Īsā atbilde. Santa Raitas saruna ar Tatjanu Jirgensoni palīdz ļoti skaidri ieraudzīt hospisa aprūpes kodolu. Tā nav tikai medicīniska manipulāciju kārtība. Tā ir profesionāla klātbūtne pie cilvēka, kurš tuvojas dzīves noslēgumam, un pie ģimenes, kura bieži ir nogurusi, nobijusies un nezina, ko darīt tālāk. Šis raksts nav intervijas pārraksts. Tas ir latvisks, skaidrojošs un praktisks skatījums uz to, ko Tatjanas Jirgensones pieredze māca par hospisa aprūpi Latvijā. Kāpēc šī saruna ir svarīga Par hospisa aprūpi mēdz runāt abstrakti. Cieņa, miers, atbalsts, līdzjūtība. Vārdi ir pareizi, bet tie kļūst dzīvi tikai tad, kad aiz tiem redzams cilvēks pie pacienta gultas. Tatjana Jirgensone šajā sarunā parāda tieši to. Hospisa aprūpe nav plakāts par labestību. Tā ir ikdienas darbs, kurā jāprot pamanīt sāpes, bailes, elpu, klusumu, tuvinieku apjukumu un pacienta vēlmi palikt cilvēkam līdz pēdējam brīdim. Šāds skatījums ir īpaši svarīgs Latvijā, jo ģimene bieži nonāk starp vairākām ...