Kas ir elpas trūkums dzīves beigās? Hospisa aprūpe ģimenēm

Hospisa aprūpes māsa mierīgi palīdz ģimenei saprast elpas trūkumu dzīves beigās un drošu pacienta pozicionēšanu

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās

Kas ir elpas trūkums dzīves beigās

Īsā atbilde

Elpas trūkums dzīves beigās ir sajūta, ka cilvēkam nepietiek gaisa vai elpošana kļuvusi smaga. Tas ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks uzreiz mirst, un ne vienmēr tas sakrīt ar skābekļa rādījumu aparātā. Paliatīvajā aprūpē svarīgākais ir pacienta sajūta, seja, poza, nemiers, balss, elpošanas ritms un tas, vai viņš spēj atpūsties.

Ģimene var palīdzēt ar mieru, pozu, gaisa plūsmu, telpas sakārtošanu, mutisku drošības sajūtu un savlaicīgu saziņu ar ārstu vai māsu. Ja elpas trūkums ir jauns, straujš vai ļoti mokošs, nav jāgaida. Jāsazinās ar aprūpes komandu vai neatliekamo palīdzību atbilstoši situācijai.

Elpas trūkums ir sajūta, ne tikai skaitlis

Ģimene bieži meklē vienu skaidru rādītāju, kas pateiks, vai ar elpu ir labi vai slikti. Dzīves beigās tik vienkārši nav. Cilvēks var just smagu elpas trūkumu arī tad, ja skābekļa piesātinājums nav ļoti zems. Un reizēm aparāts rāda zemu skaitli, bet pacients pats izskatās mierīgs un nav mokošā cīņā par gaisu.

Tāpēc paliatīvajā aprūpē elpas trūkumu vērtē pēc cilvēka, nevis tikai pēc ierīces. Jāskatās, vai viņš var pateikt pāris vārdus, vai pleci saspringst, vai seja kļūst bailīga, vai viņš raujas sēdus, vai rokas meklē atbalstu, vai elpošana pēc nelielas kustības kļūst nepanesama.

Kāpēc tas parādās dzīves beigās

Elpas trūkumam var būt vairāki iemesli. To var radīt audzējs, plaušu slimība, sirds mazspēja, šķidruma uzkrāšanās, anēmija, infekcija, trauksme, sāpes, vājums vai vienkārši ļoti mazi organisma spēka krājumi. Dažreiz vienlaikus darbojas vairāki iemesli, un tie pastiprina viens otru.

Svarīgi ir nevis uzreiz meklēt vainīgo vienā vietā, bet saprast, kas konkrētajam cilvēkam šobrīd palīdz mazināt ciešanas. Dažam palīdz poza un vēsāka gaisa plūsma. Citam vajadzīga zāļu plāna pārskatīšana. Vēl citam trauksmes mazināšana ir tikpat svarīga kā plaušu ārstēšana.

Kā ģimene to var pamanīt

Elpas trūkums var izskatīties kā ātrāka elpošana, sekla elpa, nespēja gulēt plakani, bieža celšanās sēdus, bailīgs skatiens, grūtības runāt, satraukta roku kustība vai atteikšanās no kustībām. Cilvēks var teikt, ka viņu spiež krūtīs, ka nav gaisa vai ka viņš nevar atvilkt elpu.

Dažreiz cilvēks pats neko daudz nesaka. Tad jāvēro, kas mainījies salīdzinājumā ar vakardienu. Ja iepriekš pagriešana gultā bija panesama, bet tagad pēc tās viņš ilgi nespēj nomierināt elpu, tas ir svarīgs novērojums. Šādas detaļas ārstam vai māsai palīdz vairāk nekā vispārīgs teikums, ka palika sliktāk.

Ko darīt pirmajās minūtēs

Pirmais solis ir samazināt paniku. Ja apkārtējie skrien, skaļi runā un vienlaikus dod vairākus norādījumus, pacienta elpa bieži kļūst vēl smagāka. Labāk ir runāt īsi, zemā balsī un darīt tikai nepieciešamo. Viens cilvēks paliek blakus, pārējie sakārto telpu.

Pacientu var palīdzēt apsēdināt vai pacelt augstāk, ja tas viņam ir ērti. Var atbrīvot ciešu apģērbu, pavērt logu vai ieslēgt nelielu gaisa plūsmu sejai. Var palīdzēt mierīga rokas turēšana un teikums, ka viņš nav viens un palīdzība tiek saukta, ja tā vajadzīga.

Kāpēc poza ir tik svarīga

Guļus stāvoklis dažiem pacientiem padara elpu smagāku. Pacients var justies drošāk pussēdus, ar spilveniem aiz muguras, ar atbalstītām rokām vai viegli pagriezts uz sāniem. Nav viena pareiza stāvokļa visiem. Pareizā poza ir tā, kurā konkrētais cilvēks elpo vieglāk un mazāk baidās.

Pozas maiņai jābūt lēnai. Ja pacients ir ļoti vājš, pēkšņa celšana var pastiprināt elpas trūkumu. Tāpēc labāk veikt mazas izmaiņas un pēc katras apstāties. Ģimenei nav jāpaceļ cilvēks ar spēku. Ja pārvietošana kļūst mokoša, jāprasa māsas vai aprūpes komandas padoms.

Vai vienmēr vajag skābekli

Skābeklis var palīdzēt, ja cilvēkam tiešām ir zems skābekļa līmenis un ārstniecības persona to nozīmē. Tomēr elpas trūkums dzīves beigās nav tikai skābekļa trūkums asinīs. Tas ir arī smadzeņu, muskuļu, trauksmes, sāpju un slimības kopējās slodzes jautājums.

Tāpēc skābeklis nav automātiska atbilde uz katru smagu elpu. Dažreiz vairāk palīdz ventilators vai vēsā gaisa plūsma, opioīdu plāns, nemiera mazināšana, šķidruma pārslodzes izvērtēšana vai mierīgāka aprūpe. Par skābekli jālemj kopā ar speciālistu, nevis pēc ģimenes bailēm vien.

Zāles un elpas trūkums

Paliatīvajā aprūpē elpas trūkuma mazināšanai dažkārt izmanto zāles, tostarp opioīdus mazās un ārsta nozīmētās devās. Tas ģimenei var šķist biedējoši, jo opioīdi bieži tiek saistīti tikai ar sāpēm. Tomēr starptautiskās paliatīvās aprūpes vadlīnijas tos apraksta arī kā līdzekli mokoša elpas trūkuma mazināšanai.

Tas nenozīmē, ka ģimene drīkst pati izvēlēties devu vai dot zāles pēc izjūtas. Plānu nosaka ārstniecības persona. Ģimenei jāzina, kādas zāles ir regulāras, kādas paredzētas krīzes brīdim, kā vērot iedarbību un kad zvanīt, ja elpa joprojām ir mokoša.

Kad jāsauc palīdzība

Palīdzība jāsauc steidzami, ja elpas trūkums sākas pēkšņi, strauji pieaug, saistīts ar sāpēm krūtīs, zilganu ādu, samaņas traucējumiem, stipru apjukumu, asiņošanu, smakšanas sajūtu vai situāciju, kuru ģimene vairs nespēj droši vadīt mājās.

Jāzvana arī tad, ja pacients kļūst ļoti nobijies un nekas no ierastā plāna nepalīdz. Dzīves beigās nav jācieš klusumā, lai pierādītu izturību. Ģimenes uzdevums ir laikus pateikt, kas notiek, un nepieļaut, ka cilvēks paliek viens ar sajūtu, ka viņš smok.

Latvijas konteksts

Latvijā ģimenei svarīgi zināt, kas konkrētajā gadījumā atbild par simptomu plānu. Tas var būt ģimenes ārsts, ārstējošais speciālists, paliatīvās aprūpes mobilā komanda vai stacionāra komanda. Jautājums nav tikai par diagnozi. Jautājums ir par to, kam zvanīt dienā, vakarā un brīvdienās.

Ja cilvēks saņem paliatīvo aprūpi dzīvesvietā, ģimenei vajag prasīt rakstisku vai mutiski ļoti skaidru plānu elpas trūkuma gadījumam. Ko darīt vispirms. Kā pozicionēt. Kādas zāles drīkst lietot. Kad saukt neatliekamo palīdzību. Kurš izvērtē skābekļa nepieciešamību.

Kopsavilkums

Elpas trūkums dzīves beigās ir viens no biedējošākajiem simptomiem ģimenei, jo tas rada sajūtu, ka laiks tūlīt beidzas. Tomēr daudzos gadījumos ciešanas var mazināt, ja rīcība ir mierīga, konkrēta un saskaņota ar aprūpes komandu.

Svarīgākais ir skatīties uz pašu cilvēku. Vai viņš ir nobijies. Vai viņš var atpūsties. Vai poza palīdz. Vai nozīmētais plāns darbojas. Vai ģimene zina, kam zvanīt. Šie jautājumi dzīves beigās ir tikpat svarīgi kā jebkurš aparāta rādījums.

Biežākie jautājumi

Vai elpas trūkums nozīmē, ka cilvēks tūlīt mirs

Ne vienmēr. Tas var būt ļoti nopietns simptoms, bet tas jāvērtē kopā ar pacienta stāvokli, slimību, apziņu, sāpēm un citām pazīmēm.

Vai skābeklis vienmēr ir vajadzīgs

Nē. Skābeklis palīdz tad, ja tam ir medicīnisks pamats. Dažreiz vairāk palīdz poza, gaisa plūsma, zāļu plāns un nemiera mazināšana.

Vai ģimene var palīdzēt bez zālēm

Jā. Var palīdzēt mierīga balss, pussēdus poza, vēsā gaisa plūsma, mazāk troksņa, klātbūtne un savlaicīga saziņa ar speciālistu.

Kad jāzvana ārstam vai māsai

Jāzvana, ja elpas trūkums ir jauns, straujš, mokošs, saistīts ar sāpēm krūtīs, apjukumu, zilganu ādu vai ģimene vairs netiek galā.

Vai drīkst pašiem mainīt zāļu devu

Nē. Devu un lietošanas biežumu drīkst mainīt tikai ārstniecības persona, kura pārzina pacienta stāvokli.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā