Kā saprast, ka aprūpes darbība pacientu pārāk nogurdina? Hospisa aprūpe ģimenēm

Īsā atbilde

Aprūpes darbība pacientu pārāk nogurdina tad, ja tās laikā vai pēc tās pieaug sāpes, elpas trūkums, nemiers, apjukums, svīšana, bālums vai izsīkums un cilvēkam vajag ilgu laiku, lai atgūtos. Svarīga ir ne tikai pati darbība, bet arī tas, cik smagi pacients to panes.

Šādā brīdī darbība nav jāpabeidz par katru cenu. To var apturēt, saīsināt, sadalīt vairākos posmos vai kopā ar māsu, ārstu, fizioterapeitu vai ergoterapeitu atrast citu veidu. Mērķis ir tīrība, drošība un komforts, nevis izpildīta procedūra.

Ko nozīmē pārāk liela slodze

Smagas progresējošas slimības laikā cilvēka spēka rezerve var kļūt ļoti maza. Darbība, kas veselam cilvēkam šķiet vienkārša, var prasīt lielu piepūli. Pagriešanās gultā, apsēšanās, mazgāšana, pārģērbšana, tualetes apmeklējums, pārsiešana vai īsa saruna var paātrināt elpu un iztērēt spēku, kas vajadzīgs atpūtai.

Nav vienas minūšu robežas, kas derētu visiem. Vienam cilvēkam piecas minūtes gultas malā ir patīkama pārmaiņa. Citam tā pati poza izraisa reiboni, sāpes un ilgu atkopšanos. Tāpēc ģimenei jāvēro konkrētā cilvēka reakcija, nevis jāsalīdzina viņš ar vakardienu, kaimiņu vai vispārīgu aprūpes plānu.

Nogurums pats par sevi nav pierādījums, ka dzīves beigas ir tūlīt. To var pastiprināt sāpes, anēmija, infekcija, šķidruma trūkums, elpas trūkums, slikts miegs, zāļu ietekme vai emocionāla spriedze. Ja pārmaiņa ir jauna vai strauja, par to jāpastāsta ārstniecības personai.

Pazīmes darbības laikā

Pirmās pazīmes bieži ir redzamas sejā un elpā. Cilvēks savelk pieri, aizver acis, kļūst kluss, pārstāj atbildēt pilniem teikumiem vai sāk elpot ātrāk. Var parādīties bālums, svīšana, roku trīce, nelabums, reibonis vai sajūta, ka tūlīt jāapguļas.

Sāpes ne vienmēr tiek nosauktas vārdā. Par tām var liecināt saspringts žoklis, satverta gultas mala, aizturēta elpa, vaidēšana vai mēģinājums atgrūst aprūpētāja roku. Arī pēkšņs aizkaitinājums var būt zīme, ka slodze kļuvusi par lielu.

Ja pacients spēj runāt, vienkāršākais jautājums ir, vai turpināt, paņemt pauzi vai apstāties. Jautājumam jābūt īstam, nevis formālam. Ja cilvēks pasaka, ka pietiek, aprūpētājam jābūt gatavam to pieņemt.

Ko vērot pirms darbības un pēc tās

Pirms darbības novērtējiet, vai cilvēks ir pamodies, vai elpo mierīgi, vai nav tikko ēdis un vai viņam nav sāpju. Pajautājiet, ko viņš šobrīd vēlas. Ja iespējams, sagatavojiet visus piederumus iepriekš, lai pacients negaidītu neērtā pozā.

Darbības laikā vērojiet elpas ritmu, sejas izteiksmi, ādas krāsu, spēju runāt un ķermeņa saspringumu. Pēc darbības paskatieties, cik ātri cilvēks atkal kļūst mierīgs. Ja viņš vēl ilgi ir aizelsies, apjucis vai nespēj atpūsties, nākamajā reizē slodze jāsamazina.

Noder īss pieraksts par to, kas tika darīts, cik ilgi tas ilga un kas palīdzēja. Šāds pieraksts ļauj komandai pamanīt tendenci un pasargā pacientu no atkārtotiem mēģinājumiem, kuri jau iepriekš izrādījušies pārāk smagi.

Kad apstāties

Darbību vajag nekavējoties apturēt, ja parādās izteikts elpas trūkums, ģībšanas sajūta, jaunas stipras sāpes, pēkšņs apjukums, zilgana lūpu krāsa, nespēja noturēt galvu vai pacients skaidri lūdz apstāties. Vispirms palīdziet cilvēkam atgriezties drošā un ērtā pozā.

Ja simptomi ir smagi, nepāriet miera stāvoklī vai rada bažas par tūlītēju apdraudējumu, jārīkojas pēc iepriekš saskaņotā neatliekamās palīdzības plāna. Ģimenei nav vienai jāizlemj, vai tas ir tikai nogurums.

Mazāka slodze nenozīmē sliktāku aprūpi. Reizēm cieņpilnākais lēmums ir šodien nomazgāt tikai seju, rokas un intīmo zonu, bet matu mazgāšanu atlikt. Tīrību un komfortu var sasniegt pa daļām.

Kā darbību sadalīt saudzīgāk

Vispirms nosauciet vienu konkrētu mērķi. Ja mērķis ir sausa āda un tīrs apģērbs, nav obligāti jāveic pilna vanna. Ja mērķis ir spiediena mazināšana, pietiek ar pārdomātu pozas maiņu un atbalsta spilveniem, nevis ilgu sēdināšanu.

Dariet vienu posmu, ļaujiet cilvēkam atpūsties un tikai tad jautājiet par nākamo. Runājiet īsi. Vairāki cilvēki nedrīkst vienlaikus dot atšķirīgas komandas. Pirms pieskāriena pasakiet, ko darīsiet, un ļaujiet pacientam piedalīties tik daudz, cik viņš spēj.

Aprūpes laiku var pieskaņot brīdim, kad cilvēks parasti jūtas labāk. Ja ārsts ir noteicis simptomu mazināšanas plānu, ģimene var jautāt, kā aprūpes darbības saskaņot ar to. Zāļu devu vai lietošanas laiku nedrīkst mainīt patstāvīgi.

Pozicionēšana un palīglīdzekļi

Pareizs gultas augstums, slīdošs palags, atbalsta spilveni, funkcionāla gulta vai cits piemērots palīglīdzeklis var samazināt gan pacienta, gan aprūpētāja slodzi. Taču palīglīdzeklis palīdz tikai tad, ja ģimene zina, kā to lietot.

Nevajag vilkt pacientu aiz rokām vai mēģināt vienatnē pacelt cilvēku, kuru vairs nevar droši noturēt. Tas var radīt sāpes, ādas bojājumu, kritienu vai traumu abiem. Māsa, fizioterapeits vai ergoterapeits var parādīt konkrētajai situācijai drošāku paņēmienu.

Ja pacientam ir kaulu metastāzes, nesens lūzums, izteiktas sāpes, brūce vai elpas trūkums, pārvietošanas plānam vajadzīga profesionāla izvērtēšana. Universāls paņēmiens šādā situācijā nav drošs.

Ko pārrunāt ar aprūpes komandu

Ģimene var pajautāt, kuras darbības šobrīd patiešām dod labumu, ko drīkst darīt retāk un ko var aizstāt ar vienkāršāku kopšanu. Vēl jānoskaidro, kādas pazīmes nozīmē pauzi un kādas prasa medicīnisku palīdzību.

Svarīgi pastāstīt ne tikai par simptomu, bet arī par atgūšanās laiku. Teikums par to, ka pēc mazgāšanas cilvēks divas stundas ir aizelsies un vairs nespēj runāt, komandai dod vairāk informācijas nekā vispārīgs apgalvojums, ka viņš ir noguris.

Plašāks pārskats par aprūpes mērķiem un ģimenes atbalstu Latvijā pieejams galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā.

Latvijas konteksts

Latvijā par drošu aprūpi mājās vispirms jārunā ar ģimenes ārstu, ārstējošo speciālistu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu, kas pārzina pacienta stāvokli. Pakalpojumu pieejamība var atšķirties pēc dzīvesvietas un medicīniskās situācijas.

Pacientam ir tiesības saņemt saprotamu informāciju un piedalīties lēmumos. Tas attiecas arī uz šķietami mazām aprūpes darbībām. Cieņa nozīmē jautāt, skaidrot, pasargāt privātumu un neuzspiest procedūru tikai tāpēc, ka tā ierakstīta dienas plānā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai nogurums pēc aprūpes darbības vienmēr nozīmē strauju stāvokļa pasliktināšanos?

Nē. Nogurumu var izraisīt pati slimība, sāpes, elpas trūkums, infekcija, zāles, miega trūkums vai pārāk liela slodze. Būtiska ir pārmaiņa un atgūšanās pēc darbības.

Vai aprūpes darbība jāpabeidz, ja tā jau sākta?

Nē. Ja pacients kļūst bāls, saspringts, apjucis, ļoti aizelsies vai lūdz apstāties, darbību drīkst pārtraukt un situāciju izvērtēt.

Vai pilnu mazgāšanu drīkst sadalīt vairākās reizēs?

Jā. Dzīves beigās īsa daļēja kopšana bieži ir saudzīgāka par vienu ilgu procedūru.

Ko pierakstīt ģimenes novērojumos?

Pierakstiet darbību, tās ilgumu, pacienta elpu, sāpes, apziņu, ādas krāsu un laiku, kas bija vajadzīgs, lai atgūtos.

Kad jāsazinās ar aprūpes komandu?

Sazinieties, ja slodzes panesība pēkšņi pasliktinās, parādās jaunas sāpes, elpas trūkums, apjukums, ģībonis vai ģimene vairs nevar droši veikt nepieciešamo aprūpi.

Vai pacienta atteikums ir jārespektē?

Ja pacients spēj paust gribu, viņa atteikums un vēlmes ir jāņem vērā. Komanda var palīdzēt atrast drošāku un saudzīgāku alternatīvu.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti tieši raksta tēmai un aptver Latvijas un vairāku ārvalstu pieredzi.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā