Ko darīt, ja pacients nevēlas runāt par slimību? Hospisa aprūpe ģimenēm
Īsā atbilde
Ja pacients nevēlas runāt par slimību, viņu nevajag spiest. Klusēšana ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks nesaprot situāciju. Tā var būt veids, kā saglabāt privātumu, mieru un kontroli laikā, kad ķermenis kļūst arvien mazāk paklausīgs.
Ģimenei jāpaliek pieejamai, jārunā saudzīgi un praktiski, bet vienlaikus jānodrošina, ka svarīgi aprūpes jautājumi par sāpēm, elpu, zālēm un drošību tiek pārrunāti ar komandu.
Kāpēc pacients var negribēt runāt
Cilvēks var būt noguris no slimības sarunām. Viņš var negribēt redzēt tuvinieku asaras. Viņš var baidīties, ka viena saruna padarīs nāvi pārāk īstu. Dažreiz pacients vienkārši grib vēl vienu parastu dienu, nevis vēl vienu apspriedi par slimību.
Daļai cilvēku klusums ir cieņas un pašsaglabāšanās forma. Viņi neatsakās no ģimenes. Viņi mēģina saglabāt robežas.
Respektēt robežas nenozīmē pazust
Ja pacients nevēlas runāt, ģimene var palikt klāt citā veidā. Sakārtot spilvenu. Piedāvāt mutes kopšanu. Pajautāt, vai gaisma netraucē. Apsēsties blakus. Uzlikt mūziku, ja pacients to vēlas. Klātbūtne nav tikai vārdi.
Var pateikt, ka nav jārunā tagad, bet ģimene būs pieejama, ja pacients vēlēsies. Šāds teikums atstāj durvis vaļā un neuzspiež sarunu.
Latvijas konteksts
Latvijā ģimenes bieži mājās pašas nes lielu aprūpes daļu. Pat ja pacients nevēlas runāt par slimību, ģimenei joprojām jāzina, kā rīkoties ar sāpēm, elpas trūkumu, apjukumu, zālēm un palīdzības izsaukšanu.
Tāpēc sarunu var pārcelt no lielās tēmas uz praktisku drošību. Nevis runāsim par nāvi, bet pastāsti, kas tev šobrīd sāp. Nevis tev jāatzīst slimība, bet mums jāzina, kam zvanīt, ja naktī kļūst grūti elpot.
Ģimenei jāiesaista ģimenes ārsts, ārstējošais speciālists, mobilā komanda vai sociālais darbinieks, lai aprūpes plāns nebūtu atkarīgs tikai no smagas ģimenes sarunas.
Kā piedāvāt sarunu bez spiediena
Var jautāt īsi. Vai tu gribi par to runāt tagad vai labāk vēlāk. Vai ir kaut kas, ko tev vajag šodien. Vai tu gribi, lai es vienkārši pasēžu blakus. Vai ir kāds cilvēks, ar kuru tev būtu vieglāk runāt.
Ja pacients saka nē, tas jārespektē. Var atbildēt, ka tas ir pieņemami un ka ģimene paliks līdzās.
Kad klusumu nedrīkst pārprast
Ja pacients nevēlas runāt, tas nenozīmē, ka ģimene drīkst ignorēt simptomus. Ja ir sāpes, elpas trūkums, apjukums, bezmiegs, trauksme, nespēja norīt zāles vai pēkšņa stāvokļa pasliktināšanās, jāsazinās ar ārstu vai māsu.
Dažreiz cilvēks nerunā nevis tāpēc, ka izvēlas klusumu, bet tāpēc, ka viņam ir delīrijs, nogurums, zāļu ietekme, depresija vai fiziskas ciešanas. To jāvērtē profesionāli.
Ko ģimene var teikt
Tev nav jārunā, ja šobrīd negribi. Es palikšu tepat.
Ja tev ir bail vai sāp, mēs varam jautāt komandai, kā palīdzēt.
Es neuzspiedīšu sarunu, bet man ir svarīgi zināt, kā tev šodien ir.
Tu vari pateikt vienu vārdu vai tikai pamāt. Arī tas ir pietiekami.
Ja ģimenei pašai ir grūti ar klusumu
Tuviniekiem klusums var šķist kā atteikšanās no tuvības. Tomēr pacienta klusums nav obligāti noraidījums. Dažreiz tas ir pēdējais veids, kā cilvēks pats nosaka, cik daudz viņš var izturēt.
Ja ģimenei ir nepieciešams runāt, var meklēt citu klausītāju. Aprūpes komandu, psihologu, kapelānu, draugu vai atbalsta cilvēku. Pacientam nav jānes visas tuvinieku bailes.
Biežākie jautājumi
Vai pacienta klusums nozīmē, ka viņš noliedz slimību?
Ne vienmēr. Tas var nozīmēt nogurumu, privātumu, bailes vai vēlmi saglabāt mieru.
Vai drīkst atgriezties pie sarunas vēlāk?
Jā. Labāk piedāvāt sarunu mierīgi un vēlāk, nevis spiest vienā brīdī.
Ko darīt, ja jāpieņem svarīgs aprūpes lēmums?
Jāiesaista komanda un jāpiedāvā pacientam piedalīties tik daudz, cik viņš spēj un vēlas.
Vai ģimenei jārunā pacienta vietā?
Tikai tad, ja pacients vairs nespēj paust gribu. Arī tad jābalstās viņa iepriekš teiktajā un cieņā pret viņa vērtībām.
Saistītie raksti
- Kā runāt ar pacientu, kurš baidās
- Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi
- Ko darīt, ja ģimene nezina, ko teikt
- Vai pacientam jāzina, ka viņš ir hospisa aprūpē
Avoti un tālāka lasīšana
- NVD informācija par mobilajām komandām dzīvesvietā
- Labklājības ministrija par pakalpojumu dzīvesvietā
- Likumi lv paliatīvās aprūpes noteikumi
- WHO par paliatīvo aprūpi
- WHO Eiropas birojs par paliatīvo aprūpi
- NICE dzīves noslēguma aprūpes organizēšana
- NICE aprūpe pēdējās dzīves dienās
- Marie Curie par saziņu paliatīvajā aprūpē
- Marie Curie par sarunu ar bērniem smagas slimības laikā
- Canadian Virtual Hospice par sarunu ar mirstošu cilvēku
- Canadian Virtual Hospice par nāves un miršanas sarunām
- Korejas pētījums par komunikāciju dzīves beigās
- palliAGED par sarunu dzīves beigās
- Palliative Care Network of Wisconsin par ģimenes sagatavošanu
- Unity Health Toronto sarunu padomi
- AMA Journal of Ethics par komunikāciju dzīves beigās
- CareSearch par mirstoša cilvēka aprūpi
- ELDAC Home Care Toolkit
- Palliaweb par paliatīvo aprūpi mājās
- Francijas HAS par paliatīvās aprūpes saglabāšanu mājās
- Vācijas Veselības ministrija par smagi slimajiem un mirstošajiem
- Japānas paliatīvās medicīnas biedrības publikācijas
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.
