Vai dusmas šajā laikā ir normālas? Hospisa aprūpe ģimenēm
Īsā atbilde
Jā, dusmas hospisa aprūpes laikā var būt normālas. Tās bieži nav naids pret pacientu vai ģimeni. Tās var būt noguruma, baiļu, sāpju, netaisnības sajūtas un bezspēcības forma.
Tomēr dusmas nedrīkst kļūt par pacienta slogu. Ja cilvēks guļ gultā, ir vājš vai baidās, ģimenes uzdevums ir dusmas pārvietot prom no viņa gultas un meklēt atbalstu pie aprūpes komandas.
Kāpēc dusmas parādās
Dzīves beigu aprūpē ģimene sastopas ar realitāti, kuru nevar vienkārši salabot. Slimība virzās uz priekšu, cilvēks kļūst vājāks, miegs ir trausls, naktis ir garas un lēmumi kļūst smagi. Šādā brīdī dusmas bieži ir sēru daļa.
Cilvēks var dusmoties uz slimību, sistēmu, ārstiem, citiem tuviniekiem, sevi vai pat pacientu. Tas nenozīmē, ka mīlestība ir pazudusi. Tas nozīmē, ka psihes spēki ir pārslogoti.
Problēma nav pati dusmu sajūta. Problēma sākas tad, ja dusmas sāk vadīt rīcību un pacients kļūst par vietu, kur ģimene izliek spriedzi.
Atšķirt sajūtu no rīcības
Dusmas drīkst atzīt. Nav jēgas sev melot, ka viss ir mierīgi, ja ķermenis ir saspringts, balss kļūst asa un katra frāze aizdedzina konfliktu. Taču starp sajūtu un rīcību ir robeža.
Var pateikt sev, ka šobrīd ir dusmas. Var iziet uz citu telpu. Var padzerties ūdeni. Var piezvanīt cilvēkam, kurš prot klausīties. Var lūgt māsai vai ārstam izskaidrot, kas notiek ar pacientu. Tas viss ir drošāk nekā strīdēties pie pacienta gultas.
Latvijas konteksts
Latvijā hospisa aprūpe mājās bieži balstās uz ģimenes ikdienas spēkiem. Tuvinieki reizēm vienlaikus ir aprūpētāji, šoferi, zāļu saraksta turētāji, nakts dežuranti un emocionālais balsts. Šādos apstākļos dusmas var kļūt ļoti saprotamas.
Ģimenei ir jāprasa skaidrs aprūpes plāns. Jājautā ģimenes ārstam, ārstējošajam speciālistam, mobilajai komandai vai sociālajam dienestam, kāda palīdzība ir pieejama dzīvesvietā, kam zvanīt krīzē un ko darīt, ja aprūpētāji vairs netiek galā.
Dusmas samazinās, ja neskaidrību aizstāj plāns. Cilvēkiem ir vieglāk sarunāties, ja viņi zina, ko novērot, kad zvanīt un kas par ko atbild.
Ko darīt praktiski
Pirmais solis ir iziet no pacienta istabas, ja balss kļūst asa. Tas nav bēgšana. Tā ir pacienta aizsardzība.
Otrais solis ir nosaukt vajadzību. Nevis tu neko nedari, bet man vajag palīdzību šovakar. Nevis tu visu sabojāji, bet es nezinu, kā rīkoties, un mums jāzvana māsai.
Trešais solis ir sadalīt pienākumus. Dusmas bieži pieaug, ja viens cilvēks dara visu, bet citi komentē no malas. Aprūpē vajag konkrētus uzdevumus un konkrētus laikus.
Ceturtais solis ir profesionāls atbalsts. Ja dusmas atkārtojas, jārunā ar ārstu, māsu, sociālo darbinieku, psihologu vai kapelānu. Hospisa aprūpe ietver arī ģimenes atbalstu.
Ko teikt, ja dusmas jau izskanējušas
Ja pacients dzirdējis asu sarunu, var mierīgi atgriezties un pateikt, ka viņš nav vainīgs. Var teikt, ka ģimene ir nogurusi un nobijusies, bet turpinās meklēt palīdzību.
Nav vajadzīga gara attaisnošanās. Pacientam svarīgāk ir sajust, ka telpa atkal kļūst droša. Dažreiz pietiek ar klusu klātbūtni, sakārtotu segu, ūdeni mutei un mierīgu balsi.
Kad dusmas kļūst bīstamas
Ja dusmas pārvēršas draudos, grūstīšanā, pacienta biedēšanā, zāļu patvaļīgā mainīšanā vai aprūpes atstāšanā novārtā, tas vairs nav tikai emocionāls grūtums. Tad nepieciešama tūlītēja palīdzība un pacienta drošības nodrošināšana.
Šādā situācijā jāiesaista ārstniecības persona, sociālais dienests, krīzes atbalsts vai neatliekamā palīdzība, ja ir tiešs apdraudējums.
Biežākie jautājumi
Vai dusmas nozīmē, ka es nemīlu pacientu?
Nē. Dusmas bieži nozīmē, ka cilvēks ir pārslogots un sēro. Taču ar dusmām jāapietas atbildīgi.
Vai drīkst pateikt komandai, ka esmu dusmīgs?
Jā. Tas palīdz komandai saprast ģimenes slodzi un piedāvāt praktiskāku atbalstu.
Ko darīt, ja dusmas vērstas pret citiem tuviniekiem?
Jārunā ārpus pacienta istabas un jāsadala konkrēti pienākumi. Ja saruna neizdodas, vajadzīgs starpnieks.
Vai pacientam jāzina par ģimenes konfliktiem?
Nē, ja tas viņu biedē vai nogurdina. Pacienta telpai jāpaliek pēc iespējas mierīgai.
Saistītie raksti
- Kā ģimenei tikt galā ar vainas sajūtu
- Ko darīt, ja ģimenes locekļi savā starpā strīdas
- Vai drīkst raudāt pacienta klātbūtnē
- Kā ģimenei neizdegt
Avoti un tālāka lasīšana
- NVD informācija par mobilajām komandām dzīvesvietā
- Labklājības ministrija par pakalpojumu dzīvesvietā
- Likumi lv paliatīvās aprūpes noteikumi
- WHO par paliatīvo aprūpi
- WHO Eiropas birojs par paliatīvo aprūpi
- NICE dzīves noslēguma aprūpes organizēšana
- NICE aprūpe pēdējās dzīves dienās
- Marie Curie par saziņu paliatīvajā aprūpē
- Marie Curie par sarunu ar bērniem smagas slimības laikā
- Canadian Virtual Hospice par sarunu ar mirstošu cilvēku
- Canadian Virtual Hospice par nāves un miršanas sarunām
- Korejas pētījums par komunikāciju dzīves beigās
- palliAGED par sarunu dzīves beigās
- Palliative Care Network of Wisconsin par ģimenes sagatavošanu
- Unity Health Toronto sarunu padomi
- AMA Journal of Ethics par komunikāciju dzīves beigās
- CareSearch par mirstoša cilvēka aprūpi
- ELDAC Home Care Toolkit
- Palliaweb par paliatīvo aprūpi mājās
- Francijas HAS par paliatīvās aprūpes saglabāšanu mājās
- Vācijas Veselības ministrija par smagi slimajiem un mirstošajiem
- Japānas paliatīvās medicīnas biedrības publikācijas
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.
