Saruna ar ārstu par aprūpes mērķiem smagas slimības laikā
Saruna ar ārstu par aprūpes mērķiem var būt grūta, jo tā pieskaras cerībām, bailēm un ģimenes priekšstatiem par to, ko nozīmē “darīt visu iespējamo”.
Paliatīvā un hospisa aprūpē “darīt visu iespējamo” bieži nozīmē nevis vairāk procedūru par katru cenu, bet labāk saprast, kas pacientam šobrīd palīdz, kas vairs nepalīdz un kā saglabāt cieņu.
Kāpēc aprūpes mērķi jānosauc skaidri?
Ja mērķi nav pārrunāti, ģimene var pieņemt lēmumus panikā. Vienam šķiet, ka jāturpina viss, citam šķiet, ka jāļauj mieram, bet pacienta vēlmes pazūd strīdā.
Skaidra saruna palīdz atšķirt ārstēšanu, kas vēl dod jēgpilnu ieguvumu, no aprūpes, kuras galvenais uzdevums ir komforts, simptomu mazināšana un tuvinieku atbalsts.
Kādus jautājumus sagatavot?
- Kas šobrīd ir galvenais aprūpes mērķis: komforts, simptomu mazināšana, drošība mājās, izmeklējums vai ārstēšanas turpināšana?
- Kuras pazīmes nozīmē, ka stāvoklis mainās un jāsazinās ar ārstu?
- Kā rīkoties naktī vai brīvdienās, ja pastiprinās sāpes, elpas trūkums vai nemiers?
- Kuras zāles ir regulāras, kuras paredzētas konkrētām situācijām un par kurām jāziņo?
- Vai pacients ir izteicis vēlmes par aprūpes vietu, atdzīvināšanu, hospitalizāciju vai garīgu atbalstu?
- Ko ģimene drīkst darīt pati un ko labāk nedarīt bez speciālista?
Kad saruna jāatkārto?
- Ja pacienta stāvoklis būtiski mainās.
- Ja simptomi kļūst grūtāk kontrolējami.
- Ja ģimene sāk strīdēties par lēmumiem.
- Ja iepriekšējais plāns vairs neatbilst realitātei mājās.
No kā izvairīties sarunā?
- Neatlikt svarīgus jautājumus tikai tāpēc, ka tie ir emocionāli smagi.
- Neprasīt ārstam “vai ir cerība” bez precizējuma, par kādu cerību runājat: izārstēšanu, komfortu, laiku mājās vai mieru.
- Neizslēgt pacientu no sarunas, ja viņš spēj un vēlas piedalīties.
- Nepārvērst sarunu par vainīgā meklēšanu.
Kā saglabāt cilvēciski mierīgu toni?
Var sākt ar ļoti vienkāršu teikumu: “Mums vajag saprast, ko šobrīd darīt, lai viņam būtu drošāk un mierīgāk.”
Šāda saruna nav padošanās. Tā ir mēģinājums nenonākt līdz haosam brīdī, kad ģimenei jau tā ir smagi.
Vienkāršs mājas aprūpes plāns
Mājas aprūpē ļoti palīdz, ja ģimene nepaļaujas tikai uz atmiņu. Viena lapa pieejamā vietā var mazināt haosu un palīdzēt arī tam tuviniekam, kurš atnāk palīgā tikai uz pāris stundām.
- Kontakti: kam zvanīt dienā, naktī un brīvdienās.
- Simptomi: kas jāvēro katru dienu - sāpes, elpa, mute, āda, ēšana, dzeršana, vēdera izeja, urinēšana, nemiers.
- Zāles: kas ir regulāri, kas paredzēts konkrētai situācijai un ko nedrīkst mainīt pašiem.
- Drošība: kā pacelt, pagriezt, pasaukt palīgā un novērst kritienus.
- Atelpa: kurš ģimenē un kad pārņem aprūpi, lai viens cilvēks nepaliek bez miega.
Kāpēc plāns nav auksts?
Dažreiz ģimenei šķiet, ka saraksti un plāni ir pārāk praktiski tik trauslam laikam. Patiesībā skaidra kārtība var atbrīvot vietu maigumam. Ja nav jāmeklē telefona numurs vai jāmin, ko darīt ar zālēm, paliek vairāk spēka būt klāt cilvēciski.
Jautājumi nākamajai sarunai ar speciālistu
- Kas šonedēļ ir svarīgākais aprūpes mērķis?
- Kuras pārmaiņas ir gaidāmas un kuras būtu satraucošas?
- Ko ģimene drīkst darīt pati, bet ko labāk tikai pēc apmācības?
- Kā rīkoties, ja pacients vairs nevar norīt zāles, ēdienu vai šķidrumu?
- Kā pasargāt aprūpētāju no pilnīga izsīkuma?
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai aprūpes mērķu saruna nozīmē atteikšanos no palīdzības?
Nē. Tā palīdz saprast, kāda palīdzība šobrīd ir jēgpilna un atbilstoša pacienta stāvoklim.
Vai pacientam jābūt klāt?
Ja pacients spēj un vēlas piedalīties, viņa balss ir ļoti svarīga.
Vai mērķi var mainīties?
Jā. Smagas slimības laikā aprūpes plāns var mainīties līdzi pacienta stāvoklim.
Noslēgumā
Hospisa un paliatīvā aprūpe nav solījums izārstēt vai pagarināt dzīvi. Tā ir atbildīga palīdzība, kas var mazināt ciešanas, sakārtot aprūpi un atbalstīt ģimeni atkarībā no pacienta stāvokļa.
Šis raksts ir informatīvs. Tas neaizstāj ārsta vai citas ārstniecības personas konsultāciju, nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru