Vai teikt pacientam patiesību par stāvokli? Hospisa aprūpe ģimenēm
Īsā atbilde
Pacientam ir tiesības zināt patiesību par savu stāvokli, bet patiesību hospisa aprūpē nedrīkst pasniegt kā aukstu paziņojumu. Tā jāsaka saudzīgi, pakāpeniski un tik daudz, cik cilvēks konkrētajā brīdī spēj un vēlas uzņemt.
Patiesība nav pretstats cerībai. Tā palīdz pārvērst cerību par kaut ko reālu. Par mazākām sāpēm, mierīgāku elpu, iespēju palikt mājās, sakārtot attiecības un saglabāt cieņu.
Kāpēc šis jautājums ir tik smags
Tuvinieki bieži baidās, ka patiesība pacientu salauzīs. Viņi grib pasargāt cilvēku no sāpēm un reizēm izvēlas klusēt, mainīt tēmu vai teikt, ka viss būs labi. Šāda rīcība parasti rodas no mīlestības, nevis no ļaunuma.
Tomēr klusēšana var atstāt pacientu vienu ar savām aizdomām. Daudzi cilvēki jūt, ka stāvoklis mainās. Viņi pamana ārstu skatienus, tuvinieku balsi, zāļu daudzumu, ķermeņa vājumu un sarunu izvairīšanos. Ja visi izliekas, ka nekas nenotiek, cilvēks var justies vēl vientuļāks.
Patiesība nav jāizsaka vienā teikumā
Smagas slimības saruna nav viena frāze, pēc kuras viss ir pateikts. Tā ir process. Dažreiz pacients uzdod tiešu jautājumu. Dažreiz viņš pārbauda, vai ģimene izturēs sarunu. Dažreiz viņš jautā tikai daļu no tā, ko patiesībā grib zināt.
Labs sākums ir jautāt, ko pacients pats saprot par savu stāvokli un cik daudz viņš vēlas zināt šodien. Tas ļauj neuzspiest vairāk, nekā cilvēks spēj panest, bet arī nemelot.
Latvijas konteksts
Latvijā daudzas hospisa un paliatīvās aprūpes sarunas notiek mājās. Tajās piedalās ģimenes ārsts, ārstējošais speciālists, māsa, mobilā komanda, sociālais darbinieks un tuvinieki. Ģimene bieži kļūst par galveno starpnieku starp pacientu un sistēmu.
Tāpēc ir svarīgi, lai ģimene nepaliktu viena ar jautājumu, ko teikt pacientam. Ja saruna ir smaga, jālūdz komandai palīdzēt. Ārsts vai māsa var paskaidrot slimības gaitu, simptomus, aprūpes mērķi un to, kas gaidāms tuvākajā laikā.
Patiesības teikšana nenozīmē, ka ģimenei pašai jāpasaka viss bez sagatavošanās. Tas nozīmē, ka pacientu nedrīkst apzināti maldināt un viņa jautājumi jāuztver nopietni.
Kā runāt saudzīgi
Sarunai jānotiek mierīgā vietā, bez steigas un bez pūļa pie gultas. Balss tonis ir tikpat svarīgs kā vārdi. Labāk runāt īsos teikumos un pēc tam apklust, lai cilvēkam ir laiks saprast dzirdēto.
Var sākt ar to, ka stāvoklis ir nopietns un komanda redz, ka slimība vairs nepadodas tādai ārstēšanai kā agrāk. Pēc tam var paskaidrot, ka galvenais mērķis tagad ir mazināt ciešanas, kontrolēt sāpes, atvieglot elpu un palīdzēt palikt pēc iespējas drošākā vidē.
Ja pacients jautā, vai viņš mirst, nevajag steigties ar gatavu frāzi. Var atbildēt mierīgi, ka slimība ir ļoti smaga un komanda redz, ka laiks var būt ierobežots. Pēc tam jāpaliek klāt, nevis jābēg uz nākamo tēmu.
Ko nedarīt
Nevajag dot tukšus solījumus, ja nav pamata tiem ticēt. Nevajag teikt, ka viss būs labi, ja cilvēks skaidri jūt, ka ķermenis strauji mainās. Nevajag arī izkliegt visu patiesību vienā brīdī, lai tikai atbrīvotos no savas spriedzes.
Patiesība bez līdzjūtības var ievainot. Līdzjūtība bez patiesības var atstāt cilvēku vientulībā. Hospisa aprūpē vajadzīgi abi.
Ko ģimene var teikt
Es redzu, ka tev ir svarīgi saprast, kas notiek.
Mēs varam pajautāt ārstam kopā, lai tev nav jāpaliek ar minējumiem.
Es negribu tev melot, bet arī negribu tevi biedēt.
Ārsti saka, ka slimība ir ļoti nopietna, un tagad vissvarīgāk ir, lai tev būtu mazāk sāpju un vairāk miera.
Es palikšu blakus arī pēc šīs sarunas.
Ja pacients nevēlas zināt
Daži pacienti pasaka, ka nevēlas runāt par slimību. Tas jārespektē. Tiesības zināt iet kopā ar tiesībām nezināt visu uzreiz.
Tomēr arī šādā situācijā ģimenei jānodrošina praktiska drošība. Jāzina, kam zvanīt, kā dot zāles, kā atpazīt sāpes, elpas trūkumu vai apjukumu un kad vajadzīga steidzama palīdzība.
Biežākie jautājumi
Vai patiesība var pasliktināt pacienta stāvokli?
Ne pati patiesība parasti ir kaitīgākā. Kaitīga var būt pēkšņa, auksta un neatbalstīta saruna. Saudzīga saruna bieži mazina vientulību un trauksmi.
Vai ģimenei drīkst lūgt ārstu runāt pirmajam?
Jā. Tas bieži ir labākais risinājums, īpaši tad, ja ģimene baidās vai starp tuviniekiem ir atšķirīgi viedokļi.
Vai cerība pazūd, ja pacients zina patiesību?
Nē. Cerība mainās. Tā var kļūt par cerību uz mieru, mājām, mazākām sāpēm, sarunu ar tuviniekiem un cieņpilnu aprūpi.
Ko darīt, ja pacients raud?
Palikt blakus. Nevajag uzreiz labot viņa sajūtas. Var paņemt roku, piedāvāt klusumu un pajautāt, kas šobrīd visvairāk biedē.
Saistītie raksti
- Ko darīt, ja pacients nevēlas runāt par slimību
- Kā runāt ar pacientu, kurš baidās
- Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi
- Kā pieņemt lēmumus, ja ģimenei ir atšķirīgi viedokļi
Avoti un tālāka lasīšana
- NVD informācija par mobilajām komandām dzīvesvietā
- Labklājības ministrija par pakalpojumu dzīvesvietā
- Likumi lv paliatīvās aprūpes noteikumi
- WHO par paliatīvo aprūpi
- WHO Eiropas birojs par paliatīvo aprūpi
- NICE dzīves noslēguma aprūpes organizēšana
- NICE aprūpe pēdējās dzīves dienās
- Marie Curie par saziņu paliatīvajā aprūpē
- Marie Curie par sarunu ar bērniem smagas slimības laikā
- Canadian Virtual Hospice par sarunu ar mirstošu cilvēku
- Canadian Virtual Hospice par nāves un miršanas sarunām
- Korejas pētījums par komunikāciju dzīves beigās
- palliAGED par sarunu dzīves beigās
- Palliative Care Network of Wisconsin par ģimenes sagatavošanu
- Unity Health Toronto sarunu padomi
- AMA Journal of Ethics par komunikāciju dzīves beigās
- CareSearch par mirstoša cilvēka aprūpi
- ELDAC Home Care Toolkit
- Palliaweb par paliatīvo aprūpi mājās
- Francijas HAS par paliatīvās aprūpes saglabāšanu mājās
- Vācijas Veselības ministrija par smagi slimajiem un mirstošajiem
- Japānas paliatīvās medicīnas biedrības publikācijas
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.
