Vai pacientam jāatbild uz visiem zvaniem? Pacienta miers dzīves beigās

Pacienta miers dzīves beigās. Telefona zvani, tuvinieku robežas un cieņpilna saziņa ar smagi slimu cilvēku.

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās

Vai pacientam jāatbild uz visiem zvaniem dzīves beigās

Īsā atbilde

Nē, pacientam nav jāatbild uz visiem zvaniem. Dzīves beigās pacienta miers, nogurums, sāpes, elpas trūkums un tiesības klusēt var būt svarīgākas par vēlmi visiem visu paskaidrot.

Tuvinieki drīkst palīdzēt saziņu sakārtot tā, lai cilvēks nezaudē spēku. Zvani var palikt, bet tiem jāseko pacienta pašsajūtai, nevis citu cilvēku steidzamai vajadzībai saņemt atbildi.

Kāpēc zvani var nogurdināt

Smagi slims cilvēks bieži dzīvo ar ļoti ierobežotu spēku. Saruna, kas veselam cilvēkam šķiet īsa, pacientam var prasīt elpu, uzmanību un emocionālu piepūli. Ja zvani nāk viens pēc otra, cilvēks var justies tā, it kā viņam visu dienu jābūt pieejamam citiem.

Dažreiz pacients neatbild nevis tāpēc, ka nevēlas attiecības. Viņš vienkārši nevar. Viņam var būt grūti turēt telefonu, atcerēties sarunas gaitu, runāt bez klepus vai izturēt balsis, kurās jūtamas bailes un asaras.

Ģimenei svarīgi atšķirt mīlestību no slodzes. Mīlestība var būt arī tas, ka cilvēkam ļauj neatbildēt un nepaskaidrot savu klusumu.

Pacienta tiesības neatbildēt

Pacientam ir tiesības izvēlēties, kad runāt un kad klusēt. Šī izvēle nav rupjība. Tā ir daļa no cieņas pret cilvēku, kurš dzīves beigās var zaudēt kontroli pār ķermeni, dienas ritmu un privātumu.

Ja cilvēks saka, ka nevēlas runāt, šo vēlmi vajag uztvert nopietni. Ja viņš šodien neatbild, tas nenozīmē, ka viņš nemīl tuviniekus. Tas var nozīmēt, ka šodien viņam vajag klusumu.

Ļoti praktisks risinājums ir viens ģimenes cilvēks, kurš apkopo informāciju un nodod to citiem. Tad pacientam nav jāstāsta viens un tas pats piecas reizes.

Kā ģimenei sakārtot zvanu plūsmu

Ģimene var vienoties par laiku, kad zvani ir iespējami, un laiku, kad telefons paliek klusumā. Var palīdzēt īsa ziņa tuviniekiem, ka pacients šobrīd taupa spēku un atbildēs tikai tad, ja pats vēlēsies.

Ja cilvēks vēl grib dzirdēt balsis, bet nevar ilgi runāt, der īsi balss ziņojumi. Tuvinieki var pateikt, ka domā par viņu, ka neprasa atbildi un ka viņš drīkst vienkārši noklausīties.

Dažās ģimenēs palīdz pierakstu klade vai kopīga ziņu grupa, kur aprūpētājs īsi uzraksta, kā pagājusi diena. Tas samazina spiedienu uz pacientu un arī mazina citu tuvinieku paniku.

Kad zvans var palīdzēt

Zvans var būt vērtīgs, ja pacients pats to vēlas, ja saruna ir īsa un ja tā nes mieru. Dažreiz viena mierīga balss ir ļoti daudz. Cilvēks var gribēt dzirdēt bērna balsi, drauga sveicienu vai vienkāršu teikumu, ka viņš nav aizmirsts.

Svarīgi nav sarunu padarīt skaistu. Svarīgi ir nepārslogot. Var pietikt ar dažiem vārdiem. Es esmu tepat. Tev nav jāatbild. Es tevi mīlu. Šādi teikumi bieži ir saudzīgāki nekā garas runas.

Ja pacients pēc zvana kļūst nemierīgs, noguris vai viņam pastiprinās elpas trūkums, nākamreiz saruna jāsaīsina vai jāaizvieto ar klusu klātbūtni.

Kā saprast, ka zvans ir par daudz

Par lielu slodzi var liecināt tas, ka pacients sarunas laikā sāk biežāk elpot, aizver acis, kļūst īgns, neatbild uz jautājumiem vai pēc zvana ilgi nespēj atgūties. Šīs pazīmes nav jātulko kā slikts garastāvoklis. Tās var nozīmēt, ka ķermenim vairs nav spēka sarunai.

Svarīgi vērot arī nākamo stundu. Ja pēc telefona sarunas pacients kļūst satraukts, vairāk sūdzas par sāpēm vai grūtāk iemieg, ģimenei jāmaina saziņas kārtība. Nākamreiz var pietikt ar vienu īsu sveicienu, ko nolasa tuvinieks pie gultas.

Dažreiz cilvēks pats saka, ka viss ir kārtībā, jo nevēlas citus sāpināt. Tad ģimenei jāpalīdz aizsargāt viņu arī tad, ja viņš pieklājības dēļ cenšas izturēt vairāk, nekā patiesībā spēj.

Kā palīdz aprūpes komanda

Ārsts, māsa, sociālais darbinieks vai psihologs var palīdzēt ģimenei saprast, vai nogurums, apjukums vai nemiers ir saistīts ar slimības gaitu, simptomiem vai pārmērīgu slodzi. Tas ir svarīgi, jo dažreiz sarunu grūtības nav tikai emocionālas. Tās var būt saistītas ar sāpēm, skābekļa trūkumu, medikamentiem, miega trūkumu vai delīriju.

Ģimene var lūgt speciālistam vienkāršu plānu. Kad telefons jāizslēdz. Kad var atļaut vienu īsu zvanu. Kad labāk izmantot ziņu. Kam zvanīt, ja pēc sarunas pacients kļūst izteikti nemierīgs.

Šāds plāns palīdz nevis ierobežot mīlestību, bet pasargāt cilvēku. Dzīves beigās komunikācijai jābūt saudzīgai. Tā nedrīkst kļūt par pienākumu, kas pacientam jāizpilda citu mierināšanai.

Latvijas ģimenes konteksts

Latvijā ļoti bieži aprūpe dzīves beigās notiek mājās, kur vienā telpā satiekas medicīniski jautājumi, ģimenes emocijas un praktiska sadzīve. Tāpēc zvani nav tikai tehniska ērtība. Tie var kļūt par slodzi vai par atbalstu.

Šaurā šī raksta tēma ir pacienta miers, zvani un robežas. Ja runa ir par sāpēm, elpas trūkumu, medikamentiem vai pēkšņu stāvokļa pasliktināšanos, jāsazinās ar ārstu, māsu vai aprūpes komandu.

Ko pateikt cilvēkiem, kuri zvana pārāk bieži

Ģimene var runāt skaidri un bez vainas sajūtas. Šodien viņš neatbildēs. Viņam vajag mieru. Mēs nodosim sveicienu. Ja viņš gribēs runāt, mēs paši dosim ziņu.

Var palīdzēt arī šāds teksts. Lūdzu, sūtiet īsas ziņas bez prasības atbildēt. Viņš tās dzirdēs vai izlasīs tad, kad būs spēks. Mums šobrīd svarīgākais ir miers.

Šāda robeža nav cietsirdība. Tā ir aprūpes daļa, jo aizsargā cilvēku no pārmērīgas slodzes.

Ja pacients pats vēlas izvēlēties

Dažiem cilvēkiem dzīves beigās ir svarīgi pašiem noteikt, ar ko viņi vēl grib runāt. Ģimene var pajautāt vienkārši. Kam tu gribētu, lai mēs atbildam. Kam lai nododam sveicienu. Kurus zvanus šodien labāk neatbildēt.

Šādi jautājumi atdod cilvēkam kaut nelielu kontroli pār dienu. Tas ir īpaši svarīgi brīdī, kad viņš jau daudz ko nevar izvēlēties. Varbūt viņš nevar izvēlēties slimības gaitu, bet viņš var izvēlēties klusumu, balsi, cilvēku vai laiku.

Ja pacients vairs nevar skaidri atbildēt, ģimenei jāvadās pēc iepriekš zināmām vēlmēm un pašreizējām pazīmēm. Ja balss telefonā viņu nomierina, to var izmantot. Ja balss viņu satrauc, jāizvēlas klusāks veids.

Svarīgi šo izvēli pārskatīt katru dienu. Tas, kas vakar bija mierinoši, šodien var būt par smagu. Rīt atkal var būt citādi, un tas ir normāli.

Plašāks pārskats par hospisa aprūpi Latvijā ir galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā.

Biežākie jautājumi

Vai pacients drīkst neatbildēt pat tuvākajiem cilvēkiem

Jā. Ja viņš ir noguris, apjucis vai grib klusumu, viņam nav pienākuma atbildēt pat ļoti tuviem cilvēkiem.

Vai labāk zvanīt vai rakstīt ziņu

Bieži saudzīgāk ir uzrakstīt īsu ziņu bez prasības atbildēt. Ja pacients pats grib dzirdēt balsi, zvans var būt īss un mierīgs.

Ko darīt, ja radinieki apvainojas

Ģimene var paskaidrot, ka lēmums nav par attiecību pārtraukšanu. Tas ir par pacienta spēka taupīšanu un mieru.

Kad jāzvana speciālistam

Ja pastiprinās sāpes, elpas trūkums, nemiers, apjukums vai ģimene vairs netiek galā, jāsazinās ar ārstu, māsu vai aprūpes komandu.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā