Tatjana Jirgensone par hospisa aprūpi Latvijā. Ko māca Santa Raitas intervija

Īsā atbilde. Santa Raitas saruna ar Tatjanu Jirgensoni palīdz ļoti skaidri ieraudzīt hospisa aprūpes kodolu. Tā nav tikai medicīniska manipulāciju kārtība. Tā ir profesionāla klātbūtne pie cilvēka, kurš tuvojas dzīves noslēgumam, un pie ģimenes, kura bieži ir nogurusi, nobijusies un nezina, ko darīt tālāk.

Šis raksts nav intervijas pārraksts. Tas ir latvisks, skaidrojošs un praktisks skatījums uz to, ko Tatjanas Jirgensones pieredze māca par hospisa aprūpi Latvijā.

Kāpēc šī saruna ir svarīga

Par hospisa aprūpi mēdz runāt abstrakti. Cieņa, miers, atbalsts, līdzjūtība. Vārdi ir pareizi, bet tie kļūst dzīvi tikai tad, kad aiz tiem redzams cilvēks pie pacienta gultas. Tatjana Jirgensone šajā sarunā parāda tieši to. Hospisa aprūpe nav plakāts par labestību. Tā ir ikdienas darbs, kurā jāprot pamanīt sāpes, bailes, elpu, klusumu, tuvinieku apjukumu un pacienta vēlmi palikt cilvēkam līdz pēdējam brīdim.

Šāds skatījums ir īpaši svarīgs Latvijā, jo ģimene bieži nonāk starp vairākām sistēmām. Vienā pusē ir slimnīca, citā pusē ģimenes ārsts, vēl citā pusē sociālais dienests, bet mājās ir cilvēks, kuram vajag palīdzību tagad. Hospisa aprūpes vērtība sākas brīdī, kad šis cilvēks vairs nav tikai diagnoze un tuvinieki vairs nav tikai problēma, kas jānovirza citai iestādei.

Hospisa aprūpes centrā ir cilvēks, nevis process

Laba hospisa aprūpe sākas ar jautājumu, kas šim cilvēkam šodien visvairāk traucē dzīvot mierīgāk. Dažreiz tās ir sāpes. Dažreiz elpas trūkums. Dažreiz bailes aizmigt. Dažreiz sausums mutē, neērta poza, nekontrolējams nemiers vai tuvinieku panika blakus gultai.

Profesionāla komanda šādā brīdī nedomā tikai par to, vai ir aizpildīta pareizā veidlapa. Tā skatās uz ķermeni, vidi, ģimeni un sarunu. Vai pacients ir ērti novietots. Vai viņam nav lieki jāpārvietojas. Vai ģimene saprot, ko drīkst darīt pati un kad jāsauc palīdzība. Vai medikamenti tiek lietoti tā, kā nozīmēts. Vai aprūpes plāns ir saprotams arī naktī, ne tikai darba laikā.

Ko ģimene visbiežāk gaida no hospisa komandas

Ģimene parasti negaida brīnumu. Tā gaida skaidrību. Ko darīt, ja cilvēkam kļūst grūtāk elpot. Ko darīt, ja viņš vairs neēd. Kā saprast, vai sāpes ir kontrolētas. Vai drīkst dot ūdeni. Vai cilvēks dzird. Vai morfīns nozīmē, ka beigas ir ļoti tuvu. Vai pēkšņs apjukums ir slimības daļa. Vai jāsauc neatliekamā palīdzība.

Šie jautājumi nav muļķīgi. Tie ir ļoti cilvēcīgi. Tieši tāpēc hospisa aprūpē komunikācija ir tikpat svarīga kā zāles. Ja ģimenei nav skaidrs plāns, tā dzīvo pastāvīgā trauksmē. Ja plāns ir skaidrs, pat ļoti smaga situācija kļūst panesamāka.

Latvijas konteksts

Latvijā valsts apmaksāta paliatīvās aprūpes mobilās komandas palīdzība dzīvesvietā ir saistīta ar noteiktiem kritērijiem un ārstu konsīlija lēmumu. Tas ir būtisks solis, tomēr ar pakalpojuma esamību vien nepietiek. Ģimenei vajag saprast, kā šim pakalpojumam piekļūt, ko tas praktiski nozīmē un kurš ir atbildīgs par saziņu, ja stāvoklis mainās.

Šeit hospiss.info uzdevums ir būt skaidram ceļvedim. Ne aizstāt ārstu. Ne solīt neiespējamo. Bet palīdzēt ģimenei sagatavot pareizos jautājumus, atpazīt tipiskas dzīves noslēguma situācijas un nepazust starp iestāžu robežām.

Ko ģimene var darīt praktiski

• Uzrakstīt vienā lapā, kurš speciālists ir sasniedzams dienā un kurš ārpus darba laika.
• Pajautāt, kā rīkoties sāpju, elpas trūkuma, nemiera, drudža, rīšanas grūtību un pēkšņa apjukuma gadījumā.
• Noskaidrot, kuri medikamenti ir ikdienas lietošanai un kuri paredzēti pēkšņai simptomu pastiprināšanai.
• Sagatavot vienkāršu aprūpes vietu ar gaismu, piekļuvi gultai, ūdeni mutes mitrināšanai, salvetēm un nepieciešamajiem tālruņa numuriem.
• Nerīkoties vieniem, ja pacients cieš, strauji mainās elpošana, ir nekontrolējamas sāpes vai ģimene vairs netiek galā.

Ko nevajag sajaukt

Hospisa aprūpe nav cilvēka atstāšana bez palīdzības. Tā nav arī mehāniska visu ārstēšanas iespēju turpināšana neatkarīgi no pacienta stāvokļa. Tā ir profesionāla izvērtēšana, kur katrs solis tiek skatīts caur pacienta komfortu, cieņu un reālu ieguvumu.

Dažreiz palīdz aktīva rīcība. Dažreiz palīdz tieši atteikšanās no liekas pārvietošanas, liekas pārbaudes vai procedūras, kas cilvēkam rada vairāk ciešanu nekā labuma. Šie lēmumi nedrīkst būt administratīvi vai finansiāli ērti. Tiem jābūt medicīniski pamatotiem un cilvēciski godīgiem.

Kāpēc Tatjanas Jirgensones vārds šajā tēmā ir svarīgs

Veselības un sociālajā aprūpē bieži dominē sistēmas valoda. Pakalpojums, epizode, kritērijs, finansējums, līgums. Tatjanas Jirgensones pieredze palīdz atgriezt valodu pie cilvēka. Pie pacienta, kurš baidās. Pie meitas, kura nav gulējusi vairākas naktis. Pie sievas, kura nezina, vai dara pareizi. Pie aprūpes māsas, kura saprot, ka reizēm vislielākā palīdzība ir mierīgi apsēsties blakus un izskaidrot, kas notiek.

Tieši šāda valoda vajadzīga hospisa aprūpei Latvijā. Precīza, profesionāla un silta. Bez tukšas reklāmas. Bez nežēlīgas birokrātijas. Bez ilūzijas, ka cieņu var aizstāt ar frāzi dokumentā.

Īss ceļvedis sarunai ar aprūpes komandu

• Kādi simptomi šobrīd ir galvenie.
• Kā sapratīsim, ka sāpes ir pietiekami mazinātas.
• Ko darīt, ja cilvēks vairs neēd vai nedzer.
• Kā rīkoties naktī, ja kļūst sliktāk.
• Kad jāsauc ārsts, māsa vai neatliekamā palīdzība.
• Kā ģimene var palīdzēt, nekaitējot pacientam un nepārslogojot sevi.

Biežākie jautājumi

Ko Tatjanas Jirgensones intervija māca par hospisa aprūpi

Tā atgādina, ka hospisa aprūpe nav tikai pakalpojums. Tā ir klātbūtne, sāpju un citu ciešanu mazināšana, pacienta cieņa un ģimenes atbalsts brīdī, kad cilvēkam vairs nav laika gaidīt sistēmas sakārtošanos.

Vai hospisa aprūpe nozīmē atteikšanos no ārstēšanas

Nē. Tā nozīmē, ka aprūpes mērķis tiek vērsts uz komfortu, cieņu, simptomu mazināšanu un ģimenes atbalstu. Ārsts un komanda izvērtē, kas pacientam palīdz un kas rada lieku slodzi.

Kas ģimenei jājautā hospisa vai paliatīvās aprūpes komandai

Ģimenei jājautā, kā mazināt sāpes, elpas trūkumu, nemieru, rīšanas grūtības un bailes, kā notiek saziņa naktī, kurš ir atbildīgais speciālists un kāds ir rīcības plāns pēkšņu izmaiņu brīdī.

Kāpēc ģimenei vajadzīgs atbalsts arī tad, ja pacients ir aprūpēts

Tuvinieki bieži kļūst par galveno aprūpes balstu. Bez skaidras informācijas un emocionāla atbalsta viņi var izdegt, just vainu un baidīties pieņemt lēmumus.

Vai šis raksts aizstāj ārsta padomu

Nē. Tas palīdz sagatavoties sarunai ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu, bet individuālus lēmumus par ārstēšanu un medikamentiem pieņem ārstniecības personas.

Saistītie raksti

• Hospisa aprūpe Latvijā.
• Kas ir hospisa aprūpe mājās.
• Ko nozīmē laba nāve.
• Kā hospisa aprūpē vērtē sāpes.
• Kā runāt ar mirstošu cilvēku.

Avoti un noderīgi resursi

• WHO paliatīvās aprūpes skaidrojums.
• NVD par paliatīvo aprūpi.
• NVD par mobilo komandu dzīvesvietā.
• Labklājības ministrijas informācija par mobilo komandu.
• Likumi lv Paliatīvās aprūpes noteikumi.
• Likumi lv Pacientu tiesību likums.
• NICE dzīves noslēguma aprūpes organizēšana.
• NICE aprūpe pēdējās dzīves dienās.
• NHS par dzīves noslēguma aprūpi.
• Marie Curie par dzīves noslēguma aprūpi.
• National Cancer Institute par aprūpes izvēlēm.
• MedlinePlus par paliatīvo aprūpi.
• Canadian Virtual Hospice par paliatīvo aprūpi.
• Healthdirect Australia par paliatīvo aprūpi.
• Palliative Care Australia aprūpētājiem.
• HSE Ireland par paliatīvo aprūpi.
• CAPC par paliatīvās aprūpes vadlīniju atjaunošanu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.