Īsā atbilde Jā, pēc pacienta nāves ir normāli just atvieglojumu. Tas nenozīmē, ka cilvēks bija nemīlēts. Tas bieži nozīmē, ka beigusies ilga spriedze, nakts dežūras, bailes, sāpes, elpas trūkums, bezspēcība un skatīšanās, kā tuvinieks cieš. Atvieglojums var nākt kopā ar skumjām, vainu, tukšumu un mīlestību. Cilvēka jūtas pēc hospisa aprūpes reti ir vienkāršas. Tās var būt pretrunīgas un tomēr pilnīgi cilvēcīgas. Kāpēc atvieglojums rodas Hospisa aprūpe ģimenei bieži nozīmē ilgstošu dzīvi spriedzē. Tuvinieki klausās elpu, vēro sāpes, gaida ārsta zvanu, baidās kļūdīties ar zālēm, neguļ naktīs un mēģina būt mierīgi, lai gan paši ir izsmelti. Kad cilvēks nomirst, ķermenis reizēm pirmo reizi pēc ilga laika atslābst. Šis atslābums var izskatīties pēc atvieglojuma. Tas nenozīmē prieku par nāvi. Tas nozīmē, ka beidzies ciešanu posms. Dažreiz ģimene sajūt, ka pacientam vairs nesāp, ka vairs nav jācīnās ar katru elpu un ka nav jābaidās no nākamās nakts. Atvieglojums nav mīlestības trū...

Īsā atbilde Citus ģimenes locekļus hospisa aprūpē vislabāk iesaistīt ar konkrētiem, maziem un saprotamiem uzdevumiem. Nevis sakot, ka vajag palīdzēt vairāk, bet pasakot, ko tieši vajag izdarīt šodien, rīt vai nedēļas nogalē. Dažs cilvēks var palikt pie pacienta divas stundas. Cits var atvest pārtiku. Vēl kāds var sazināties ar ārstu, sakārtot dokumentus, pieskatīt bērnus, pagatavot ēdienu vai vienkārši piezvanīt galvenajam aprūpētājam un pajautāt, kas šobrīd ir vissteidzamākais. Iesaistīšana sākas ar skaidrību. Kāpēc ģimene bieži paliek uz viena cilvēka pleciem Hospisa aprūpē mājās bieži izveidojas viens galvenais aprūpētājs. Parasti tas ir cilvēks, kurš dzīvo tuvāk, ir emocionāli visvairāk iesaistīts vai vienkārši pirmais uzņēmās rūpes. Sākumā tas šķiet dabiski. Vēlāk šis cilvēks sāk nest gandrīz visu. Pārējie radinieki ne vienmēr ir vienaldzīgi. Dažreiz viņi baidās. Dažreiz nezina, kā pareizi palīdzēt. Dažreiz viņiem šķiet, ka galvenais aprūpētājs visu dara labāk un viņu i...

Jautājums 21 no 200 Kā hospisa aprūpē vērtē sāpes? Īsā atbilde Hospisa aprūpē sāpes vērtē pēc pacienta paša teiktā, ja viņš var runāt, un pēc uzmanīgiem novērojumiem, ja runāt vairs nevar. Svarīgi ir ne tikai jautāt, cik stipri sāp, bet arī saprast, kur sāp, kad sāp, kas pastiprina sāpes, kas palīdz, vai sāpes traucē gulēt, elpot, kustēties, tikt aprūpētam un būt mierā. Sāpes ir jāvērtē atkārtoti, jo dzīves beigās tās var mainīties ātri. Kāpēc ar vienu jautājumu nepietiek Jautājums vai sāp ir svarīgs, bet hospisa aprūpē ar to nepietiek. Daži pacienti sāpēs saka, ka viss ir labi, jo negrib apgrūtināt ģimeni. Daži baidās no stiprākām zālēm. Daži ir apjukuši vai miegaini. Daži vairs nevar skaidri runāt. Tāpēc laba sāpju vērtēšana apvieno pacienta vārdus, ģimenes novērojumus un profesionālu izvērtējumu. Vērtēšana nav formalitāte. Tā ir veids, kā saprast, vai aprūpes plāns strādā. Ja sāpju līmenis nemazinās, ja sāpes atgriežas pirms nākamās devas vai ja aprūpes darbības kļūst...

Jautājums 115 no 200 Kā runāt ar ģimeni, kas uzstāj uz barošanu, ja pacients dzīves beigās ēd arvien mazāk vai vairs negrib ēst. Īsā atbilde Ar ģimeni jārunā nevis kā ar cilvēkiem, kuri dara kaut ko nepareizi, bet kā ar cilvēkiem, kuri baidās pazaudēt pēdējo iespēju rūpēties. Ēdiens ģimenei bieži nozīmē mīlestību, pienākumu un cerību. Tāpēc vārdi nebarojiet vai vairs nevajag ēst var izklausīties nežēlīgi, pat ja medicīniski tie ir pamatoti. Labāka saruna sākas ar atzīšanu, ka tuvinieki grib palīdzēt. Pēc tam var mierīgi skaidrot, ka dzīves beigās ķermenis bieži vairs nespēj izmantot ēdienu tāpat kā agrāk. Mērķis nav atņemt ēdienu. Mērķis ir dot tikai tik daudz, cik pacients vēlas un var droši panest, vienlaikus saglabājot mutes mitrināšanu, cieņu un klātbūtni. Kāpēc ēdiens ģimenei ir tik jūtīga tēma Tuviniekiem ēdiens reti ir tikai kalorijas. Tā ir zupa, karote, bērnības atmiņa, mājas smarža un sajūta, ka vēl var kaut ko izdarīt. Kad pacients atsakās no ēdiena, ģimene bieži to ...

Jautājums 23 no 200 Vai opioīdi nozīmē, ka pacienta situācija ir bezcerīga. Īsā atbilde Nē. Opioīdi paši par sevi nenozīmē, ka viss ir bezcerīgi. Hospisa un paliatīvajā aprūpē opioīdus lieto tāpēc, ka cilvēkam ir sāpes, elpas trūkums vai citi mokoši simptomi, kurus vajag mazināt. Tie nav spriedums par nāves tuvumu. Tie ir instruments ciešanu mazināšanai. Ģimenei ir svarīgi saprast atšķirību starp slimības smagumu un zāļu nozīmi. Opioīdus var lietot gan agrākā paliatīvās aprūpes posmā, gan dzīves pēdējās dienās. Galvenais jautājums nav, vai šīs zāles nozīmē beigas. Galvenais jautājums ir, vai pacients cieš un vai zāles tiek lietotas profesionāli, droši un ar skaidru mērķi. Kāpēc ģimenei rodas bailes no opioīdiem Bailes no morfīna un citiem opioīdiem bieži nāk no stāstiem, kuros šīs zāles tiek sajauktas ar padevību, atkarību vai nāves paātrināšanu. Tuvinieks dzird vārdu morfīns un domā, ka ārsts vairs neko nedara. Patiesībā ārsts bieži dara ļoti daudz. Viņš mēģina panākt, lai cil...

Jautājums 116 no 200. Vai pacients var just slāpes, ja nedzer? Jā, cilvēks var just slāpes, ja nedzer. Tomēr dzīves beigās ģimenei redzamā sausā mute ne vienmēr nozīmē, ka viss ķermenis cieš no tāda šķidruma trūkuma, ko atrisinātu liels dzēriena daudzums vai sistēma vēnā. Sausumu bieži izraisa elpošana caur muti, skābeklis, drudzis, zāles un samazināta siekalu izdalīšanās. Īsā atbilde Slāpes jāuztver nopietni un jājautā pacientam, ko viņš jūt. Ja norīšana ir droša, palīdz mazi malki, ledus gabaliņi vai iecienīts dzēriens nelielā daudzumā. Ja dzert nav droši vai pacients negrib, regulāra mutes un lūpu mitrināšana bieži dod lielu atvieglojumu. Par intravenozu vai zemādas šķidrumu jālemj individuāli kopā ar ārstu. Slāpes un sausa mute nav viens un tas pats Slāpes ir subjektīva vēlme dzert. Sausa mute ir sajūta mutes dobumā, ko var radīt arī zāles vai elpošana caur muti. Pacientam var būt sausa mute, bet viņš nevēlas dzert; vai arī viņš var lūgt mazu malku, lai izbaudītu vēsu...