Vai bērni drīkst apmeklēt smagi slimu tuvinieku?
Īsā atbilde
Bērni drīkst apmeklēt smagi slimu tuvinieku, ja apmeklējums ir sagatavots, bērns pats tam piekrīt un blakus ir mierīgs pieaugušais. Bērnu nevajag piespiest atvadīties, apskaut vai skatīties uz lietām, kas viņu biedē. Tikpat svarīgi ir bērnu nemaldināt ar tukšām frāzēm, jo bērni bieži jūt, ka ģimenē notiek kaut kas nopietns.
Labs apmeklējums ir īss, skaidrs un bērna vecumam piemērots. Pirms ieiešanas jāpastāsta, kā cilvēks var izskatīties, vai viņš varēs runāt, vai istabā būs medicīnas aprīkojums un ka bērns drīkst iziet ārā jebkurā brīdī. Pēc tam vajadzīga saruna par redzēto un par bērna jautājumiem.
Bērnam vajadzīga patiesība, ko viņš var izturēt
Bērnu nav jāapber ar medicīniskām detaļām. Viņam vajadzīga vienkārša patiesība. Piemēram, ka slimība ir ļoti smaga, ārsti un aprūpes komanda palīdz mazināt ciešanas un cilvēks var būt noguris, miegains vai citāds nekā agrāk. Ja cilvēks var nomirt, to nevajag aizstāt ar neskaidriem vārdiem par aiziešanu gulēt, jo bērns tos var saprast burtiski.
Patiesība nenozīmē skarbumu. Pieaugušais var teikt, ka viņš atbildēs tik vienkārši, cik bērnam vajag, un ka bērns drīkst pajautāt vēlāk. Dažreiz bērns uzdod vienu īsu jautājumu un pēc tam grib spēlēties. Tas nenozīmē vienaldzību. Tā bērns pa daļām pārstrādā grūtu ziņu.
Apmeklējums nedrīkst būt pārbaudījums
Dažreiz pieaugušie domā, ka bērnam noteikti jāatvadās, lai vēlāk nebūtu nožēlas. Tomēr bērna vajadzības var būt atšķirīgas. Vienam palīdzēs īsa klātbūtne pie gultas. Citam labāk derēs zīmējums, balss ieraksts, fotogrāfija vai vēstule. Bērnam jāzina, ka viņa izvēle tiks cienīta.
Ja bērns ieiet istabā, viņam var dot vienu vienkāršu uzdevumu. Piemēram, pasveicināt, paturēt roku, nolikt zīmējumu vai vienkārši paskatīties. Nav jāprasa, lai bērns saka pareizos vārdus. Smagi slima cilvēka tuvumā reizēm pietiek ar klusu klātbūtni.
Bērnam nevajag uzlikt pieauguša cilvēka lomu
Bērnam nav jābūt tam, kurš mierina visus pieaugušos, pieņem ģimenes lēmumus vai sola, ka būs stiprs. Viņš drīkst skumt bērna veidā. Viņš drīkst uzdot tiešus jautājumus, mainīt domas un reizēm runāt par pavisam ikdienišķām lietām. Tas nenozīmē necienību pret slimo tuvinieku.
Pieaugušie var bērnam dot vienkāršu drošības rāmi. Tu drīksti ienākt. Tu drīksti iziet. Tu drīksti klusēt. Tu drīksti jautāt. Šāds rāmis pasaka, ka bērns ir ģimenes daļa, bet viņam nav jānes atbildība, kas pieder pieaugušajiem un aprūpes komandai.
Pēc apmeklējuma bērnam var palīdzēt atgriezties pazīstamā ritmā. Ēdiens, miegs, skola, spēle un saruna ar uzticamu pieaugušo nav mēģinājums aizmirst slimo cilvēku. Tā ir droša pamatne, no kuras bērns var pamazām saprast notikušo. Pieaugušajam ir vērts pēc dienas vai divām pajautāt vēlreiz, kas bērnam palicis prātā. Ja bērns nevēlas runāt, arī to vajag pieņemt mierīgi. Bērnam drīkst vajadzēt vairāk laika pēc tam.
Pieaugušajam jāspēj palikt mierīgam
Bērna pavadonis nedrīkst būt cilvēks, kurš pats tajā brīdī ir pilnīgā panikā. Bērns skatās uz pieaugušo un pēc viņa reakcijas mēģina saprast, cik bīstama ir situācija. Pieaugušais drīkst raudāt, bet viņam jāspēj paskaidrot, ka asaras ir skumju pazīme un bērns nav vainīgs.
Ja ģimene pati ir ļoti satricināta, apmeklējumu var atlikt vai lūgt palīdzību citam tuvam cilvēkam. Bērnam vajag kādu, kurš pirms apmeklējuma sagatavo, apmeklējuma laikā vēro un pēc tam mierīgi izrunā redzēto. Bez šāda pavadoņa apmeklējums var kļūt pārāk smags.
Istabā jāpastāsta, ko bērns redz
Ja tuvinieks ir ļoti vājš, guļ, elpo citādi vai nevar atbildēt, bērnam to var izskaidrot īsā teikumā. Viņš tevi dzirdēt varbūt nevar atbildēt. Viņa ķermenis ir ļoti noguris. Mēs runājam mierīgi un nepiespiežam viņu mosties. Šādi skaidrojumi mazina biedējošu iztēli.
Ja redzamas caurulītes, skābeklis, pārsēji vai medicīnas ierīces, bērnam var pateikt, kam tās palīdz. Nevajag slēpt visu, bet nevajag arī aprakstīt vairāk, nekā bērns jautā. Pēc īsas vizītes bērnam var piedāvāt iziet, padzerties, uzzīmēt vai vienkārši klusēt.
Pēc apmeklējuma saruna turpinās
Bērns var reaģēt uzreiz vai tikai pēc vairākām dienām. Viņš var kļūt klusāks, dusmīgāks, bērnišķīgāks, var prasīt tos pašus jautājumus vai tēlot, ka nekas nav noticis. Tas ne vienmēr nozīmē, ka apmeklējums bija kaitīgs. Tas nozīmē, ka bērnam vajadzīga pieauguša cilvēka klātbūtne un pacietība.
Svarīgi bērnam pateikt, ka slimība nav viņa vaina, ka viņš nevarēja ar domām padarīt tuvinieku slimāku un ka ģimene par viņu rūpēsies. Ja bērnam ir ilgstošas miega grūtības, panika, vainas sajūta, pašsavainošanās domas vai straujas uzvedības izmaiņas, jāmeklē profesionāls atbalsts.
Latvijas ģimenēm svarīgs līdzsvars
Latvijā ģimene bieži pati organizē smagi slima tuvinieka ikdienas aprūpi un bērns redz vairāk, nekā pieaugušie domā. Tāpēc klusēšana ne vienmēr pasargā. Bērnam var būt drošāk saņemt mierīgu skaidrojumu un īsu iespēju būt klāt, nekā dzirdēt čukstus aiz durvīm un iztēloties vēl biedējošākas lietas.
Plašāks aprūpes sistēmas konteksts pieejams rakstā Hospisa aprūpe Latvijā. Lēmums par bērna apmeklējumu jāpieņem individuāli. Jāņem vērā bērna vecums, raksturs, iepriekšējā saikne ar slimnieku, slimnieka stāvoklis, ģimenes miers un iespēja bērnu pavadīt.
Kad apmeklējumu labāk atlikt
Apmeklējumu labāk atlikt, ja telpā notiek akūta medicīniska krīze, ja cilvēkam ir nekontrolētas ciešanas, ja pieaugušie skaļi strīdas vai bērns skaidri saka, ka nevēlas iet. Bērna atteikums nav jāuztver kā mīlestības trūkums. Dažreiz viņš nav gatavs redzēt tieši šo brīdi.
Ja apmeklējums notiek, tam jābūt ar izejas iespēju. Bērnam var pateikt, ka viņš drīkst palikt minūti, drīkst iziet un drīkst vēlāk pārdomāt. Šāda izvēles iespēja bieži padara pieredzi drošāku, jo bērns nejūtas ieslēgts pieaugušo gaidās.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai bērnu drīkst vest pie smagi slima tuvinieka?
Jā, ja bērns ir sagatavots, viņam nav spiediena un vide ir pietiekami mierīga un droša.
Ko bērnam pateikt pirms apmeklējuma?
Jāpasaka vienkārši, kā cilvēks var izskatīties, vai viņš runās un ka bērns drīkst uzdot jautājumus.
Vai bērnu jāpasargā no nāves tēmas?
Bērnam vajadzīga saudzīga patiesība, nevis biedējošas detaļas vai klusēšana, kas var radīt vēl lielākas bailes.
Kad apmeklējumu labāk atlikt?
Ja situācija ir ļoti krīzes pilna, bērns pats nevēlas iet vai pieaugušie nevar viņu pavadīt mierīgi.
Saistītie raksti
- Hospisa aprūpe Latvijā
- Vai ģimene drīkst būt klāt hospisa pacientam
- Kā runāt ar pacientu, kurš baidās
Avoti un tālāka lasīšana
Avoti atlasīti tieši par bērniem, kuri apmeklē smagi slimu tuvinieku, bērna sagatavošanu, sarunu par nāvi, bērna sērām un drošu klātbūtni.
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un bērna sagatavošana Marie Curie skaidrojumā
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Child Bereavement UK skaidrojums par nāvi
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Child Bereavement UK padoms, ja cilvēks drīz mirs
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Canadian Virtual Hospice saruna ar bērniem
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Canadian Virtual Hospice bērni pie gultas
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Canadian Virtual Hospice bērna sagatavošana nāvei
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un American Cancer Society atbalsts bērnam
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Cancer Research UK skaidrojums bērnam
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un bērnu slimnīcas skaidrojums par nāvi
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Austrālijas Rietumu veselības padoms sarunai ar bērniem
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Child Bereavement UK nopietnas slimības ceļvedis
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un NCI sēru pārskats ģimenēm
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un HSE skaidrojums par pēdējām dzīves dienām
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Better Health Victoria padoms par bērnu sērām
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Vācijas bērnu hospisa asociācijas skatījums
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Palliaweb bērnu paliatīvās aprūpes sēru vadlīnija
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Japānas brāļu un māsu atbalsta pētījums
- Bērni apmeklē smagi slimu tuvinieku un Singapūras paliatīvās aprūpes skaidrojums
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.