Vai sāpes dzīves beigās vienmēr ir neizbēgamas? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās

Vai sāpes dzīves beigās vienmēr ir neizbēgamas

Īsā atbilde

Nē. Sāpes dzīves beigās var būt biežas, īpaši smagu onkoloģisku vai citu progresējošu slimību gadījumā, taču tās nav jāuzskata par neizbēgamu likteni. Laba paliatīvā aprūpe nozīmē, ka sāpes tiek regulāri vērtētas, mazinātas un pārskatītas, nevis atstātas ģimenes pacietības un pacienta izturības ziņā.

Ne vienmēr sāpes var pilnībā izdzēst, bet ļoti bieži tās var padarīt vieglāk panesamas. Mērķis nav padarīt cilvēku nejūtīgu vai atņemt viņam klātbūtni. Mērķis ir ļaut viņam gulēt, elpot, pieskarties tuviniekiem, mazāk baidīties no kustības un pavadīt atlikušo laiku ar lielāku mieru.

Sāpes nav norma, ar kuru jāsamierinās

Ģimenēs joprojām dzīvo priekšstats, ka dzīves beigās cilvēkam vienkārši ir jāsāp. Šis priekšstats ir bīstams, jo tas padara ciešanas neredzamas. Ja tuvinieki domā, ka sāpes ir neizbēgamas, viņi var par vēlu zvanīt ārstam, par maz jautāt un pārāk ilgi skatīties, kā cilvēks mokās.

Paliatīvās aprūpes būtība ir cita. Ja slimību vairs nevar apturēt, joprojām var ļoti daudz darīt, lai mazinātu sāpes un citus simptomus. Sāpju aprūpe nav pēdējais solis tad, kad viss jau ir nokavēts. Tā ir viena no svarīgākajām cieņpilnas aprūpes daļām.

Kāpēc sāpes dzīves beigās var pieaugt

Sāpes var rasties audzēja, metastāžu, iekaisuma, nervu bojājuma, ilgstošas gulēšanas, izgulējumu, muskuļu saspringuma, aizcietējumu, tūskas vai neveiklas pārvietošanas dēļ. Reizēm cilvēkam vienlaikus ir vairāki sāpju avoti, un katram no tiem vajadzīga atšķirīga pieeja.

Tāpēc nepietiek tikai pajautāt, vai sāp. Jāskatās, kad sāp, kur sāp, kas sāpes pastiprina, kas palīdz, vai sāpes mainās kustībā, naktī, pēc ēšanas, pēc zāļu lietošanas vai pēc aprūpes darbībām. Jo precīzāks apraksts, jo precīzāka var būt palīdzība.

Cilvēks var neteikt, ka viņam sāp

Dzīves beigās cilvēks var negribēt sūdzēties. Viņš var baidīties apgrūtināt ģimeni, var būt pārāk vājš, var būt apjucis vai nespēt atrast vārdus. Dažreiz pacients saka, ka viss ir labi, bet viņa seja, elpa, kustības un skatiens rāda citu stāstu.

Sāpes var parādīties kā savilkta seja, nemiers, stenēšana, atteikšanās kustēties, dusmas, pēkšņs klusums, miega traucējumi, ātrāka elpa vai izteikta reakcija uz pieskārienu. Ja ģimene redz šādas pazīmes, tās nav jānoraksta uz raksturu vai vecumu. Tās jāpasaka aprūpes komandai.

Ko ģimene var darīt praktiski

Ģimene var pierakstīt, kad sāpes parādās, cik ilgi tās turpinās, kas tās pastiprina un kas palīdz. Var vērot, vai sāpes mazinās pēc nozīmētajām zālēm, vai cilvēks labāk guļ, vai vieglāk elpo un vai kustība kļūst panesamāka. Šādi pieraksti ļauj ārstam vai māsai redzēt nevis miglainu sajūtu, bet konkrētu ainu.

Praktiski var palīdzēt arī poza, spilvenu atbalsts, mierīga balss, lēna pārvietošana, mutes kopšana un liekas rosības mazināšana. Tomēr tas neaizstāj medicīnisku sāpju plānu. Ja sāpes ir stipras vai ilgstošas, ar aprūpes komandu jāsazinās laikus.

Kāpēc zāļu plāns jāpārskata

Sāpes dzīves beigās var mainīties no dienas uz dienu. Plāns, kas derēja vakar, var vairs nederēt šodien. Tas nenozīmē, ka kāds ir kļūdījies. Tas nozīmē, ka slimība mainās un aprūpei jāmainās līdzi.

Ja pretsāpju līdzekļi palīdz tikai īsu brīdi, ja sāpes atgriežas pirms nākamās devas, ja cilvēks kļūst nemierīgs pie katras kustības vai ja blaknes kļūst traucējošas, jārunā ar ārstu. Zāļu pielāgošana ir normāla sāpju aprūpes daļa, nevis ārkārtas neveiksme.

Opioīdi un bailes no stiprām zālēm

Daļa ģimeņu baidās, ka stiprākas zāles nozīmē beigu pasteidzināšanu. Īpaši tas attiecas uz morfīnu un citiem opioīdiem. Šīs bailes ir saprotamas, bet tās nedrīkst kļūt par iemeslu, kāpēc cilvēks paliek ar neārstētām sāpēm.

Starptautiskie paliatīvās aprūpes avoti skaidro, ka pareizi nozīmēti opioīdi ir domāti sāpju un reizēm arī mokoša elpas trūkuma mazināšanai. Tie jālieto ar ārsta norādījumiem, skaidru vērošanu un blakņu kontroli. Tie nav jālieto vieglprātīgi, bet no tiem nav arī jābaidās tik ļoti, ka cilvēkam liedz vajadzīgu palīdzību.

Sāpes un cieņa ir cieši saistītas

Neārstētas sāpes atņem cilvēkam vairāk nekā komfortu. Tās atņem miegu, pacietību, spēju sarunāties, uzticēšanos pieskārienam un reizēm arī vēlmi būt kopā ar citiem. Cilvēks, kuram sāp, var kļūt dusmīgs, noslēgts vai ļoti kluss. Tas nav rakstura sabrukums. Tā var būt ciešanu valoda.

Cieņpilna aprūpe nozīmē negaidīt, līdz cilvēks vairs nespēj izturēt. Tā nozīmē pamanīt sāpes agrāk, jautāt precīzāk un pielāgot palīdzību. Jo mazāk cilvēkam jāmokās, jo vairāk paliek vietas viņam pašam, viņa balsij un viņa attiecībām ar tuviniekiem.

Latvijas konteksts

Latvijā ģimenei jāzina, kurš speciālists atbild par sāpju aprūpes plānu. Tas var būt ģimenes ārsts, ārstējošais speciālists, paliatīvās aprūpes komanda vai cita ārstniecības persona atkarībā no situācijas. Svarīgi, lai ģimene zina, kam zvanīt dienā, vakarā, brīvdienās un brīdī, kad sāpes vairs nav kontrolētas.

Ja pacients saņem paliatīvo aprūpi dzīvesvietā, ģimenei vajadzētu prasīt rakstiski vai ļoti skaidri mutiski saprotamu rīcības plānu. Kādas zāles ir regulāras. Kas domāts pēkšņam sāpju pieaugumam. Kādas blaknes vērot. Ko darīt, ja norīšana pasliktinās. Šie jautājumi nav lieki. Tie aizsargā pacientu.

Kad jārīkojas steidzami

Steidzama saziņa vajadzīga, ja sāpes kļūst ļoti stipras, pēkšņas vai saistītas ar kritienu, asiņošanu, elpas trūkumu, krampjiem, jaunu apjukumu vai nespēju norīt nozīmētās zāles. Jāmeklē palīdzība arī tad, ja ģimene vairs nespēj droši aprūpēt cilvēku mājās.

Sāpju dēļ nav jāgaida līdz rītam tikai tāpēc, ka ģimene baidās traucēt. Ja ciešanas ir stipras, tas ir pietiekams iemesls sazināties ar aprūpes speciālistiem. Dzīves beigās mieram ir ļoti liela medicīniska un cilvēciska nozīme.

Kopsavilkums

Sāpes dzīves beigās var būt biežas, bet tās nav jāpieņem kā neizbēgama ciešanu norma. Ģimene var palīdzēt ar novērošanu, pierakstiem, mierīgu aprūpi un savlaicīgu saziņu ar speciālistiem. Ārstniecības komandas uzdevums ir pārskatīt plānu, ja sāpes nav pietiekami mazinātas.

Labs mērķis nav solīt dzīvi bez jebkādas sāpes. Labs mērķis ir neļaut sāpēm pārņemt pēdējo dzīves posmu. Ja cilvēkam ir mazāk ciešanu, viņam paliek vairāk spēka būt cilvēkam, nevis tikai pacientam.

Biežākie jautājumi

Vai sāpes dzīves beigās vienmēr jāiztur

Nē. Sāpes jāvērtē un jāmazina pēc iespējas savlaicīgi, izmantojot medicīnisku plānu un pacienta stāvoklim piemērotu aprūpi.

Ko darīt, ja pacients saka, ka nesāp, bet izskatās citādi

Jāvēro ķermeņa valoda un jāpasaka konkrētie novērojumi ārstam vai māsai. Cilvēks var slēpt sāpes vai nespēt tās skaidri nosaukt.

Vai stipras pretsāpju zāles nozīmē, ka beigas ir tūlīt

Nē. Stiprākas zāles var būt vajadzīgas sāpju mazināšanai. To lietošanu nosaka ārsts, vērtējot ieguvumu, risku un blaknes.

Vai ģimene drīkst pati mainīt zāļu devas

Nē. Devu un lietošanas biežumu drīkst mainīt tikai ārstniecības persona, kura pārzina pacienta stāvokli.

Kad jāzvana palīdzībai

Jāzvana, ja sāpes kļūst stipras, pēkšņas, neparastas, ja zāles nepalīdz vai ja ģimene vairs netiek galā ar aprūpi mājās.

Saistītie raksti

• Ko darīt, ja šķiet, ka pacientam sāp
• Morfīns un saruna par sāpēm
• Galvenais raksts par hospisa aprūpi Latvijā
• Kas ir termināls nemiers

Avoti un tālāka lasīšana

1. WHO cancer pain guideline par sāpju ārstēšanu
2. WHO par pain un ciešanu mazināšanu paliatīvajā aprūpē
3. NICE par pain un simptomu izvērtēšanu pēdējās dienās
4. NHS par pain un simptomu kontroli dzīves beigās
5. NCI cancer pain profesionālais pārskats
6. NCI par pain pazīmēm pēdējās dzīves dienās
7. Marie Curie pain management profesionāļiem
8. Marie Curie pain cilvēkam dzīves beigās
9. Marie Curie pain relief un zāļu skaidrojums ģimenei
10. Canadian Virtual Hospice common concerns about opioids and pain
11. Canadian Virtual Hospice morphine and pain near end of life
12. Palliative Care Network cancer pain that responds poorly to opioids
13. Palliative Care Network pain un elpas trūkuma opioīdu lietošana
14. PMC pārskats par cancer pain izvērtēšanu un ārstēšanu
15. British Columbia guideline par palliative pain management
16. Japānas Paliatīvās medicīnas biedrība par cancer pain vadlīnijām
17. NVD par paliatīvo aprūpi un sāpju mazināšanu Latvijā
18. Likumi par paliatīvās aprūpes noteikumiem un simptomu aprūpi
19. Healthdirect Australia par pain un paliatīvo aprūpi

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, medicīnas māsas vai cita ārstniecības speciālista konsultāciju. Tas nav diagnoze, ārstēšanas shēma, zāļu devas norādījums vai individuāls aprūpes plāns. Konkrēti lēmumi par aprūpi jāpieņem kopā ar ārstniecības personām, ņemot vērā pacienta stāvokli, simptomus, vēlmes un drošību.