Vai bērnam jāsaka vārds nāve?

Jā, ja tas ir iespējams saudzīgi. Neskaidri tēli var radīt lielāku apjukumu.

Ko darīt, ja bērns negrib runāt?

Jārespektē pauze un jāatgriežas pie sarunas vēlāk. Bērnam jāzina, ka jautāt drīkst jebkurā brīdī.

Kā palīdzēt bērnam saprast, ka tuvinieks mirst? Hospisa aprūpe ģimenēm

Hospisa aprūpe ģimenē Latvijā. Pieaugušais mierīgi sarunājas ar bērnu par smagu slimību, nāves tuvošanos un drošu ģimenes atbalstu.

Īsā atbilde

Bērnam jāskaidro, ka tuvinieks mirst, vienkārši, patiesi un atbilstoši viņa vecumam. Bērnam nav vajadzīgi sarežģīti medicīniski apraksti, bet viņam vajag saprast, ka slimība ir ļoti nopietna, ka pieaugušie par viņu rūpēsies un ka notiekošais nav viņa vaina.

Labāk nelietot mulsinošus tēlus, ka cilvēks aizies gulēt vai aizbrauks tālu prom. Bērns var sākt baidīties no miega vai gaidīt, ka cilvēks atgriezīsies. Saudzīga patiesība parasti ir drošāka nekā miglaini vārdi.

Kāpēc bērniem vajag skaidrību

Bērni pamana vairāk, nekā pieaugušie reizēm domā. Viņi redz klusas sarunas virtuvē, nogurušas sejas, ārstus, zāles, aizvērtas durvis un izmaiņas mājās. Ja pieaugušie neko neskaidro, bērns sāk aizpildīt klusumu ar savu iztēli.

Iztēle var būt biedējošāka par patiesību. Bērns var domāt, ka viņš kaut ko izdarīja nepareizi, ka slimība ir lipīga, ka arī citi tūlīt nomirs vai ka pieaugušie viņu vairs nepamana. Tāpēc skaidrojums nav bērna apgrūtināšana. Tas ir veids, kā viņu pasargāt no vientulības un vainas.

Kā sākt sarunu

Sarunu vislabāk sākt mierīgā brīdī, nevis pašā krīzes vidū. Var teikt, ka vecmamma ir ļoti smagi slima. Ārsti un ģimene palīdz, lai viņai būtu mazāk sāpju, bet slimība ir tik nopietna, ka viņas ķermenis kļūst arvien vājāks un viņa var nomirt.

Pēc šāda teikuma vajag apklust. Bērnam var būt vajadzīgs laiks. Viņš var jautāt, raudāt, dusmoties, aiziet prom vai sākt runāt par pavisam citu lietu. Tas nenozīmē, ka viņš nesaprot. Tā var būt viņa aizsardzība.

Latvijas konteksts

Latvijā ģimenēs bieži vēl pastāv uzskats, ka bērnus no nāves tēmas labāk pasargāt pilnībā. Pieaugušie domā, ka bērnam būs vieglāk, ja viņš nezinās. Taču bērns dzīvo tajā pašā mājā vai ģimenē, kur notiek slimība. Viņš jūt pārmaiņas arī tad, ja neviens nesaka vārdus.

Hospisa aprūpē bērna vajadzības ir daļa no ģimenes atbalsta. Tas nenozīmē, ka bērnam jābūt pie katras aprūpes darbības. Tas nozīmē, ka viņam jāsaņem patiesi vārdi, droša klātbūtne un tiesības uz saviem jautājumiem.

Kādi vārdi palīdz

Bērnam var teikt, ka slimība nav viņa vaina. Ka viņš nevarēja to izraisīt ar dusmām, sliktu domu vai nepaklausību. Ka ārsti un pieaugušie dara to, kas iespējams, lai tuviniekam būtu mazāk ciešanu. Ka bērns drīkst mīlēt, dusmoties, skumt un arī spēlēties.

Ļoti svarīgi ir pateikt, kas par bērnu rūpēsies. Ja bērns baidās, ka pēc viena cilvēka nāves pazudīs arī pārējie, viņam vajag konkrētu drošību. Mamma būs ar tevi. Tētis tevi vedīs uz skolu. Vecāki par tevi parūpēsies. Tu nepaliksi viens.

Ko nevajag teikt

Nevajag teikt, ka cilvēks tikai aizmidzis, ja viņš mirst vai ir miris. Bērns var sākt baidīties aizmigt. Nevajag teikt, ka cilvēks aizgāja prom, ja nav paskaidrots, ka viņš neatgriezīsies. Nevajag solīt, ka viss būs kā agrāk, ja ģimenes dzīve mainīsies.

Nevajag arī teikt, ka bērnam jābūt stipram. Bērnam nav jābūt pieaugušajam. Viņš drīkst raudāt, jautāt, negribēt runāt, smieties un spēlēties. Spēle pēc smagas sarunas nenozīmē vienaldzību. Tā ir bērna veids, kā izturēt lielas jūtas.

Kā atbildēt uz bērna jautājumiem

Ja bērns jautā, vai tuvinieks nomirs, labāk atbildēt īsi un patiesi. Jā, ārsti domā, ka viņa slimība ir tik smaga, ka viņš var nomirt. Mēs nezinām precīzu brīdi, bet mēs būsim kopā un rūpēsimies par viņu un par tevi.

Ja bērns jautā, vai arī viņš saslims, jāatbild konkrēti. Šī slimība nav tāda, ko tu dabūji no viņa apskāviena. Tu neesi vainīgs. Ja bērnam pašam ir veselības bailes, jākonsultējas ar ārstu vai psihologu, lai skaidrojums būtu drošs.

Vai bērnam ļaut būt klāt

Bērnam drīkst piedāvāt iespēju īsi redzēt tuvinieku, ja tas ir droši, mierīgi un bērns to vēlas. Pirms tam jāizskaidro, ko viņš redzēs. Ka cilvēks var būt vājš, var daudz gulēt, var runāt mazāk, var izskatīties citādi.

Bērnu nedrīkst piespiest. Ja viņš negrib ienākt istabā, viņš var uzzīmēt zīmējumu, atsūtīt balss ziņu, atnest mīļu lietu vai vienkārši zināt, ka viņa mīlestība nav atkarīga no drosmes ienākt pie gultas.

Kā atbalstīt bērnu pēc nāves

Pēc nāves bērnam vajag skaidru teikumu, ka cilvēks ir nomiris. Vajag paskaidrot, ko tas nozīmē. Viņa ķermenis vairs nestrādā. Viņš vairs neelpo, nejūt sāpes un neatgriezīsies dzīvs. Šādi vārdi ir smagi, bet tie palīdz bērnam saprast realitāti.

Bērnam jāzina, kas notiks tālāk. Vai būs bēres. Vai viņš drīkst piedalīties. Kas viņu pavadīs. Vai viņš drīkst uzdot jautājumus. Paredzamība palīdz samazināt bailes.

Kad vajadzīga profesionāla palīdzība

Profesionāla palīdzība vajadzīga, ja bērns ilgstoši nespēj gulēt, atsakās ēst, kļūst ļoti noslēgts, sāk baidīties no šķiršanās, vaino sevi, kļūst agresīvs vai runā par vēlmi nomirt. Palīdzība vajadzīga arī tad, ja pieaugušie paši ir tik satriekti, ka nespēj bērnam droši skaidrot notiekošo.

Atbalstu var sniegt ģimenes ārsts, psihologs, skolas speciālists, sociālais darbinieks vai paliatīvās aprūpes komanda, ja tā ir iesaistīta ģimenē.

Kā pielāgot sarunu bērna vecumam

Mazākam bērnam vajag ļoti īsus teikumus un atkārtošanu. Viņš var jautāt vienu un to pašu vairākas reizes. Tas nenozīmē, ka viņš neklausījās. Viņš mēģina saprast lielu lietu ar mazu pieredzi.

Skolas vecuma bērns bieži grib zināt praktiskas lietas. Vai es iešu uz skolu. Kurš mani sagaidīs. Vai es drīkstu redzēt tuvinieku. Vai tas sāp. Vai arī mamma var nomirt. Uz šiem jautājumiem jāatbild konkrēti, nevis ar vispārīgiem mierinājumiem.

Pusaudzis var izskatīties vienaldzīgs, bet iekšēji būt ļoti satraukts. Viņam svarīga cieņa un iespēja nerunāt uzreiz. Pieaugušais var pateikt, ka saruna ir pieejama jebkurā brīdī un ka dusmas, klusums vai asaras nav aizliegti.

Kā iesaistīt skolu vai bērnudārzu

Ja bērns iet skolā vai bērnudārzā, pieaugušajiem vēlams informēt uzticamu pedagogu vai skolas atbalsta speciālistu. Nav jāstāsta visas ģimenes detaļas, bet jāpasaka, ka bērna ģimenē ir smaga slimība vai nāve un ka bērnam var būt nepieciešama uzmanīgāka attieksme.

Skola var pamanīt izmaiņas, ko mājās nogurusi ģimene nepamana. Bērns var kļūt klusāks, dusmīgāks, izklaidīgāks vai ļoti centīgs. Tas viss var būt reakcija uz zaudējumu. Ja pieaugušie sadarbojas, bērns saņem drošāku vidi.

Kā palīdzēt bērnam saglabāt saikni

Bērnam var palīdzēt izveidot mazu atmiņu rituālu. Zīmējums, vēstule, fotogrāfija, mīļa dziesma, kopīgs stāsts vai kastīte ar lietām, kas atgādina par tuvinieku. Tas nav pienākums. Tā ir iespēja bērnam izteikt mīlestību savā veidā.

Svarīgi neuzspiest skaistu reakciju. Dažs bērns grib zīmēt. Cits grib skriet pagalmā. Vēl cits grib jautāt ļoti praktiskus jautājumus. Katrs no šiem veidiem var būt normāls.

Biežākie jautājumi

Vai bērnam vajag teikt patiesību par nāvi?

Jā, bet vecumam atbilstoši un saudzīgi. Patiesība palīdz bērnam nepalikt vienam ar iztēli.

Vai bērns drīkst raudāt pie pieaugušajiem?

Jā. Bērnam vajag redzēt, ka skumjas ģimenē drīkst pastāvēt.

Ko darīt, ja bērns pēc sarunas sāk spēlēties?

Tas ir normāli. Spēle ir bērna veids, kā pārstrādāt lielas sajūtas.

Vai bērnam drīkst ļaut atvadīties?

Drīkst, ja bērns to vēlas, ir sagatavots un blakus ir mierīgs pieaugušais.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā