Vai hospisa aprūpē drīkst pārtraukt nevajadzīgus izmeklējumus? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 26 no 200 Vai hospisa aprūpē drīkst pārtraukt nevajadzīgus izmeklējumus?

Īsā atbilde

Jā, drīkst, ja izmeklējums vairs nemaina aprūpes plānu, nepalīdz mazināt ciešanas un rada pacientam lielāku slodzi nekā ieguvumu. Tas nav atteikšanās no palīdzības. Tas ir mērķtiecīgs lēmums koncentrēties uz komfortu, sāpju kontroli, elpu, mieru, cieņu un ģimenes atbalstu.

Kāpēc izmeklējums var kļūt nevajadzīgs

Izmeklējums ir vajadzīgs tad, ja tā rezultāts palīdz pieņemt lēmumu, kas pacientam reāli maina aprūpi. Ja rezultāts nemainīs ārstēšanu, nemazinās sāpes, nepalīdzēs elpai un tikai prasīs transportu, gaidīšanu, adatas, nogurumu vai bailes, tad tas vairs nav neitrāls. Tas kļūst par slodzi.

Dzīves beigās cilvēka spēks ir ierobežots. Katra braukšana, katra gaidīšana un katra jauna procedūra var paņemt daļu no mierīgās dienas, kas viņam vēl ir palikusi. Tāpēc hospisa aprūpē jautājums nav, vai mēs varam vēl kaut ko pārbaudīt. Jautājums ir, vai tas palīdzēs šim cilvēkam šodien.

Ko nozīmē pārtraukt nevajadzīgu izmeklējumu

Tas nenozīmē pārtraukt aprūpi. Tas nozīmē pārtraukt darbību, kurai vairs nav skaidra mērķa. Cilvēks joprojām saņem sāpju kontroli, elpas trūkuma mazināšanu, mutes kopšanu, ādas aprūpi, pozicionēšanu, trauksmes mazināšanu, ģimenes atbalstu un ārsta vai māsas iesaisti.

Labs lēmums nav pasīvs. Tas ir aktīvs aprūpes plāns ar skaidru fokusu. Mazāk nevajadzīgu izmeklējumu var nozīmēt vairāk uzmanības tam, kas patiešām mazina ciešanas.

Jautājumi ārstam vai komandai

• Ko šis izmeklējums mainīs pacienta aprūpē?
• Vai rezultāts ietekmēs ārstēšanu vai tikai apstiprinās jau zināmo?
• Vai ieguvums ir lielāks par transporta, gaidīšanas un sāpju slodzi?
• Vai ir saudzīgāks veids, kā pieņemt lēmumu?
• Kas notiks, ja šo izmeklējumu šobrīd neveiksim?
• Kādi simptomi joprojām aktīvi jāārstē neatkarīgi no izmeklējumiem?

Kad izmeklējums vēl var būt vajadzīgs

Izmeklējumu nevajag atcelt automātiski tikai tāpēc, ka cilvēks ir hospisa aprūpē. Tas var būt vajadzīgs, ja rezultāts palīdzēs mazināt stipras sāpes, atrast ārstējamu diskomforta iemeslu, izvēlēties drošāku medikamentu, apturēt mokošu simptomu vai pieņemt svarīgu lēmumu par aprūpes vietu.

Tieši tāpēc lēmumu nedrīkst pieņemt mehāniski. Jāskatās konkrētais cilvēks, konkrētais simptoms un konkrētais ieguvums.

Kad izmeklējums parasti jāpārskata

Pārskatīšana ir īpaši svarīga, ja pacients ir ļoti vājš, guļošs, ar stiprām sāpēm, elpas trūkumu, apjukumu, kaulu metastāzēm, lūzuma risku vai smagu nogurumu. Jāpārskata arī izmeklējumi, kuru dēļ cilvēkam jābrauc ārpus mājas, ilgi jāgaida vai jāiztur procedūra, kas pēc tam neatnes skaidru aprūpes ieguvumu.

Ja ģimene redz, ka pēc katras braukšanas cilvēks vairākas dienas neatgūstas, tas ir būtisks signāls komandai.

Rezultātam jāmaina rīcība

Pirms izmeklējuma ārstam un ģimenei vajadzētu saprast, kāds lēmums mainīsies pēc rezultāta saņemšanas. Ja analīze vai attēldiagnostika var atklāt novēršamu cēloni un palīdzēt izvēlēties pacientam pieņemamu palīdzību, izmeklējumam var būt skaidra jēga. Ja aprūpes plāns paliktu nemainīgs neatkarīgi no jebkura iespējamā rezultāta, jāvērtē, vai izmeklējuma slodze patiešām ir samērīga.

Šāda saruna nav mēģinājums atteikt cilvēkam medicīnisku palīdzību. Tā pasargā no darbībām, kuras rada satraukumu, sāpes vai nogurumu, bet nepaver ceļu uz noderīgu rīcību. Ārsts var arī izskaidrot, cik drošs būs rezultāts, vai tas būs saņemams laikus un kādas nākamās procedūras varētu sekot.

Jāvērtē viss ceļš līdz rezultātam

Izmeklējuma slodze nav tikai asins paņemšana vai daži mirkļi pie aparāta. Smagi slimam cilvēkam tā var ietvert pārvietošanu, braucienu, gaidīšanu, gulēšanu neērtā pozā un atgūšanos pēc atgriešanās. Jāņem vērā arī tas, vai rezultāts radīs vēl citas pārbaudes un vai pacients tās vēlētos un spētu panest.

Dažās situācijās ārsts var piedāvāt saudzīgāku alternatīvu, piemēram, klīnisku novērtēšanu, simptomu novērošanu vai pārbaudi pacienta dzīvesvietā. Ne katram izmeklējumam ir šāds aizstājējs, tāpēc ģimenei nevajag atteikt pārbaudi pašai. Drošākais ceļš ir uzdot konkrētus jautājumus un lēmumu saskaņot ar ārstniecības personu.

Lēmumu var pārskatīt

Izvēle šodien neveikt nevajadzīgu izmeklējumu nenozīmē aizliegumu uz visiem laikiem. Ja parādās jauns mokošs simptoms, negaidīta asiņošana, trauma vai cita pārmaiņa un pārbaudes rezultāts var mainīt palīdzību, situāciju izvērtē no jauna. Aprūpes mērķis un pacienta stāvoklis var mainīties, tāpēc arī lēmumiem jāpaliek pārskatāmiem.

Ir lietderīgi aprūpes plānā pierakstīt, kāpēc konkrēts izmeklējums pašlaik nav vajadzīgs, kādas pazīmes liktu pie lēmuma atgriezties un kam ģimenei zvanīt. Šāds skaidrojums mazina šaubas un palīdz dažādiem komandas locekļiem rīkoties saskaņoti.

Nenoteiktību vajag nosaukt godīgi

Dzīves beigās ne vienmēr iespējams iepriekš droši zināt, vai izmeklējums dos atbildi un vai šī atbilde palīdzēs. Ģimenei ir tiesības dzirdēt ne tikai iespējamo ieguvumu, bet arī šaubas. Godīgs skaidrojums ļauj atšķirt pārdomātu medicīnisku izvēli no automātiskas pārbaudes, kuru turpina tikai ieraduma dēļ.

Ja viedokļi ģimenē atšķiras, ārstam jāpalīdz atgriezt sarunu pie pacienta mērķiem. Jāvaicā, ko cilvēks pats uzskatītu par pieņemamu slodzi un kādu rezultātu viņš vēlētos izmantot turpmākā aprūpē. Ja pacients vairs nevar izteikties, ņem vērā iepriekš paustās vēlmes, viņa vērtības un to, kas vislabāk saglabā komfortu un cieņu.

Latvijas konteksts

Latvijā par izmeklējumu nepieciešamību ģimenei jārunā ar ārstējošo ārstu, ģimenes ārstu, mājas aprūpes māsu vai paliatīvās aprūpes komandu. Ģimenei nav jāpieņem medicīnisks lēmums vienai. Taču ģimenei ir tiesības prasīt skaidrojumu, kāpēc izmeklējums vajadzīgs un ko tas mainīs pacienta dzīves kvalitātē.

Ja aprūpe notiek mājās, jāvērtē arī praktiskā drošība. Vai pacients var izturēt transportu. Vai ir sāpju plāns pirms braukšanas. Vai pēc izmeklējuma būs rīcība, kas viņam palīdzēs. Ja atbildes nav skaidras, vajag vēl vienu sarunu, nevis automātisku piekrišanu.

Kas nedrīkst pazust

Samazinot nevajadzīgus izmeklējumus, nedrīkst pazust uzmanība pret simptomiem. Sāpes, elpas trūkums, slikta dūša, trauksme, mutes sausums, izgulējumu risks, apjukums un ģimenes izdegšana joprojām ir aktīvi jāvērtē un jāmazina. Atšķirība ir tāda, ka uzmanība pāriet no datu vākšanas uz cilvēka ciešanu mazināšanu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai hospisa aprūpē drīkst pārtraukt nevajadzīgus izmeklējumus?

Jā, ja tie vairs nemaina aprūpes plānu un rada lielāku slodzi nekā ieguvumu.

Vai tas nozīmē, ka cilvēku vairs neārstē?

Nē. Tas nozīmē, ka ārstēšanas mērķis kļūst komforts, ciešanu mazināšana un drošs aprūpes plāns.

Ko ģimenei jautāt ārstam?

Jājautā, ko izmeklējuma rezultāts mainīs, kāds būs ieguvums un kāda būs slodze pacientam.

Vai izmeklējumu var atjaunot vēlāk?

Dažreiz jā. Ja parādās jauns simptoms un rezultāts var mainīt aprūpi, izmeklējumu var pārskatīt no jauna.

Saistītie raksti

• Vai katra aprūpes procedūra dzīves beigās ir vajadzīga
• Kā hospisa aprūpē vērtē sāpes
• Vai pacients var just slāpes, ja nedzer
• Kas ir paliatīvā sedācija hospisa aprūpē un kad to izmanto

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti par nevajadzīgiem izmeklējumiem rezultāta ietekmi uz rīcību diagnostikas slodzi pacienta tiesībām un lēmumu pārskatīšanu dzīves beigās.

• NVD par laboratoriskiem izmeklējumiem un ārsta individuālu lēmumu Latvijā
• Pacientu tiesību likums par informāciju piekrišanu un tiesībām atteikt nevajadzīgus izmeklējumus
• NICE ieteikumi neveikt nevajadzīgus izmeklējumus kas nemainīs aprūpi pēdējās dzīves dienās
• NICE skaidrojums ģimenei par to kad jaunus izmeklējumus nesākt bez klīniskas vajadzības
• Choosing Wisely Canada par to kad nevajadzīgus izmeklējumus un apgrūtinošas darbības nepiedāvāt
• Palliaweb vadlīnijas par to kā mazināt nevajadzīgus izmeklējumus pēc mirstoša posma atpazīšanas
• Vācijas paliatīvās medicīnas vadlīnijas par nevajadzīgu izmeklējumu un mērījumu pārtraukšanu
• Francijas HAS metodiskais materiāls par nevajadzīgiem izmeklējumiem un potenciāli pārmērīgu ārstēšanu
• Šveices medicīnisks pārskats par nevajadzīgiem izmeklējumiem un lēmumiem dzīves beigās
• Austrālijas Viktorijas veselības dienesta standarts par izmeklējumu nepieciešamību individuālā dzīves beigu plānā
• Korejas klīniskās vadlīnijas par nevajadzīgiem izmeklējumiem pēdējās dzīves dienās
• Japānas paliatīvās medicīnas pētījums par izmeklējumu un procedūru slodzi terminālajā posmā
• NCI par izmeklējumu samērīgumu vēža pacienta pēdējās dzīves dienās
• NICE vadlīniju klīnisks kopsavilkums par nevajadzīgu izmeklējumu mazināšanu mirstoša pacienta aprūpē
• Pētījums par aprūpes mērķu dokumentēšanu pirms turpmāku izmeklējumu un ārstēšanas lēmumiem
• Pētījums par diagnostiskiem izmeklējumiem vēža pacientiem dzīves beigās
• Pārskats par nevajadzīgiem izmeklējumiem un to slodzi pacientam
• Pētījums par nevajadzīgu izmeklējumu samazināšanos pēc mirstoša posma atpazīšanas

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.