Vai pacientam jāatbild uz visiem zvaniem? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 96 no 200: Vai pacientam jāatbild uz visiem zvaniem?

Telefons hospisa aprūpē bieži kļūst par divām lietām vienlaikus. No vienas puses, tas ir veids, kā tuvinieki var nodot mīlestību, ziņas, balsi un klātbūtnes sajūtu. No otras puses, tas var kļūt par nepārtrauktu prasību: atbildi, paskaidro, atkārto, mierini, pasaki vēlreiz, kā jūties. Smagi slimam cilvēkam šāda prasība var būt par daudz.

Tāpēc jautājums nav par pieklājību. Jautājums ir par pacienta spēku. Hospisa aprūpē cilvēkam nav jābūt sasniedzamam visu laiku tikai tāpēc, ka citiem ir bail, skumji vai steidzami vajag dzirdēt viņa balsi.

Īsā atbilde

Nē, pacientam nav jāatbild uz visiem zvaniem. Zvani, īsziņas, videozvani un balss ziņas jāorganizē tā, lai tie nepārtrauc miegu, aprūpi un mieru. Bieži palīdz viens ģimenes cilvēks, kurš filtrē zvanus, apkopo ziņas un nodod tās pacientam piemērotā brīdī.

Kāpēc zvans var nogurdināt?

Veselam cilvēkam telefona saruna var šķist īsa un vienkārša. Hospisa pacientam tā var prasīt ļoti daudz. Ir jāpaceļ telefons, jādzird, jārunā, jānotur uzmanība, jāatbild uz jautājumiem, jāiztur otra cilvēka emocijas un bieži jāatkārto tas pats stāsts: kas notika, kā jūties, ko saka ārsti, vai ir sāpes, vai ir sliktāk.

Dažreiz pats grūtākais nav sarunas ilgums, bet emocionālā slodze. Pacients var just, ka zvanītājs raud, baidās vai gaida mierinājumu. Tad cilvēks, kuram pašam vajadzīgs miers, sāk mierināt citus. Tas nav taisnīgi pret pacientu, pat ja zvanītājam ir labi nodomi.

Kad telefonu labāk nolikt klusumā?

Telefona skaņu droši var izslēgt miega, higiēnas, zāļu lietošanas, sāpju vai elpas trūkuma brīžos, kā arī tad, ja pacients ir apjucis vai ļoti noguris. Ja telefons zvana ik pēc dažām minūtēm, pacienta istaba vairs nav atpūtas vieta. Tā kļūst par saziņas centru, kur pacienta vajadzības pazūd aiz citu cilvēku jautājumiem.

Ļoti praktisks risinājums ir telefona klusuma režīms un viens kontaktcilvēks ģimenē. Tas nozīmē: nevis visi zvana pacientam, bet visi raksta vai zvana vienam cilvēkam, kurš nodod svarīgo tālāk. Pacients drīkst saņemt ziņas tad, kad viņš ir modrs un pats vēlas kontaktu.

Kā organizēt zvanus saudzīgi?

Vienojieties, kurš ģimenē filtrē zvanus pacienta vietā.
Ielieciet telefonu klusuma režīmā laikā, kad pacients guļ vai saņem aprūpi.
Lūdziet tuviniekus rakstīt īsas ziņas, nevis atkārtoti zvanīt.
Ja pacients vēlas sarunu, plānojiet to īsu un piemērotā dienas laikā.
Izvairieties no vairāku cilvēku videozvaniem, ja pacients ātri nogurst vai apjūk.
Pārtrauciet sarunu maigi, ja pacients sāk aizvērt acis, elpo saspringtāk vai vairs neatbild.

Ko teikt cilvēkiem, kuri gaida atbildi?

Ģimenei nav jāskaidrojas gari. Jo sarežģītāks skaidrojums, jo vairāk vietas pārpratumiem. Var izmantot īsus teikumus:

“Viņš šobrīd taupa spēku un uz zvaniem neatbild.”
“Ja vēlaties, atsūtiet īsu balss ziņu, un mēs to atskaņosim, kad viņš būs modrs.”
“Lūdzu, zvaniet man, nevis viņam. Es nodošu svarīgo.”
“Šodien viņam vajag mieru, nevis sarunas.”
“Neatbildēšana nav attieksme pret jums. Tā ir daļa no aprūpes.”

Vai balss ziņas ir labas?

Bieži jā. Īsa balss ziņa var būt ļoti saudzīga, jo pacients to var noklausīties vēlāk, bez pienākuma uzreiz atbildēt. Taču arī balss ziņai jābūt īsai. Labāk pateikt vienu mierīgu domu: “Es par tevi domāju. Tev nav jāatbild. Es esmu ar tevi domās.” Tas pacientam var dot klātbūtnes sajūtu bez spiediena.

Garas, raudošas, pārmetumu pilnas vai panikas pilnas ziņas var būt smagas. Tās labāk nenodot pacientam brīdī, kad viņš ir vājš, apjucis vai mēģina aizmigt. Ģimenes koordinatoram drīkst būt loma pasargāt pacientu arī no emocionālas pārslodzes.

Ja pacients pats grib runāt

Ja pacients pats vēlas zvanīt vai atbildēt, tas ir jārespektē. Telefons var palīdzēt saglabāt saikni ar svarīgiem cilvēkiem, īpaši ja viņi dzīvo tālu. Taču arī tad sarunu var padarīt saudzīgu: izvēlēties laiku, kad cilvēks ir modrāks, pirms zvana pajautāt, cik ilgi viņš grib runāt, turēt ūdeni vai mitrinātu muti blakus, un vienoties par frāzi, ar kuru sarunu beidz.

Piemēram: “Es tagad noguru, beigsim.” Šādu teikumu var pateikt pats pacients vai viņa vietā aprūpētājs. Tas nav nepieklājīgi. Tā ir robeža.

Ko darīt pēdējās dienās?

Pēdējās dienās cilvēks var vairāk gulēt, mazāk runāt, kļūt apjucis vai reaģēt tikai īsi. Tad zvanu skaits jāsamazina vēl vairāk. Dažreiz klātienes vai telefona saruna vairs nav vajadzīga; pietiek ar īsu balsi, mierīgu pieskārienu, pazīstamu cilvēku telpā vai ziņu, ko ģimene nolasa klusā brīdī.

Ja pacients ir ļoti miegains, nevajadzētu viņu modināt tikai tāpēc, ka kāds piezvanījis no tālienes. Šo cilvēku var informēt, ka ziņa tiks nodota, kad pacients būs modrāks, vai ka ģimene vienkārši pasēdēs blakus un pateiks viņa vārdus klusi.

Ko rāda starptautiskā pieredze?

Macmillan Cancer Support Lielbritānijā materiālā par sarunām ar vēža pacientu uzsver, ka cilvēks var būt noguris un sarunām, arī telefona sarunām, jābūt īsām un pielāgotām viņa spēkam. Marie Curie Lielbritānijā, runājot par saziņu ar cilvēku dzīves noslēgumā, iesaka vienkāršu, godīgu un saudzīgu klātbūtni, nevis spiedienu atrast pareizos vārdus vai gaidīt garu atbildi.

Cancer Council NSW Austrālijā apraksta nogurumu kā biežu un ļoti praktisku simptomu progresējošas slimības laikā; tas ietekmē cilvēka spēju piedalīties ikdienas aktivitātēs, arī sarunās. Canadian Virtual Hospice padomos par apmeklēšanu uzsver gatavību īsai, klusai un pacienta stāvoklim pielāgotai klātbūtnei. ASV National Cancer Institute materiāli par pēdējām dzīves dienām apraksta miegainību, apjukumu un saziņas samazināšanos. Šie avoti kopā rāda vienu principu: saziņa ir vērtīga tikai tad, ja tā netiek uzspiesta pāri pacienta spēkam.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai pacientam jāatbild, ja zvana ļoti tuvs cilvēks?

Tikai tad, ja pacients to vēlas un spēj. Tuvums nenozīmē tiesības pārtraukt miegu, aprūpi vai mieru. Tuvs cilvēks var atstāt īsu balss ziņu vai sarunāt citu brīdi.

Vai telefonu labāk vispār paņemt prom?

Ne vienmēr. Ja telefons pacientam dod drošību, to var atstāt tuvumā, bet klusuma režīmā. Ja telefons rada trauksmi vai nepārtrauktu spiedienu, labāk lai to pārvalda tuvinieks.

Ko darīt, ja kāds apvainojas, ka pacients neatbild?

Atgādiniet, ka šī nav attieksme pret zvanītāju. Tā ir pacienta spēka sargāšana. Cilvēkam dzīves noslēgumā nav pienākuma uzturēt visu citu emocionālo mieru pa telefonu.

Avoti un tālāka lasīšana

Šim rakstam izmantoti vairāku valstu avoti par sarunām, telefona saziņu, nogurumu, pēdējo dzīves dienu izmaiņām un ģimenes komunikācijas slodzi.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā