Grabējoša elpošana dzīves beigās. Ko tā nozīmē ģimenei

Īsā atbilde

Grabējoša elpošana dzīves beigās parasti rodas, kad ļoti novājināts cilvēks vairs nespēj tik labi norīt vai atklepot siekalas un gļotas. Gaiss plūst gar sekrētiem rīklē vai augšējos elpceļos un rada mitru, burbuļojošu skaņu. Tuviniekiem tā var būt ļoti smaga, taču pati skaņa vēl nepierāda, ka cilvēks smok vai cieš.

Svarīgāk par skaņas stiprumu ir vērot cilvēku. Jāskatās, vai seja ir mierīga, vai ķermenis nav saspringts, vai nav paniskas elpas meklēšanas, zilganas ādas vai pēkšņa nemiera. Ja aina ir negaidīta vai mokoša, jāsazinās ar aprūpes komandu. Ģimenei nav jācenšas skaņu apklusināt par katru cenu.

Kāpēc rodas šī elpošanas skaņa

Dzīves noslēgumā cilvēks bieži kļūst miegaināks, mazāk kustas un retāk norij. Arī klepus reflekss kļūst vājāks. Siekalas un elpceļu sekrēti, kurus agrāk cilvēks nemanot norija vai atklepoja, var uzkrāties. Katra ieelpa un izelpa tad sakustina šo šķidrumu un rada dzirdamu skaņu.

Grabējoša elpošana nav tas pats, kas elpas trūkums. Līdzīga skaņa var rasties arī aspirācijas, infekcijas, plaušu tūskas, asiņošanas vai citas akūtas problēmas dēļ. Tāpēc ģimenei nevajag pašai noteikt cēloni. Ja skaņa sākas pēkšņi pie samaņas esošam cilvēkam vai viņš izskatās mokoši, vajadzīgs profesionāls izvērtējums.

Vai cilvēks šajā brīdī cieš

Pētījumi un vadlīnijas rāda, ka grabējošā skaņa nereti vairāk satrauc tuviniekus nekā pašu pacientu, īpaši tad, ja cilvēks ir dziļi miegains un seja paliek mierīga. Tomēr godīga atbilde nav apgalvojums, ka viņš noteikti neko nejūt. Sajūtas jāvērtē pēc visa cilvēka stāvokļa.

Par iespējamu diskomfortu liecina savilkta seja, vaidēšana, satrauktas kustības, mēģinājumi sēsties, redzama elpošanas piepūle vai pēkšņas uzvedības pārmaiņas. Ja šo pazīmju nav, ģimene var palikt līdzās mierīgi. Ja tās parādās, jāsazinās ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu.

Ko ģimene var darīt pirmajā brīdī

Vispirms jāpienāk pie gultas un jāskatās uz pacientu, nevis tikai jāklausās skaņā no citas telpas. Var runāt īsi un mierīgi, sakārtot segu, samazināt troksni un pārliecināties, ka nav acīmredzama aizrīšanās vai stipras elpošanas piepūles. Viens mierīgs tuvinieks palīdz vairāk nekā vairāki cilvēki, kuri vienlaikus dod norādījumus.

Ja aprūpes speciālists iepriekš parādījis drošu paņēmienu, var mazliet pacelt galvgali vai ļoti saudzīgi mainīt pozu. Katra kustība jāveic lēni un jāpārtrauc, ja tā palielina sāpes vai elpošanas grūtības. Smagi slimu cilvēku nevajag strauji celt, kratīt vai mudināt klepot ar spēku.

Mutes kopšana un šķidrums

Sausa mute var radīt diskomfortu, taču grabējošu elpošanu nevajag mēģināt novērst ar lieliem ūdens malkiem. Ja rīšana kļuvusi nedroša, šķidrums var izraisīt klepu vai aizrīšanos. Saudzīga mutes kopšana, lūpu mitrināšana un neliels mitrums pēc māsas norādēm bieži ir drošāks veids, kā rūpēties par komfortu.

Ģimenei nevajag patvaļīgi sākt, palielināt vai pārtraukt šķidruma ievadi vēnā vai zemādā. Šādu lēmumu pieņem ārstniecības persona, izvērtējot cilvēka stāvokli un aprūpes mērķi. Vairāk šķidruma ne vienmēr nozīmē vairāk komforta, bet arī tā samazināšanu nedrīkst izlemt tikai trokšņa dēļ.

Kāpēc dziļa atsūkšana nav parasta ģimenes rīcība

Dziļa sekrētu atsūkšana var kairināt rīkli, izraisīt klepu, asiņošanu, bailes un lielāku diskomfortu. Turklāt tā ne vienmēr sasniedz vietu, kur sekrēti uzkrājušies, un ieguvums var būt īslaicīgs. Tāpēc skaņa pati par sevi nav pietiekams iemesls šādai procedūrai.

Redzamu sekrētu aprūpi mutes dobumā drīkst veikt tikai tā, kā ģimeni apmācījusi māsa vai cits speciālists. Nekādus priekšmetus nevajag bīdīt dziļi rīklē. Ja šķiet, ka pacients aizrijas vai elpceļos ir svešķermenis, tā vairs nav parasta terminālu sekrētu situācija un jāmeklē steidzama palīdzība.

Ko ģimenei jāzina par zālēm

Dažās situācijās ārsts var nozīmēt zāles, kas mazina jaunu sekrētu veidošanos. Tās neizvada jau uzkrāto šķidrumu un ne vienmēr pilnīgi novērš skaņu. Iedarbība un iespējamās blaknes katram pacientam atšķiras, tāpēc ģimenei nevajag izmantot cita cilvēka zāles vai mainīt lietošanu pēc saviem ieskatiem.

Aprūpes komandai var jautāt, ko konkrētās zāles paredzētas mazināt, kā vērtēt pacienta komfortu un kam zvanīt, ja plāns nepalīdz. Raksts apzināti nedod zāļu nosaukumus vai devas. Šādi lēmumi jāsaista ar konkrēto cilvēku, viņa slimībām, rīšanas spēju un jau lietotajām zālēm.

Kā sagatavot rīcības plānu mājās Latvijā

Aprūpējot cilvēku mājās, ģimenei jau iepriekš jāzina, kam zvanīt dienā, vakarā, naktī un brīvdienās. Tas var būt ģimenes ārsts, ārstējošais speciālists, paliatīvās aprūpes mobilā komanda vai neatliekamā palīdzība akūtā situācijā. Telefona numurus un galvenos soļus ir vērts turēt pie pacienta aprūpes pierakstiem.

NVD informācija palīdz noskaidrot mobilās paliatīvās aprūpes iespējas pacienta dzīvesvietā. Ģimene var lūgt komandai iepriekš parādīt drošu pozas maiņu, mutes kopšanu un pazīmes, pēc kurām jāmeklē palīdzība. Plašāks Latvijas konteksts apkopots rakstā Hospisa aprūpe Latvijā.

Kad palīdzība jāmeklē nekavējoties

Steidzams izvērtējums vajadzīgs, ja elpošanas skaņa sākas pēkšņi, cilvēks acīmredzami aizrijas, cīnās par elpu, kļūst zilgans, asiņo, zaudē samaņu negaidītā veidā vai parādās stipras sāpes un panika. Šīs pazīmes nedrīkst automātiski norakstīt uz dzīves noslēguma procesu.

Jāsazinās ar aprūpes komandu arī tad, ja pacients neizskatās mokoši, bet ģimene nezina, kā rīkoties vai nespēj saglabāt drošību. Skaidrojums un profesionāla klātbūtne ir daļa no paliatīvās aprūpes. Ģimenei nav jāpierāda, ka tā viena pati spēj izturēt jebkuru situāciju.

Kā saglabāt mierīgu klātbūtni

Grabējoša elpošana var palikt tuvinieku atmiņā kā ļoti smaga skaņa. Palīdz saprast, ka tās skaļums un pacienta ciešanu apjoms nav viens un tas pats. Pie gultas var runāt mierīgi, paturēt roku, ja cilvēkam tas patīk, vai vienkārši sēdēt blakus bez prasības atbildēt.

Pacienta klātbūtnē nevajag strīdēties par prognozi vai skaļi apspriest viņu tā, it kā viņa telpā nebūtu. Arī tad, ja cilvēks neatbild, cieņpilna valoda un lēnas kustības saglabā viņa telpu mierīgu. Aprūpes mērķis ir cilvēka komforts, nevis pilnīgs klusums par katru cenu.

Kopsavilkums

Grabējošu elpošanu dzīves beigās bieži rada sekrēti, kurus cilvēks vairs nespēj norīt vai atklepot. Tā var ļoti satraukt ģimeni, bet ne vienmēr nozīmē smakšanu vai sāpes. Saudzīga poza, mutes kopšana, mierīga vide un skaidrs saziņas plāns palīdz vairāk nekā steidzīgas un nepamatotas procedūras.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai grabējoša elpošana nozīmē ka cilvēks smok?

Ne obligāti. Skaņu bieži rada sekrēti, kurus ļoti novājināts cilvēks vairs nespēj norīt vai atklepot. Vienlaikus jāvērtē elpošanas piepūle un citas pazīmes.

Vai šī skaņa cilvēkam rada sāpes?

To nevar noteikt pēc skaņas vien. Daudziem pacientiem redzama diskomforta nav, tomēr konkrētā cilvēka sejas izteiksme, saspringums un nemiers vienmēr jāvērtē.

Vai pacientu drīkst pagriezt uz sāniem?

Dažreiz saudzīga pozas maiņa var palīdzēt, taču ļoti vāju cilvēku drīkst pārvietot tikai tā, kā iepriekš parādījis aprūpes speciālists.

Vai sekrēti jāatsūc?

Dziļa atsūkšana nav parasts ģimenes aprūpes paņēmiens un var kairināt. Par jebkādu atsūkšanu lemj ārstniecības persona pēc pacienta stāvokļa.

Vai jādod vairāk ūdens?

Dzert nedrīkst piespiest, īpaši tad, ja rīšana ir nedroša. Mutes un lūpu kopšana bieži ir saudzīgāka, bet šķidruma terapiju izvērtē aprūpes komanda.

Vai zāles pilnīgi novērsīs skaņu?

Ne vienmēr. Dažas ārsta nozīmētas zāles var mazināt jaunu sekrētu veidošanos, taču tās neizvada jau uzkrāto un var radīt nevēlamu iedarbību.

Kad nekavējoties jāmeklē palīdzība?

Palīdzība jāmeklē, ja cilvēks acīmredzami cīnās par elpu, aizrijas, kļūst zilgans, asiņo vai pārmaiņas ir pēkšņas un neatbilst aprūpes plānam.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti tieši raksta tēmai un aptver Latvijas un vairāku ārvalstu veselības aprūpes vadlīnijas un pierādījumu pārskatus.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā