Sāpju kontrole hospisa aprūpē
Sāpju kontrole hospisa aprūpē nav viena zāļu deva vai mēģinājums panākt, lai cilvēks par sāpēm vairs nerunā. Tā ir nepārtraukta, individuāla aprūpe: saprast sāpju iemeslu un raksturu, izvēlēties atbilstošu palīdzību, novērtēt rezultātu un laikus mainīt plānu, ja ciešanas turpinās.
Pasaules Veselības organizācija sāpju mazināšanu uzskata par būtisku paliatīvās aprūpes daļu. Daudzas sāpes var ievērojami mazināt, taču tam vajadzīga atklāta saruna, profesionāls izvērtējums un ģimenes spēja precīzi pastāstīt, kas notiek starp vizītēm.
Sāpes nav tikai skaitlis no nulles līdz desmit
Sāpju skala palīdz salīdzināt izmaiņas, bet tā nepasaka visu. Speciālistam svarīgi zināt, kur sāp, kā sāpes jūtas, kad tās sākas, cik ilgi turpinās un kas tās pastiprina. Dedzinošas vai elektriskam triecienam līdzīgas sāpes var liecināt par nervu iesaisti; smeldzošas, dziļas sāpes var būt citādas izcelsmes; sāpes kustības laikā prasa domāt arī par pozicionēšanu un drošu aprūpi.
Vienam cilvēkam pieņemams mērķis ir spēt mierīgi gulēt. Citam svarīgāk ir būt pietiekami modram sarunai ar ģimeni, pat ja neliels diskomforts saglabājas. Labs sāpju plāns sākas ar pacienta paša prioritātēm.
Regulāras sāpes un izlaušanās sāpes
Dažiem pacientiem sāpes ir samērā pastāvīgas, bet periodiski strauji pastiprinās. Šādu epizodi mēdz saukt par izlaušanās sāpēm. Tā var parādīties pirms nākamās regulārās zāļu lietošanas, klepojot, mainot pozu, pārsienot brūci vai bez acīmredzama iemesla.
Ģimenei noderīgi pierakstīt, cik bieži šīs epizodes notiek, kas tās izraisīja, ko paredzēja ārsta sastādītais plāns un vai palīdzība iedarbojās. Biežas izlaušanās sāpes ir iemesls sazināties ar komandu, jo var būt jāpārskata kopējā sāpju kontrole. Devas un zāles ģimene pati nemaina.
Kā pamanīt sāpes cilvēkam, kurš nevar tās aprakstīt?
Demences, delīrija, vājuma vai apziņas traucējumu dēļ pacients var nespēt pateikt, cik stipri sāp. Tad jāvēro izmaiņas: grimase, vaidēšana, ķermeņa saspringums, aizsargājošas kustības, atteikšanās kustēties, nemiers, neparasta agresivitāte vai apjukums aprūpes laikā.
Šīs pazīmes ne vienmēr nozīmē sāpes. Nemieru var izraisīt arī pilns urīnpūslis, aizcietējums, elpas trūkums, bailes, zāļu blaknes vai cita problēma. Tāpēc novērojums jānodod ārstam vai māsai, nevis pašiem jānosaka diagnoze.
Ko ietver sāpju ārstēšanas plāns?
Plānā var būt medikamenti, pozicionēšana, piemērots matracis un spilveni, saudzīga pārvietošana, fizioterapeita ieteikumi, brūču aprūpe, siltuma vai aukstuma izmantošana tikai pēc speciālista norādes, relaksācijas paņēmieni un emocionāls atbalsts. Atsevišķās situācijās var palīdzēt arī staru terapija, nervu blokāde vai cita specializēta ārstēšana.
NICE un PVO vadlīnijas uzsver, ka stipru sāpju ārstēšanā var būt vajadzīgi opioīdi. To izvēli, devu, lietošanas veidu un uzraudzību nosaka ārstniecības persona. Bailes no opioīdiem nedrīkst atstāt cilvēku neārstētās sāpēs, bet arī droša lietošana prasa skaidru plānu un blakņu novērošanu.
Blaknes jāparedz, nevis jāgaida krīze
Pretsāpju zāles var izraisīt aizcietējumu, nelabumu, miegainību, reiboni vai apjukumu. Daļa blakņu mazinās, organismam pielāgojoties, bet citas prasa profilaksi vai ārstēšanas maiņu. Ģimenei jāzina, ko komanda sagaida un par ko jāziņo nekavējoties.
Ja pacients kļūst grūti pamodināms, elpo neparasti lēni, strauji apjūk vai pēc zāļu lietošanas rodas citas satraucošas pārmaiņas, jāsazinās ar ārstniecības komandu vai neatliekamo palīdzību atbilstoši saņemtajam plānam. Zāles nedrīkst dot citam cilvēkam vai glabāt brīvi pieejamas.
Ja cilvēks vairs nevar norīt
Dzīves noslēgumā spēja norīt var pasliktināties. Tas nenozīmē, ka sāpju kontroli vairs nevar turpināt, jo ārstniecības komandai ir pieejami citi zāļu ievadīšanas veidi. Taču pāreja jāplāno savlaicīgi, pirms pacients vairs nespēj lietot ierastās zāles.
Tabletes nevajadzētu sasmalcināt vai mainīt to lietošanas veidu bez farmaceita, ārsta vai māsas norādījuma. Dažām zālēm tas var būt bīstami vai mainīt iedarbību.
Ko pierakstīt ģimenei?
- Sāpju vietu, raksturu un stiprumu pacienta paša vārdiem.
- Laiku, ilgumu un iespējamo izraisītāju.
- Kādas ārsta nozīmētas darbības tika veiktas un cik ātri tās palīdzēja.
- Vai sāpes traucē gulēt, elpot, sarunāties, ēst vai veikt higiēnu.
- Blaknes, miegainību, apjukumu, vēdera izeju un spēju norīt.
- Pacienta paša mērķi: ko viņš gribētu spēt darīt, ja sāpes būtu labāk kontrolētas.
Kad ar komandu jāsazinās tajā pašā dienā?
- Sāpes ir jaunas, strauji pastiprinās vai nepāriet pēc nozīmētās palīdzības.
- Atkārtoti vajadzīga palīdzība izlaušanās sāpēm.
- Pacients vairs nevar norīt vai atsakās no zālēm blakņu dēļ.
- Sāpes neļauj pacientu saudzīgi pagriezt, apkopt vai pārvietot.
- Parādās izteikts apjukums, neparasta miegainība vai cita satraucoša reakcija.
- Ģimene nesaprot plānu vai baidās dot nozīmētās zāles.
Biežākie maldi par sāpju kontroli
Nav taisnība, ka dzīves noslēgumā cilvēkam sāpes vienkārši jāiztur. Nav arī pareizi gaidīt, līdz sāpes kļūst nepanesamas, ja ārsts nozīmējis regulāru ārstēšanu. Vienlaikus lielāka deva ne vienmēr ir vienīgā atbilde: jāvērtē sāpju veids, citi simptomi, blaknes un pacienta mērķi.
Sāpju mazināšana nav atteikšanās no cilvēka. Tā palīdz saglabāt miegu, spēku, kustību un iespēju būt kopā ar ģimeni. Jo precīzāk komanda saprot sāpju rakstu, jo mērķtiecīgāk tā var palīdzēt.
Avoti un tālāka lasīšana
- Pasaules Veselības organizācija: Palliative care
- PVO vadlīnijas par vēža sāpju farmakoloģisku un radioterapeitisku kontroli
- National Cancer Institute, ASV: Cancer Pain
- NICE, Lielbritānija: Palliative care for adults, strong opioids for pain relief
- NHS, Lielbritānija: Controlling pain and other symptoms
- Canadian Virtual Hospice: Pain
Šis raksts ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai paliatīvās aprūpes speciālista konsultāciju. Zāļu izvēli un devas drīkst mainīt tikai ārstniecības persona.
