Īsā atbilde Privātumu higiēnas laikā nodrošina ar konkrētu un mierīgu rīcību. Aizver durvis, aizvelk aizkarus, lūdz liekajiem cilvēkiem iziet, sagatavo visu vajadzīgo pirms pacienta atsegšanas un atklāj tikai to ķermeņa daļu, kuru tajā brīdī mazgā vai aprūpē. Katru darbību paskaidro un lūdz pacienta piekrišanu. Cilvēks drīkst izvēlēties, kurš palīdz, kādā secībā notiek aprūpe un kad vajadzīga pauze. Smaga slimība vai nespēja pašam nomazgāties neatņem tiesības uz ķermeņa robežām, privātumu un cieņpilnu attieksmi. Privātums sākas pirms mazgāšanas Steiga bieži rada nevajadzīgu atsegšanu. Pirms sākuma vienuviet sagatavo siltu ūdeni, dvieļus, segu, tīras drēbes, mazgāšanas līdzekli un nepieciešamos aprūpes piederumus. Telpai jābūt siltai, bet durvīm un logu aizkariem aizvērtiem. Ja mājās ir citi tuvinieki vai apmeklētāji, skaidri pasaka, ka aprūpes laikā telpā nedrīkst ienākt. Arī profesionālam aprūpētājam jāpiezvana vai jāpieklauvē pirms ieiešanas. Privātums nozīmē gan aizsargātu...

Īsā atbilde Pacientam nav obligāti jāzina visi pakalpojuma nosaukumi un sistēmas detaļas, bet viņam ir tiesības saprast, kāds ir aprūpes mērķis. Viņam jāzina, ka palīdzība tagad vairāk vērsta uz sāpju mazināšanu, elpas atvieglošanu, mieru, drošību, cieņu un ģimenes atbalstu. Vārds hospiss dažus cilvēkus biedē. Tāpēc to nevajag mest sarunā kā aukstu etiķeti. Tas jāskaidro cilvēciski. Hospisa aprūpe nenozīmē pamešanu. Tā nozīmē, ka slimību vairs nevar vadīt ar izārstēšanas cerību kā galveno mērķi, bet ciešanas joprojām var un vajag mazināt. Kāpēc ģimene bieži baidās to pateikt Daudzi tuvinieki domā, ka vārds hospiss pacientam atņems cerību. Viņi baidās, ka cilvēks sabruks, pārstās ēst, atteiksies no zālēm vai jutīsies norakstīts. Šīs bailes ir saprotamas, jo Latvijā hospisa aprūpe vēl joprojām daudziem saistās ar nāvi, nevis ar atbalstu. Tomēr pilnīga klusēšana var nodarīt pāri. Cilvēks var just, ka ģimene kaut ko slēpj. Viņš var redzēt, ka vizīšu mērķis mainās, ka tiek runāts...

Īsā atbilde Pacientam ir tiesības zināt patiesību par savu stāvokli, bet patiesību hospisa aprūpē nedrīkst pasniegt kā aukstu paziņojumu. Tā jāsaka saudzīgi, pakāpeniski un tik daudz, cik cilvēks konkrētajā brīdī spēj un vēlas uzņemt. Patiesība nav pretstats cerībai. Tā palīdz pārvērst cerību par kaut ko reālu. Par mazākām sāpēm, mierīgāku elpu, iespēju palikt mājās, sakārtot attiecības un saglabāt cieņu. Kāpēc šis jautājums ir tik smags Tuvinieki bieži baidās, ka patiesība pacientu salauzīs. Viņi grib pasargāt cilvēku no sāpēm un reizēm izvēlas klusēt, mainīt tēmu vai teikt, ka viss būs labi. Šāda rīcība parasti rodas no mīlestības, nevis no ļaunuma. Tomēr klusēšana var atstāt pacientu vienu ar savām aizdomām. Daudzi cilvēki jūt, ka stāvoklis mainās. Viņi pamana ārstu skatienus, tuvinieku balsi, zāļu daudzumu, ķermeņa vājumu un sarunu izvairīšanos. Ja visi izliekas, ka nekas nenotiek, cilvēks var justies vēl vientuļāks. Patiesība nav jāizsaka vienā teikumā Smagas slimības...

Īsā atbilde Ja ģimenē ir atšķirīgi viedokļi, lēmums hospisa aprūpē nav jāpieņem pēc tā, kurš runā visskaļāk vai kurš jūtas visvairāk vainīgs. Lēmums jābalsta pacienta gribā, pašreizējās ciešanās, medicīniskā drošībā un skaidrā sarunā ar aprūpes komandu. Labs jautājums nav kuram ģimenē ir taisnība. Labs jautājums ir kas šobrīd palīdz pacientam mazāk ciest un saglabāt cieņu. Kāpēc ģimenes viedokļi atšķiras Dzīves beigās katrs tuvinieks sargā kaut ko citu. Viens sargā cerību. Cits sargā mieru. Viens baidās, ka pacients netiek pietiekami ārstēts. Cits baidās, ka procedūras viņu moka. Viens ir pie gultas katru dienu. Cits atbrauc reti, bet nāk ar spēcīgu vainas sajūtu. Šīs atšķirības nav automātiski ļaunas. Tās kļūst bīstamas tad, ja ģimene sāk cīnīties savā starpā un pacients pazūd no sarunas centra. Pirmais orientieris ir pacienta griba Ja pacients vēl spēj skaidri pateikt, ko viņš vēlas, viņa balss ir ļoti svarīga. Tas attiecas uz aprūpes vietu, apmeklējumiem, sarunām, proce...

Īsā atbilde Parasti pacienta roku drīkst turēt, ja viņš to vēlas vai šāds pieskāriens atbilst viņa agrāk zināmajām vēlmēm. Pieskārienam jābūt vieglam, bez spiešanas un vilkšanas. Rokas turēšana var paust klātbūtni un tuvību, taču tā nav ārstēšanas metode un ne katram cilvēkam ir patīkama. Drošākais sākums ir vienkāršs jautājums. Vai drīkstu paturēt tavu roku? Ja cilvēks nevar atbildēt, jāņem vērā viņa agrāk teiktais un ķermeņa reakcija. Nespēja iebilst pati par sevi nav piekrišana. Ja seja savelkas, roka tiek atvilkta vai nemiers pieaug, pieskāriens jāpārtrauc. Vispirms jārespektē pacienta izvēle Arī ļoti slims cilvēks saglabā tiesības noteikt, kas notiek ar viņa ķermeni un personisko telpu. Dažam rokas turēšana ir mierinoša, citam tā rada nogurumu, sāpes vai sajūtu, ka viņu neatlaiž. Tuvinieka labais nodoms ir svarīgs, bet pacienta izvēle ir svarīgāka. Piekrišanai nav jābūt sarežģītai sarunai. Var pajautāt īsi un pagaidīt. Ja pacients pasaka nē, novēršas vai atvelk roku, tas...

Jautājums 26 no 200 Vai hospisa aprūpē drīkst pārtraukt nevajadzīgus izmeklējumus? Īsā atbilde Jā, drīkst, ja izmeklējums vairs nemaina aprūpes plānu, nepalīdz mazināt ciešanas un rada pacientam lielāku slodzi nekā ieguvumu. Tas nav atteikšanās no palīdzības. Tas ir mērķtiecīgs lēmums koncentrēties uz komfortu, sāpju kontroli, elpu, mieru, cieņu un ģimenes atbalstu. Kāpēc izmeklējums var kļūt nevajadzīgs Izmeklējums ir vajadzīgs tad, ja tā rezultāts palīdz pieņemt lēmumu, kas pacientam reāli maina aprūpi. Ja rezultāts nemainīs ārstēšanu, nemazinās sāpes, nepalīdzēs elpai un tikai prasīs transportu, gaidīšanu, adatas, nogurumu vai bailes, tad tas vairs nav neitrāls. Tas kļūst par slodzi. Dzīves beigās cilvēka spēks ir ierobežots. Katra braukšana, katra gaidīšana un katra jauna procedūra var paņemt daļu no mierīgās dienas, kas viņam vēl ir palikusi. Tāpēc hospisa aprūpē jautājums nav, vai mēs varam vēl kaut ko pārbaudīt. Jautājums ir, vai tas palīdzēs šim cilvēkam šodien....