Kas ir hospiss un paliatīvā aprūpe. Skaidrojums ģimenei

Hospisa aprūpe Latvijā, ģimene sarunā ar aprūpes speciālistu par pacienta komfortu, cieņu un atbalstu mājās.

Šis ir ievadraksts par jēdzieniem. Tas palīdz ģimenei saprast, ko nozīmē hospiss, paliatīvā aprūpe un palīdzība dzīves noslēgumā.

Plašais Latvijas konteksts par pakalpojumiem, aprūpi mājās un pacienta cieņu ir apkopots galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā.

Русская версия Что такое хосписная помощь и что важно знать семье.

Jautājums 1 no 200. Kas ir hospiss un paliatīvā aprūpe

Īsā atbilde

Ģimenei svarīgi zināt, ka palīdzība dzīves noslēgumā nav tikai pēdējās stundas un nav atteikšanās no palīdzības. Tā ir skaidrs aprūpes virziens, kurā ārstēšanas mērķis kļūst par ciešanu mazināšanu, drošību, pacienta cieņu un atbalstu tuviniekiem.

Ģimenei svarīgi zināt arī to, ka šāda aprūpe nav viens pakalpojums vai viena vizīte. Tā ir domāšanas veids un praktisks plāns. Tajā ietilpst sāpes, elpa, miegs, trauksme, higiēna, zāles, aprūpes vieta, tuvinieku spēks un pacienta vēlmes. Ja šie jautājumi nav nosaukti vārdā, ģimene bieži paliek viena ar minējumiem.

Šāda palīdzība var notikt mājās, slimnīcā vai aprūpes iestādē, bet vieta pati par sevi vēl nenosaka kvalitāti. Kvalitāti nosaka tas, vai cilvēkam ir mazāk ciešanu, vai ģimene zina, kam zvanīt, vai zāļu plāns ir saprotams, vai ķermenis tiek aprūpēts saudzīgi un vai cilvēka griba netiek pazaudēta aiz steigas.

Labs pirmais solis ir mierīga saruna ar ārstu vai māsu. Ģimene var jautāt, kāds šobrīd ir aprūpes mērķis, kādi simptomi jāvēro katru dienu, kā rīkoties naktī, kad jāsauc neatliekama palīdzība un kad labāk sazināties ar aprūpes komandu. Šādi jautājumi nav neērti. Tie ir drošības pamats.

Vēl ģimenei svarīgi zināt, ka palīdzība nav jālūdz tikai tad, kad viss jau sabrūk. Ja cilvēkam pastiprinās sāpes, elpas trūkums, apjukums, rīšanas grūtības, nespēks vai ādas bojājumi, saruna par hospisa aprūpi ir praktiska drošības darbība. Tā palīdz laicīgi vienoties par zālēm, aprūpes robežām, tuvinieku maiņām un pacienta vēlmēm.

Latvijā ģimenei īpaši svarīgi ir noskaidrot, kāds atbalsts ir pieejams dzīvesvietā, kurš ārsts vada aprūpes plānu un kā sazināties ar komandu, ja stāvoklis mainās vakarā vai brīvdienā.

Jo skaidrāki ir šie jautājumi, jo mazāk panikas rodas brīdī, kad sāpes, elpa vai nespēks pēkšņi mainās un ģimenei vajag rīkoties ātri. Tas ir arī veids, kā pasargāt pacienta mieru un tuvinieku spēku ikdienas aprūpē. Skaidrība šeit pati kļūst par aprūpes daļu.

Šis raksts nav domāts, lai aizstātu galveno rakstu par situāciju Latvijā. Tas ir sākuma skaidrojums ģimenei, kura pirmo reizi dzird vārdu hospiss un mēģina saprast, ko tas nozīmē ikdienā. Plašāks Latvijas konteksts ir atsevišķajā galvenajā rakstā par hospisa aprūpi Latvijā.

Hospiss un paliatīvā pieeja nozīmē aktīvu un ļoti praktisku palīdzību cilvēkam ar smagu, progresējošu slimību, kad izārstēšana vairs nav reāls galvenais mērķis, bet ciešanas joprojām var un vajag mazināt. Tā nav padošanās. Tā ir aprūpe, kuras centrā ir sāpes, elpa, miers, drošība, cilvēka cieņa un ģimenes atbalsts.

Ko nozīmē hospiss un paliatīvā pieeja

Šī pieeja palīdz cilvēkam dzīvot iespējami mierīgi tik ilgi, cik viņam vēl ir dots. Tā var notikt mājās, aprūpes iestādē vai slimnīcā. Svarīgākais nav vieta, bet tas, vai pacients saņem uzmanīgu simptomu kontroli, skaidru rīcības plānu un cilvēkus, kuri spēj būt klāt tad, kad ģimene vairs nezina, ko darīt.

Pasaules Veselības organizācija paliatīvo aprūpi apraksta kā pieeju, kas uzlabo pacienta un ģimenes dzīves kvalitāti, savlaicīgi atpazīstot un mazinot fiziskas, psiholoģiskas, sociālas un garīgas ciešanas. Tas ļoti labi raksturo arī īstu hospisa aprūpi. Tā nav tikai zāles. Tā ir komandas darbs.

Kā tas atšķiras no parastas ārstēšanas

Parasta ārstēšana bieži koncentrējas uz slimības apkarošanu. Šī aprūpes pieeja koncentrējas uz cilvēku, kurš dzīvo ar slimību. Tas nenozīmē, ka medikamenti vai medicīniski lēmumi kļūst mazsvarīgi. Tieši pretēji. Tie kļūst precīzāki, jo katram lēmumam jāatbild uz vienu jautājumu. Vai tas šim cilvēkam šobrīd dod vairāk mieru nekā ciešanas.

Dažreiz tas nozīmē regulāru sāpju kontroli. Dažreiz elpas trūkuma mazināšanu. Dažreiz drošu pagriešanu gultā, mutes kopšanu, sarunu par bailēm vai palīdzību ģimenei saprast, kāpēc pacients vairs neēd. Laba aprūpe nesola neiespējamo, bet neatstāj cilvēku vienu.

Latvijas konteksts

Latvijā paliatīvās aprūpes pieejamība ir saistīta ar ģimenes ārstu, ārstējošo speciālistu, stacionāru, ambulatoriem pakalpojumiem un noteiktos gadījumos arī mobilās komandas pakalpojumu dzīvesvietā. Nosacījumi mainās, tāpēc ģimenei vienmēr jābalstās uz aktuālo NVD informāciju, ārstējošā ārsta lēmumu un spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Ģimenei nav jāzina visa sistēma no galvas. Ģimenei ir jāzina, kam jautāt. Pirmais praktiskais solis ir pajautāt ārstam, vai šajā situācijā vajadzīga paliatīvā vai hospisa pieeja, kādi pakalpojumi ir pieejami dzīvesvietā un kā rīkoties pasliktināšanās brīdī.

Ko ģimenei jautāt aprūpes komandai

Kas ir galvenais aprūpes mērķis šajā slimības posmā
Kuras sāpes, elpas vai apjukuma pazīmes jāvēro katru dienu
Kādas zāles drīkst lietot tikai pēc norādījuma
Kam zvanīt dienā, vakarā un brīvdienās
Kad pacients jāved uz slimnīcu un kad labāk palīdzēt mājās
Kā saglabāt pacienta privātumu, ja aprūpē piedalās vairāki cilvēki

Ko ģimene var darīt mājās

Ģimene var vērot, pierakstīt un laikus ziņot par izmaiņām. Tas nav birokrātisks uzdevums. Tas palīdz nepazaudēt svarīgo brīdī, kad visi ir noguruši. Pierakstos pietiek atzīmēt, kas mainījās, kad tas sākās, kas palīdzēja un kas acīmredzami palielināja ciešanas.

Ģimene var arī lūgt, lai medmāsa vai ārsts parāda praktiskas lietas. Kā pagriezt pacientu, kā kopt muti, kā pamanīt elpas trūkumu, kā runāt ar cilvēku, kurš kļūst apjucis, un kā nepalikt vieniem ar bailēm.

Kad jāsazinās steidzami

Ar ārstu, māsu vai neatliekamo palīdzību jāsazinās, ja sāpes strauji pastiprinās, elpa kļūst mokoša, parādās jauns izteikts apjukums, asiņošana, krampji, ļoti stiprs nemiers, nespēja norīt būtiskas zāles vai situācija ģimenei kļūst fiziski un emocionāli neizturama.

Biežākie pārpratumi

Šāda aprūpe nenozīmē, ka pacientu vairs neārstē. Tā nozīmē, ka ārstēšana tiek vērtēta pēc tā, vai tā mazina ciešanas un palīdz saglabāt cieņu. Tā arī nenozīmē, ka nāve ir tūlīt. Dažiem cilvēkiem šī pieeja vajadzīga dienas, citiem nedēļas vai mēnešus.

Vēl viens pārpratums ir doma, ka ģimenei viss jāizdara pašai. Tā nedrīkst būt. Šīs pieejas būtība ir komanda, kur ģimene nav atstāta viena ar smagu ķermeni, smagu nakti un vēl smagākiem jautājumiem.

Biežākie jautājumi

Vai hospiss nozīmē atteikšanos no palīdzības?

Nē. Tā nozīmē, ka palīdzības mērķis kļūst skaidrāks. Galvenais ir mazināt ciešanas, saglabāt cieņu un atbalstīt ģimeni.

Vai šāda palīdzība var notikt mājās?

Jā, ja to ļauj pacienta stāvoklis, ģimenes iespējas un pieejamie pakalpojumi. Latvijā nosacījumi jāprecizē pie ārsta, NVD un pakalpojuma sniedzēja.

Kad ģimenei jārunā par hospisa aprūpi?

Jo agrāk rodas sajūta, ka slimība vairs nav vadāma tikai ar ārstēšanas procedūrām, jo agrāk jārunā par komfortu, sāpēm, elpu, drošību un aprūpes plānu.

Kas ģimenei ir vissvarīgākais pirmajā sarunā?

Jānoskaidro, kam zvanīt pasliktināšanās brīdī, kādas pazīmes vērot un kuras darbības mājās drīkst veikt pašiem.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti pēc konkrētās tēmas, lai raksts balstītos ne tikai vispārīgās paliatīvās aprūpes vadlīnijās, bet arī praktiskos un starptautiski salīdzināmos materiālos.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā