ēdināšana rada vairāk kaitējuma nekā labuma, ja tā vairs nedod pacientam baudu vai komfortu, bet izraisa klepu, aizrīšanos, elpas trūkumu, sāpes, sliktu dūšu, izteiktu nogurumu, paniku vai notiek pret cilvēka skaidri paustu nevēlēšanos. Šādā brīdī rūpes nav jāpārtrauc; jāmaina rūpju veids. Tomēr tas, ka cilvēks ēd maz, pats par sevi vēl nenozīmē, ka ēdināšana kaitē. Jāpārbauda ārstējami iemesli, pacienta vēlmes, norīšanas spēja un aprūpes mērķis. Pirmā pazīme ir pacienta reakcija Ja cilvēks spēj pateikt, ka nevēlas ēst, viņa atbilde ir jārespektē. Atteikums var būt īslaicīgs sliktas dūšas, sāpju vai mutes sausuma dēļ, tāpēc drīkst maigi pajautāt vēlāk. Taču “nē” nedrīkst pārvērst par pārrunām, kuru mērķis ir panākt vēl vienu karoti. Ja pacients nevar runāt, jāvēro, vai viņš novērš galvu, saspiež lūpas, izspļauj ēdienu, saspringst, kļūst nemierīgs vai aizmieg ēšanas laikā. Tās var...