Ko ģimenei pierakstīt par sāpēm

Jāpieraksta laiks, vieta, stiprums, pazīmes, dotās zāles, efekts, blaknes un situācijas, kas sāpes pastiprina vai mazina.

Kad jāsazinās ar komandu tajā pašā dienā

Jāsazinās, ja sāpes ir stipras, pēkšņas, nepāriet pēc nozīmētā plāna, parādās izteikta miegainība, apjukums, vemšana vai elpas pasliktināšanās.

Sāpju kontrole hospisa aprūpē

Sāpju kontrole hospisa un paliatīvajā aprūpē mājās: simptomu novērtēšana un drošs ģimenes atbalsts Latvijā

Īsā atbilde

Sāpju kontrole hospisa aprūpē nozīmē mierīgu, regulāru un individuālu ciešanu mazināšanu. Tā nav tikai viena zāļu deva. Tā ir pacienta vārdu, sejas, kustību, miega, elpas, pozas un ģimenes novērojumu kopīga izvērtēšana kopā ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu.

Ģimenei nav jāmin, vai cilvēks cieš pietiekami stipri, lai drīkstētu lūgt palīdzību. Ja sāpes traucē gulēt, elpot, ēst, kustēties, sarunāties vai būt mierā, tas jau ir pietiekams iemesls sazināties ar aprūpes komandu. Mērķis nav padarīt pacientu klusu. Mērķis ir mazināt ciešanas un saglabāt pēc iespējas vairāk skaidrības, drošības un cieņas.

Sāpes nav tikai skaitlis

Sāpju skala var palīdzēt, bet hospisa aprūpē tā nav vienīgā patiesība. Cilvēks var teikt, ka sāp mazāk, jo negrib apgrūtināt ģimeni. Cits cilvēks vairs nespēj runāt, bet viņa seja, rokas, elpa vai saspringts ķermenis rāda, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc aprūpē jāskatās uz visu kopainu.

Ģimene var pamanīt grimases, nemieru, vaidu, zobu sakodienu, roku aizsargājošu pielikšanu pie sāpošās vietas, atteikšanos kustēties vai pēkšņu klusumu. Šīs pazīmes nenozīmē, ka ģimenei pašai jāizvēlas zāles. Tās nozīmē, ka jānodod precīza informācija komandai.

Regulāras sāpes un izlaušanās sāpes

Daļai pacientu sāpes ir pastāvīgas. Tad svarīgi, lai pamata plāns darbotos visu diennakti, nevis tikai brīdī, kad sāpes jau kļuvušas mokošas. Citreiz parādās izlaušanās sāpes. Tās uznāk straujāk, var būt saistītas ar kustību, brūci, klepu, procedūru vai slimības izmaiņām.

Ģimenei palīdz vienkāršs pieraksts. Kad sāpes sākās. Kur tās bija. Cik ilgi turpinājās. Vai pirms tam cilvēku kustināja. Kādas zāles bija dotas pēc ārsta plāna. Kas palīdzēja. Kas nepalīdzēja. Šāds pieraksts palīdz komandai atšķirt nepietiekamu pamata kontroli no īsiem sāpju uzliesmojumiem.

Ko ietver drošs sāpju plāns

Drošs sāpju plāns parasti ietver vairākas lietas. Tajā ir skaidrs zāļu lietošanas laiks, rīcība pēkšņu sāpju gadījumā, blakņu novērošana, aizcietējuma profilakse, mutes un rīšanas situācijas izvērtēšana, pozas pielāgošana un brīdis, kad jāzvana komandai. Ģimenei nav jāatceras viss no galvas. Labāk, ja plāns ir pierakstīts.

Ja pacients vairs nevar norīt, tas nenozīmē, ka sāpju mazināšana beidzas. Ārstniecības persona var izvērtēt citu ievades veidu. Ģimenei šādā brīdī nevajag drupināt tabletes vai mainīt devu pēc savas izjūtas. Jāzvana komandai un jāpārbauda drošākais risinājums.

Opioīdi un bailes no nāves paātrināšanas

Daudzās ģimenēs vārds morfīns izraisa bailes. Cilvēki baidās, ka zāles nozīmē atteikšanos no pacienta vai ka tās pašas paātrinās nāvi. Uzticami starptautiski avoti skaidro, ka opioīdi tiek lietoti stipru sāpju un dažu citu simptomu mazināšanai, ja tos nozīmē un uzrauga medicīnas speciālists. Tie nav ģimenes pašdarbības līdzeklis un nav arī sods par to, ka slimība ir smaga.

Drošība sākas ar skaidru sarunu. Ģimene var jautāt, kāpēc tieši šīs zāles vajadzīgas, kāds ir mērķis, kādas blaknes jāvēro, kad efekts jāsajūt un kā rīkoties, ja sāpes nepāriet. Ja parādās neparasta miegainība, apjukums, slikta dūša, elpas pārmaiņas vai aizcietējums, tas jāpasaka komandai.

Blaknes jāparedz laikus

Sāpju mazināšanas plāns nav pilnīgs, ja tajā nav domāts par blaknēm. Aizcietējums, slikta dūša, sausums mutē, miegainība vai apjukums var kļūt par jaunu ciešanu avotu. Daļu blakņu var mazināt, ja tās paredz jau sākumā un regulāri vērtē.

Ģimenei īpaši svarīgi nepārtraukt zāles pēkšņi tikai tāpēc, ka rodas bailes. Tā vietā jāziņo komandai, kas noticis un kad tas sākās. Ārstniecības persona var mainīt plānu, pielāgot papildus līdzekļus vai pārbaudīt, vai simptoms nav saistīts ar pašu slimību.

Pozas, vide un pieskāriens

Zāles nav vienīgā palīdzība. Dažreiz sāpes pastiprina neērta poza, spiediens uz brūci, mitra veļa, aukstums, bailes vai pārāk strauja kustināšana. Ģimene var palīdzēt ar spilveniem, lēnu pozas maiņu, mierīgu balsi, siltumu, mutes mitrināšanu un klusu vidi, ja tas pacientam ir patīkami.

Tomēr pozas maiņu nevajag pārvērst par cīņu. Ja kustība rada stipras sāpes, jāapstājas un jāpārskata plāns kopā ar māsu, ārstu vai fizioterapeitu. Hospisa aprūpē komforts un cieņa ir tikpat svarīgi kā profilakse.

Kad jāzvana aprūpes komandai

Ar komandu jāsazinās tajā pašā dienā, ja sāpes kļūst strauji stiprākas, parādās pēc kritiena vai kustības, nepāriet pēc nozīmētā plāna, traucē elpot vai padara pacientu ļoti nemierīgu. Jāzvana arī tad, ja cilvēks vairs nevar norīt nozīmētās zāles, kļūst pēkšņi apjucis, ļoti miegains vai ģimene vairs nejūtas droši.

Neatliekama palīdzība jāmeklē, ja ir dzīvības apdraudējuma pazīmes, smags elpas trūkums, asiņošana, krampji, trauma vai strauja stāvokļa pasliktināšanās. Šādā brīdī ģimenei nav jāgaida nākamā plānotā vizīte.

Kā ģimene var palīdzēt bez pašdarbības

Ģimenes svarīgākais uzdevums nav kļūt par ārstu. Ģimene palīdz ar tuvumu, novērojumiem un savlaicīgu saziņu. Ja cilvēks nevar labi pastāstīt, tuvinieks var pamanīt, vai pacients saspringst pie pieskāriena, vai sargā kādu ķermeņa vietu, vai kļūst nemierīgs pēc pārvietošanas, vai elpa kļūst seklāka un ātrāka.

Šādas pazīmes jāpasaka komandai mierīgi un konkrēti. Labāk teikt, ka sāpes parādījās pēc pagriešanas un turpinājās apmēram pusstundu, nekā tikai teikt, ka pacientam bija slikti. Konkrētums palīdz ārstniecības personai saprast, vai jāmaina zāļu plāns, aprūpes laiks, poza, brūces kopšana vai pārvietošanas veids.

Sāpju kontrole un pacienta modrība

Daļa ģimeņu baidās, ka sāpju mazināšana vienmēr nozīmēs dziļu miegainību. Reizēm slimība pati padara cilvēku miegainu, un reizēm arī zāles var ietekmēt modrību. Tāpēc mērķis jārunā individuāli. Vienam pacientam svarīgākais ir spēt īsi sarunāties ar tuviniekiem. Citam svarīgākais ir beidzot atpūsties no mokošām sāpēm.

Līdzsvaru meklē kopā ar ārstu vai māsu. Ģimene var jautāt, kā vērtēt ieguvumu un blaknes, cik ilgi gaidīt efektu un kurā brīdī jāziņo par pārmērīgu miegainību. Šādi jautājumi nav neuzticēšanās komandai. Tie ir drošas sadarbības pamats.

Ko jautāt ārstam vai māsai

Kāds ir sāpju mazināšanas mērķis šim pacientam
Kā sapratīsim, ka plāns darbojas
Ko darīt, ja sāpes atgriežas pirms nākamās devas laika
Kādas blaknes jāvēro un kam par tām zvanīt
Ko darīt, ja pacients vairs nevar norīt
Kuras kustības vai aprūpes darbības drīkst veikt tikai ar palīdzību

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai stipras sāpes dzīves beigās vienmēr jāiztur

Nē. Par sāpēm jāstāsta aprūpes komandai arī tad, ja ģimenei šķiet, ka slimība ir ļoti smaga. Ciešanu mazināšana ir būtiska hospisa un paliatīvās aprūpes daļa.

Vai morfīns nozīmē ka nāve ir tūlīt

Nē. Morfīnu un citus opioīdus var lietot sāpju vai elpas trūkuma mazināšanai, ja tos nozīmē un uzrauga ārstniecības persona. Ģimene pati devu nemaina.

Ko darīt ja zāles nepalīdz

Jāsazinās ar komandu un jāpastāsta, kad zāles dotas, kāda bija iedarbība un kādas pazīmes saglabājās. Tas palīdz droši pielāgot plānu.

Vai sāpju pieraksts nav pārāk sarežģīts

Pieraksts var būt ļoti īss. Laiks, vieta, pacienta reakcija, dotās zāles un efekts bieži ir pietiekams sākums sarunai ar komandu.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šim rakstam izmantoti avoti par vēža sāpēm, opioīdu drošību, morfīnu, sāpju novērtēšanu, ģimenes bažām un simptomu mazināšanu hospisa un paliatīvajā aprūpē.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā