Vai dusmas šajā laikā ir normālas? Hospisa aprūpe ģimenēm

Īsā atbilde

Jā, dusmas hospisa aprūpes laikā var būt normālas. Tās bieži nav naids pret pacientu vai ģimeni. Tās var būt noguruma, baiļu, sāpju, netaisnības sajūtas un bezspēcības forma.

Tomēr dusmas nedrīkst kļūt par pacienta slogu. Ja cilvēks guļ gultā, ir vājš vai baidās, ģimenes uzdevums ir dusmas pārvietot prom no viņa gultas un meklēt atbalstu pie aprūpes komandas.

Kāpēc dusmas parādās

Dzīves beigu aprūpē ģimene sastopas ar realitāti, kuru nevar vienkārši salabot. Slimība virzās uz priekšu, cilvēks kļūst vājāks, miegs ir trausls, naktis ir garas un lēmumi kļūst smagi. Šādā brīdī dusmas bieži ir sēru daļa.

Cilvēks var dusmoties uz slimību, sistēmu, ārstiem, citiem tuviniekiem, sevi vai pat pacientu. Tas nenozīmē, ka mīlestība ir pazudusi. Tas nozīmē, ka psihes spēki ir pārslogoti.

Problēma nav pati dusmu sajūta. Problēma sākas tad, ja dusmas sāk vadīt rīcību un pacients kļūst par vietu, kur ģimene izliek spriedzi.

Atšķirt sajūtu no rīcības

Dusmas drīkst atzīt. Nav jēgas sev melot, ka viss ir mierīgi, ja ķermenis ir saspringts, balss kļūst asa un katra frāze aizdedzina konfliktu. Taču starp sajūtu un rīcību ir robeža.

Var pateikt sev, ka šobrīd ir dusmas. Var iziet uz citu telpu. Var padzerties ūdeni. Var piezvanīt cilvēkam, kurš prot klausīties. Var lūgt māsai vai ārstam izskaidrot, kas notiek ar pacientu. Tas viss ir drošāk nekā strīdēties pie pacienta gultas.

Dusmas var būt sēru daļa jau pirms nāves

Sēras var sākties vēl tad, kad cilvēks ir dzīvs. Ģimene pamazām zaudē ierasto ikdienu, kopīgos plānus, drošības sajūtu un priekšstatu par nākotni. Šo pieredzi mēdz saukt par sērām pirms zaudējuma. Dusmas tajās var būt vērstas pret slimību, sistēmu, ārstiem, citiem tuviniekiem, sevi vai pat pret pašu pacientu. Tas nenozīmē, ka mīlestības ir mazāk.

Zem dusmām nereti slēpjas bailes, bezspēcība, miega trūkums, vientulība vai vainas sajūta. Tāpēc jautājums sev var būt ne tikai par to, kāpēc es dusmojos, bet arī par to, kas man šobrīd ir par smagu. Nosaukt patieso slodzi ir vieglāk nekā cīnīties ar nenoteiktu sajūtu, ka viss ir nepareizi.

Dusmu atzīšana nav atļauja sāpināt. Sajūta pati par sevi nav pārkāpums, taču rīcībai ir robežas. Pacientu nedrīkst biedēt, pazemot, vainot vai atstāt bez nepieciešamās palīdzības. Arī aprūpētājam nav jāpaliek situācijā, kur viņš jūt, ka vairs nespēj valdīt pār savu rīcību.

Pamanīt brīdi pirms balss paceļas

Dusmu vilni bieži var pamanīt ķermenī vēl pirms asiem vārdiem. Elpa kļūst straujāka, pleci saspringst, runa paātrinās, parādās karstums sejā vai vēlme nekavējoties pierādīt savu taisnību. Šīs pazīmes ir brīdinājums, ka saruna uz brīdi jāpārtrauc.

Drošs plāns var būt ļoti vienkāršs. Aprūpi uz dažām minūtēm nodod citam pieaugušajam, ja tas ir iespējams. Izdzer ūdeni, atver logu, iziet citā telpā un piezvana cilvēkam, kurš spēj uzklausīt bez nosodījuma. Ja pacients nevar palikt viens, vispirms jānodrošina viņa drošība un tikai tad jāatkāpjas no saspringtās sarunas.

Ģimenei ir vērts iepriekš vienoties par vārdu vai teikumu, kas nozīmē, ka vajadzīga pauze. Tas nav sods un nav uzvara strīdā. Tā ir kopīga drošības zīme. Ja cilvēks jūt, ka varētu nodarīt pāri sev vai citam, palīdzība jāmeklē nekavējoties un aprūpes pienākumi uz laiku jānodod citam.

Pēc dusmu uzliesmojuma vajadzīga attiecību atjaunošana

Pēc asa brīža nav nepieciešams garš skaidrojums pacienta gultas malā. Vērtīgāka ir īsa un skaidra atbildība. Var pateikt, ka balss tika pacelta, ka tas nebija pieņemami un ka pacients pie tā nav vainīgs. Atvainošanās nedrīkst prasīt, lai smagi slimais cilvēks mierina aprūpētāju.

Pēc tam jāatjauno miers telpā un praktiskā aprūpe. Var samazināt troksni, pārbaudīt, vai pacientam ir ērti, un vienoties, kurš šobrīd paliks blakus. Sarežģītāku ģimenes sarunu labāk turpināt citā vietā un laikā.

Ja dusmu uzliesmojumi atkārtojas, ar gribasspēku vien var nepietikt. Jārunā ar ģimenes ārstu, paliatīvās aprūpes komandu, psihologu, sociālo darbinieku vai krīzes atbalsta speciālistu. Profesionāls atbalsts nav spriedums par cilvēka raksturu. Tas ir veids, kā pasargāt pacientu, aprūpētāju un ģimenes attiecības laikā, kad ikviena spēki ir ierobežoti.

Latvijas konteksts

Latvijā hospisa aprūpe mājās bieži balstās uz ģimenes ikdienas spēkiem. Tuvinieki reizēm vienlaikus ir aprūpētāji, šoferi, zāļu saraksta turētāji, nakts dežuranti un emocionālais balsts. Šādos apstākļos dusmas var kļūt ļoti saprotamas.

Ģimenei ir jāprasa skaidrs aprūpes plāns. Jājautā ģimenes ārstam, ārstējošajam speciālistam, mobilajai komandai vai sociālajam dienestam, kāda palīdzība ir pieejama dzīvesvietā, kam zvanīt krīzē un ko darīt, ja aprūpētāji vairs netiek galā.

Dusmas samazinās, ja neskaidrību aizstāj plāns. Cilvēkiem ir vieglāk sarunāties, ja viņi zina, ko novērot, kad zvanīt un kas par ko atbild.

Ko darīt praktiski

Pirmais solis ir iziet no pacienta istabas, ja balss kļūst asa. Tas nav bēgšana. Tā ir pacienta aizsardzība.

Otrais solis ir nosaukt vajadzību. Nevis tu neko nedari, bet man vajag palīdzību šovakar. Nevis tu visu sabojāji, bet es nezinu, kā rīkoties, un mums jāzvana māsai.

Trešais solis ir sadalīt pienākumus. Dusmas bieži pieaug, ja viens cilvēks dara visu, bet citi komentē no malas. Aprūpē vajag konkrētus uzdevumus un konkrētus laikus.

Ceturtais solis ir profesionāls atbalsts. Ja dusmas atkārtojas, jārunā ar ārstu, māsu, sociālo darbinieku, psihologu vai kapelānu. Hospisa aprūpe ietver arī ģimenes atbalstu.

Ko teikt, ja dusmas jau izskanējušas

Ja pacients dzirdējis asu sarunu, var mierīgi atgriezties un pateikt, ka viņš nav vainīgs. Var teikt, ka ģimene ir nogurusi un nobijusies, bet turpinās meklēt palīdzību.

Nav vajadzīga gara attaisnošanās. Pacientam svarīgāk ir sajust, ka telpa atkal kļūst droša. Dažreiz pietiek ar klusu klātbūtni, sakārtotu segu, ūdeni mutei un mierīgu balsi.

Kad dusmas kļūst bīstamas

Ja dusmas pārvēršas draudos, grūstīšanā, pacienta biedēšanā, zāļu patvaļīgā mainīšanā vai aprūpes atstāšanā novārtā, tas vairs nav tikai emocionāls grūtums. Tad nepieciešama tūlītēja palīdzība un pacienta drošības nodrošināšana.

Šādā situācijā jāiesaista ārstniecības persona, sociālais dienests, krīzes atbalsts vai neatliekamā palīdzība, ja ir tiešs apdraudējums.

Biežākie jautājumi

Vai dusmas nozīmē, ka es nemīlu pacientu?

Nē. Dusmas bieži nozīmē, ka cilvēks ir pārslogots un sēro. Taču ar dusmām jāapietas atbildīgi.

Vai drīkst pateikt komandai, ka esmu dusmīgs?

Jā. Tas palīdz komandai saprast ģimenes slodzi un piedāvāt praktiskāku atbalstu.

Ko darīt, ja dusmas vērstas pret citiem tuviniekiem?

Jārunā ārpus pacienta istabas un jāsadala konkrēti pienākumi. Ja saruna neizdodas, vajadzīgs starpnieks.

Vai pacientam jāzina par ģimenes konfliktiem?

Nē, ja tas viņu biedē vai nogurdina. Pacienta telpai jāpaliek pēc iespējas mierīgai.

Saistītie raksti

• Kā ģimenei tikt galā ar vainas sajūtu
• Ko darīt, ja ģimenes locekļi savā starpā strīdas
• Vai drīkst raudāt pacienta klātbūtnē
• Kā ģimenei neizdegt

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti tieši par dusmām sērām pirms zaudējuma aprūpētāja izsīkumu drošām robežām un profesionālu ģimenes atbalstu dzīves noslēgumā.

• NVD par paliatīvo aprūpi un ģimenes emocionālo atbalstu Latvijā
• NVD par bezmaksas krīzes tālruni ja dusmas vai izmisums kļūst nekontrolējams
• Marie Curie par dusmām sēru laikā
• Marie Curie par dusmām un sērām pirms tuvinieka nāves
• NHS par dusmām vainu un citām sēru reakcijām
• NCI profesionālais pārskats par dusmām un ģimenes sērām
• Hospice Foundation of America par dusmām un atšķirīgām sēru reakcijām
• Ohio Hospice par drošu rīcību dusmu laikā
• Canadian Virtual Hospice par dusmām kamēr māte tuvojas dzīves noslēgumam
• Canadian Virtual Hospice aprūpētāju ceļvedis par dusmām izsīkumu un atbalstu
• Palliaweb vadlīnijas par dusmām un citām sēru izpausmēm
• Palliaweb par dusmām sērām un atbalstu pēc dzīves noslēguma
• Francijas HAS par dusmām emocionālu slodzi un ģimenes atbalstu paliatīvajā aprūpē
• Vācijas paliatīvās medicīnas biedrība par dusmām un slodzi aprūpējot no attāluma
• Japānas pētījums par ģimenes dusmām un sēru pieredzi
• Japānas paliatīvās medicīnas pētījums par dusmām un ģimenes psiholoģisko atbalstu
• Cancer Council Victoria par aprūpētāja dusmām neapmierinātību un vainu
• Austrālijas veselības portāls par dusmām sērām un palīdzības meklēšanu

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.