Vai ar mirstošu cilvēku drīkst runāt par nāvi

Jā, ja cilvēks pats to vēlas vai dod mājienu, ka šī tēma viņam ir svarīga. Saruna jātur mierīga un saudzīga.

Ko teikt, ja nav vārdu

Var pateikt, ka vārdu nav, bet jūs gribat būt blakus. Godīga klātbūtne bieži ir vērtīgāka par pareizu frāzi.

Vai klusums ir slikts

Nē. Klusums var būt atbalstošs, ja cilvēks nejūtas pamests un blakus ir mierīga, droša klātbūtne.

Kad vajadzīga speciālista palīdzība

Speciālists vajadzīgs, ja saruna izraisa paniku, ģimene strīdas pie pacienta vai jārunā par sarežģītiem medicīniskiem lēmumiem.

Kā runāt ar mirstošu cilvēku?

Saruna ar mirstošu cilvēku hospisa aprūpē. Klātbūtne, miers, cieņa un tuvinieku atbalsts dzīves noslēgumā

Īsā atbilde. Ar mirstošu cilvēku hospisa aprūpē jārunā vienkārši, godīgi un mierīgi. Nav jāatrod ideāli vārdi. Svarīgākais ir būt klāt, klausīties, nepārtraukt cilvēka bailes ar tukšu mierināšanu un nesolīt to, ko neviens nevar apsolīt. Dažreiz labākais teikums ir ļoti īss. Es esmu blakus. Tu vari runāt vai klusēt. Es tevi dzirdu.

Šis raksts ir domāts ģimenei, kura stāv pie ļoti trauslas robežas. Cilvēks var būt guļošs, noguris, apjucis vai ļoti mierīgs. Viņš var runāt daudz, var runāt maz, var gribēt tikai roku plaukstā. Hospisa aprūpē saruna nav tehnika, ko var izpildīt pareizi vai nepareizi. Tā ir veids, kā cilvēkam pēdējā dzīves posmā neļaut palikt vienam ar bailēm.

Kāpēc saruna dzīves beigās ir tik svarīga

Daudzi tuvinieki klusē, jo baidās sāpināt. Tomēr bieži sāpināt var tieši izliekšanās, ka nekas nenotiek. Ja cilvēks jūt, ka visi izvairās no patiesības, viņš var palikt viens ar domām par nāvi, nepabeigtām sarunām un bailēm par ģimeni. Saudzīga saruna dod iespēju pateikt, kas vēl ir svarīgs, kam piezvanīt, ko piedot, par ko pateikt paldies un ko vienkārši paturēt klusumā.

Starptautiskās paliatīvās aprūpes vadlīnijas atkārtoti uzsver, ka dzīves noslēguma aprūpe nav tikai zāles un procedūras. Tā ietver psiholoģisku, sociālu un garīgu atbalstu pacientam un ģimenei. Tāpēc saruna ir daļa no aprūpes, nevis blakus lieta.

Pirmais princips ir sekot cilvēka ritmam

Ja cilvēks vēlas runāt par nāvi, klausieties. Ja viņš grib runāt par dārzu, bērnību vai televizoru, arī tas ir svarīgi. Sarunas tēmu nevajag piespiest. Var pajautāt, par ko viņš šobrīd grib domāt, un pieņemt atbildi. Mirstošam cilvēkam nav jākļūst par mūsu skolotāju vai mierinātāju. Viņš drīkst būt noguris, dusmīgs, kluss, pateicīgs vai nobijies.

Noderīgi ir īsi jautājumi. Kas šobrīd ir visgrūtāk. Vai tu gribi, lai es pasēžu klusumā. Vai ir kāds, kam tu gribi piezvanīt. Vai ir kaut kas, ko tu gribi, lai mēs zinām. Šādi jautājumi neatņem kontroli. Tie atver durvis, bet nevelk cilvēku iekšā ar varu.

Ko var teikt, kad nav vārdu

Dažreiz cilvēki meklē skaistu frāzi, bet mirstošam cilvēkam biežāk vajadzīga vienkārša drošība. Var teikt, ka esat blakus. Var teikt, ka nezināt, ko teikt. Var teikt, ka jums ir svarīgi būt kopā. Šādi vārdi ir cilvēciski, un tie neuzliek pacientam pienākumu jūs mierināt.

Noderīgi teikumi ir šādi. Es palikšu tepat. Tu neesi viens. Es dzirdu, ka tev ir bail. Tev nav jārunā, ja negribi. Es varu pasēdēt klusumā. Mēs parūpēsimies par nākamo soli. Ja vajag, es piezvanīšu ārstam vai māsai.

No kā labāk izvairīties

Vairāk sāp nevis neveikla frāze, bet frāze, kas aizver sarunu. Tāpēc labāk neteikt, lai cilvēks neraud, lai nedomā par nāvi vai lai vienkārši turas. Vārdi viss būs labi var izklausīties tukši, ja cilvēks zina, ka slimība progresē. Labāk runāt par to, ko tiešām varat dot. Klātbūtni, saziņu ar komandu, rūpes, mieru telpā un cieņu pret viņa izvēlēm.

Ļoti svarīgi nepārvērst sarunu par savu baiļu izlādi. Tuvinieks drīkst raudāt, bet pacients nedrīkst kļūt par cilvēku, kuram jānomierina visi apkārtējie. Ja ģimenei vajag ilgāku sarunu par bailēm, vainu vai dusmām, labāk to runāt ar psihologu, kapelānu, sociālo darbinieku vai citu uzticamu cilvēku ārpus pacienta gultas malas.

Ja cilvēks negrib runāt par nāvi

Ne visiem vajag lielu noslēguma sarunu. Daži cilvēki savu mieru atrod ikdienas ritmā. Viņi grib dzirdēt pazīstamu balsi, mūziku, mazbērnu stāstu vai klusumu. To vajag respektēt. Var pateikt, ka jūs esat gatavi runāt, ja viņš kādreiz vēlēsies, un pēc tam ļaut sarunai pāriet uz citām lietām.

Cieņa nozīmē arī tiesības nezināt visu, nerunāt par visu un neatbildēt uz visiem ģimenes jautājumiem. Saruna nav nopratināšana. Tā ir iespēja būt kopā tā, kā cilvēkam šobrīd ir panesami.

Ja cilvēks vairs nerunā

Dzīves beigās cilvēks var kļūt ļoti vājš, miegains vai nespēt atbildēt. Tas nenozīmē, ka klātbūtne vairs nav svarīga. Runājiet mierīgi un īsi. Pasakiet, kas ienāk istabā. Nespriediet par viņu tā, it kā viņa tur nebūtu. Maiga balss, pazīstams pieskāriens un mierīga vide var palīdzēt arī tad, ja atbildes vairs nav.

Var pateikt, ka esat blakus, ka viņam nav jācenšas runāt un ka viņu mīl. Ja parādās elpas trūkums, sāpes, apjukums vai izteikts nemiers, tas vairs nav tikai sarunas jautājums. Tad jāzvana hospisa vai paliatīvās aprūpes komandai.

Saruna ar bērniem un ģimeni

Bērniem vajag patiesību, bet vecumam atbilstošā valodā. Viņiem nevajag izdomāt pasakas, kuras vēlāk rada neuzticēšanos. Var teikt, ka cilvēks ir ļoti smagi slims, ārsti vairs nevar slimību izārstēt, bet visi rūpējas, lai viņam būtu pēc iespējas mierīgāk. Bērnam drīkst ļaut uzzīmēt zīmējumu, pateikt labu vārdu vai vienkārši būt tuvumā, ja tas ir droši un bērns pats to vēlas.

Pieaugušajiem jāvienojas, ka pie pacienta gultas nestrīdas par vainu, naudu vai vecām sāpēm. Tās ir īstas tēmas, bet tām vajag citu telpu. Pacienta istabā pirmais ir miers.

Kad jāiesaista profesionāla palīdzība

Speciālists vajadzīgs, ja pacients atkārtoti runā par neizturamām bailēm, paniku, vainu vai vēlmi ātrāk nomirt. Palīdzība vajadzīga arī tad, ja ģimene nespēj vienoties, ko pacientam teikt, vai ja bērniem jāizskaidro notiekošais. Ārsts, māsa, sociālais darbinieks, psihologs vai kapelāns var palīdzēt sarunai kļūt drošākai un mazāk vientuļai.

Biežākie jautājumi

Vai atklāta saruna atņem cerību. Nē. Tā var mainīt cerības saturu. Cerība vairs nav par izārstēšanu, bet par mieru, mazākām sāpēm, iespēju būt mājās un nepazaudēt cieņu.

Vai drīkst raudāt pacienta priekšā. Jā, ja asaras nekļūst par pienākumu pacientam jūs glābt. Cilvēciskas asaras var būt patiesas, bet pacientam joprojām vajag just, ka viņš nav atbildīgs par visu ģimenes smagumu.

Vai jāpasaka viss, ko gribas pateikt. Ne vienmēr vienā reizē. Dažreiz pietiek ar vienu teikumu šodien un vēl vienu rīt. Svarīgākais ir nepiespiest cilvēku nest sarunu, kurai viņam nav spēka.

Saistītie raksti

Avoti un atsauces

Raksts balstīts uz starptautiskiem un Latvijas avotiem par hospisa aprūpi, paliatīvo aprūpi, komunikāciju dzīves noslēgumā un tuvinieku atbalstu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā