Jautājums 103 no 200: Vai drīkst dot mīļāko ēdienu? Jautājums par mīļāko ēdienu hospisa aprūpē izklausās vienkāršs, bet ģimenei tas bieži ir ļoti emocionāls. Mīļākā zupa, karote saldējuma, mazs gabaliņš biezpiena sacepuma vai viena pazīstama garša var nozīmēt daudz vairāk nekā uzturvielu aprēķins. Tas var būt atmiņu, māju, bērnības, svētku un mīlestības brīdis. Tomēr dzīves beigās ēdiens vairs nav tikai “ko cilvēks grib”. Tas ir arī jautājums par modrību, rīšanas spēju, elpu, klepu, nogurumu, nelabumu un pacienta tiesībām pateikt “nē”. Tāpēc mīļāko ēdienu drīkst piedāvāt, bet ar hospisa loģiku: maz, mierīgi, droši un bez spiediena. Īsā atbilde Jā, mīļāko ēdienu drīkst dot, ja pacients ir pietiekami modrs, pats to vēlas, spēj droši norīt un ēdiens nerada klepu, aizrīšanos, elpas trūkumu, sliktu dūšu vai izteiktu nogurumu. Tas nav jādod kā “porcija”. Reizēm pietiek ar vienu tējkaroti, mazu garšas pieskārienu vai pat tikai aromātu un mutes mitrināšanu. Ēdiens kā komforts, nevis...

Jautājums 104 no 200: Ko darīt, ja pacients aizrijas? Aizrīšanās pie hospisa pacienta ģimenei var būt ļoti biedējoša. Vienā brīdī cilvēks mēģina norīt, nākamajā sāk klepot, mainās balss, sejā parādās izbīlis, un visi telpā sastinguši. Šādā brīdī panika ir saprotama, bet tā nepalīdz. Palīdz iepriekš zināms plāns. Ir svarīgi atšķirt divas situācijas. Viena ir klepus vai īslaicīga aizrīšanās, kad cilvēks vēl spēj klepot, elpot vai kaut ko pateikt. Otra ir pilna elpceļu nosprostošanās, kad cilvēks nespēj elpot, runāt vai efektīvi klepot. Otrā situācija ir neatliekama. Īsā atbilde Ja pacients aizrijas, nekavējoties pārtrauciet ēdiena vai dzēriena došanu, palīdziet viņam palikt pēc iespējas drošā, paceltā vai uz priekšu vērstā pozā un vērojiet, vai viņš spēj klepot un elpot. Ja cilvēks nespēj elpot, runāt vai klepot, kļūst zils, ļoti vājš vai zaudē samaņu, nekavējoties jāzvana 112 un jārīkojas pēc apgūtas pirmās palīdzības algoritma. Pēc jebkuras nopietnas aizrīšanās epizodes jāsaz...

Jautājums 107 no 200: Kā samazināt aizrīšanās risku? Aizrīšanās risks hospisa aprūpē ģimenei var radīt pastāvīgu saspringumu. Katrs malks šķiet pārbaudījums. Katrs klepus liek domāt, vai tagad jāzvana palīdzībai. Šīs bailes ir saprotamas, bet labākā atbilde nav pārtraukt visas rūpes vai barot ar spēku. Labākā atbilde ir mierīgs, konkrēts plāns. Rīšana dzīves beigās var mainīties pa dienām. Tāpēc tas, kas bija droši vakar, šodien var prasīt citu pieeju. Ģimenei jāzina ne tikai, ko darīt, bet arī kad apstāties. Īsā atbilde Aizrīšanās risku var mazināt, ja ēdienu un dzērienu piedāvā tikai modram pacientam, paceltā pozā, ļoti mazos kumosos vai malkos, nesteidzoties un pārtraucot pie klepus, mitras balss, elpas trūkuma, noguruma vai atteikšanās. Ēdiena tekstūru, šķidruma biezumu, zāļu formu un drošu rīšanas plānu jāizrunā ar aprūpes komandu. 1. Nepiedāvāt ēdienu miegainam cilvēkam Viens no svarīgākajiem drošības principiem ir vienkāršs: ja pacients nav pietiekami modrs, ēšana na...