Vai bērnam drīkst ļaut atvadīties no mirstoša tuvinieka

Bērna mierīga atvadīšanās no smagi slima tuvinieka dzīves noslēguma aprūpē

Jautājums 77 no 200. Vai bērnam drīkst ļaut atvadīties no mirstoša tuvinieka?

Bērns smagu slimību ģimenē parasti jūt ātrāk, nekā pieaugušie domā. Viņš pamana klusumu, aizvērtas durvis, satrauktus skatienus un izmainītu ikdienu. Tāpēc jautājums nav tikai par vienu apmeklējumu pie gultas. Tas ir jautājums par patiesību, drošību un bērna tiesībām nebūt izslēgtam no ģimenes pieredzes.

Īsā atbilde

Jā, bērnam drīkst ļaut atvadīties, ja tas notiek mierīgi, bērna vecumam saprotamā valodā un bez piespiešanas. Bērnam nav jānes pieaugušo emocionālā nasta, bet viņam drīkst dot iespēju redzēt, pajautāt, uzzīmēt, pateikt dažus vārdus vai vienkārši pabūt blakus tik ilgi, cik viņš pats spēj.

Atvadīšanās bērnam nav jāizskatās kā ilga saruna. Reizēm tā ir minūte pie durvīm, pieskāriens rokai, zīmējums uz galdiņa vai mierīgs teikums, ka tuvinieks ir ļoti slims un ģimene ir kopā. Svarīgākais ir nevis rituāla pilnība, bet drošs pieaugušais, kurš bērnu sagatavo un pēc tam paliek pieejams jautājumiem.

Kāpēc bērnu nevajag turēt pilnīgā neziņā

Pieaugušie bieži grib bērnu pasargāt ar klusumu. Nodoms ir saprotams, taču bērns tukšumu aizpilda pats. Ja viņam neko nesaka, viņš var domāt, ka ir vainīgs, ka pieaugušie viņam neuzticas vai ka notiek kaut kas vēl biedējošāks par patiesību. Skaidra, īsa un maiga valoda parasti ir drošāka nekā miglaini solījumi.

Bērnam nav vajadzīgas visas medicīniskās detaļas. Viņam vajag zināt, ka slimība ir ļoti nopietna, ka ārsti un aprūpes cilvēki dara visu, lai mazinātu ciešanas, un ka bērns drīkst jautāt. Ja nāve ir tuvu, labāk nelietot maldinošus vārdus par aizmigšanu vai aizbraukšanu, jo tie var radīt bailes no miega vai šķiršanās.

Kā sagatavot bērnu pirms atvadīšanās

Pirms bērns ieiet pie smagi slima tuvinieka, pieaugušajam īsi jāpasaka, ko bērns var redzēt. Cilvēks var būt ļoti noguris, gulēt ar aizvērtām acīm, elpot citādi, maz runāt vai vispār neatbildēt. Šis skaidrojums palīdz bērnam saprast, ka klusums nenozīmē noraidījumu.

Var pateikt vienkārši. Vecmamma tagad ir ļoti slima. Viņa var nedzirdēt vai neatbildēt tā kā agrāk, bet tu vari viņai pateikt, ka esi blakus. Tu drīksti arī neiet iekšā, ja šobrīd negribi. Šāds teikums dod bērnam izvēli un vienlaikus saglabā patiesību.

Ko bērns drīkst darīt

Bērnam var atļaut izvēlēties mazu darbību. Viņš var pateikt dažus vārdus, uzlikt zīmējumu, atnest fotogrāfiju, pasēdēt blakus, palūgt pieaugušo runāt viņa vietā vai palikt citā telpā. Reizēm bērnam pietiek zināt, ka viņam bija atļauts izvēlēties. Tas pats par sevi var mazināt vēlākas vainas sajūtu.

Nav jāpiespiež bērns pieskarties cilvēkam, skūpstīt, runāt vai skatīties ilgāk, nekā viņš spēj. Ja bērns aiziet spēlēties, tas nenozīmē vienaldzību. Bērni sēras bieži panes pa gabaliņiem. Viņi var vienā brīdī jautāt par nāvi un nākamajā jautāt par vakariņām. Tā ir normāla bērna aizsardzība.

Kā runāt pēc atvadīšanās

Pēc apmeklējuma bērnam vajag pieaugušo, kurš nesteidzas ar secinājumiem. Var pajautāt, ko viņš pamanīja un vai ir kāds jautājums. Ja bērns klusē, to drīkst respektēt. Bērnam var pateikt, ka viņš vēlāk drīkst jautāt vēlreiz, arī tad, ja jautājums šķiet tas pats.

Ģimenei svarīgi nepadarīt bērnu par mierinātāju pieaugušajiem. Bērns drīkst redzēt skumjas, bet viņam nav jāuzņemas rūpes par pieaugušo emocionālo stāvokli. Drošs teikums ir šāds. Es esmu ļoti bēdīgs, bet esmu pieaugušais un par tevi parūpēšos.

Kad labāk atvadīšanos atlikt

Atvadīšanos var atlikt vai veidot citādi, ja telpā ir haoss, kliedzieni, asi konflikti vai situācija bērnam kļūst pārāk biedējoša. Tad bērnam var palīdzēt zīmējums, balss ziņa, vēstule vai īsa saruna ar pieaugušo ārpus istabas. Atvadīšanās nav tikai fiziska klātbūtne pie gultas.

Ja bērns pats kategoriski atsakās, viņu nevajag lauzt. Var paskaidrot, ka iespēja paliek atvērta, ja viņš pārdomā. Ja bērns vēlāk nožēlo, ka negāja, pieaugušais var palīdzēt izveidot citu atvadu formu. Svece, zīmējums, stāsts, fotogrāfija vai mazs rituāls var būt nozīmīgs arī pēc nāves.

Ko nevajadzētu darīt

Nevajadzētu bērnam solīt, ka tuvinieks noteikti izveseļosies, ja pieaugušie zina, ka slimība tuvojas dzīves beigām. Nevajadzētu arī likt bērnam glabāt ģimenes noslēpumu vai izlikties skolā, ka viss ir parasti. Bērns drīkst zināt tik daudz, cik viņš spēj saprast, un drīkst saņemt palīdzību ārpus mājas.

Nevajadzētu bērnam teikt, ka viņam jābūt stipram pieaugušo dēļ. Stiprums bērnam šādā brīdī var nozīmēt pavisam ko citu. Viņš var raudāt, jautāt, dusmoties, klusēt vai paņemt pauzi. Pieaugušais palīdz tad, ja bērnam nav jātēlo drosme, lai pasargātu citus.

Kā saglabāt izvēles sajūtu

Bērnam var piedāvāt divas vai trīs drošas izvēles. Tu vari ieiet uz brīdi. Tu vari palikt pie durvīm. Tu vari uzzīmēt kartīti un es to nolikšu blakus. Izvēles sajūta mazina bezspēcību un ļauj bērnam piedalīties tik daudz, cik viņš spēj.

Atvadīšanās no mirstoša tuvinieka nav pārbaudījums, kuru bērnam jāiztur pareizi. Tā ir ģimenes pieredze, kurā pieaugušajiem jāsargā bērna drošība un jārespektē viņa robežas. Bērns vēlāk vairāk atcerēsies nevis ideālus vārdus, bet to, vai viņš tika dzirdēts un vai viņam bija drošs cilvēks blakus.

Ja ģimene šaubās, drošākais solis ir īsa saruna ar aprūpes komandu pirms bērna ieiešanas istabā.

Latvijas ģimenes konteksts

Latvijā daudzās ģimenēs bērnu joprojām cenšas pasargāt ar klusēšanu. Tomēr aprūpē dzīves beigās arvien svarīgāk kļūst runāt ar bērnu godīgi un vecumam piemēroti. Ja ģimenei ir grūti atrast vārdus, var lūgt palīdzību aprūpes komandai, ģimenes ārstam, psihologam, sociālajam darbiniekam vai skolas atbalsta personālam.

Plašāks pārskats par dzīves noslēguma aprūpi Latvijā ir galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā. Šis raksts ir šaurāks skaidrojums par bērna klātbūtni, atvadīšanos un ģimenes sarunu.

Ko pajautāt aprūpes komandai

Kā bērnam viņa vecumā izskaidrot redzamo situāciju?
Vai pacienta stāvoklis ļauj īsu un mierīgu bērna klātbūtni?
Kuras lietas bērnam labāk pateikt pirms ieiešanas istabā?
Ko darīt, ja bērns pēc tam daudz jautā vai kļūst ļoti kluss?
Kur meklēt psiholoģisku atbalstu, ja bērnam sēras kļūst pārāk smagas?

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai bērnam jāredz mirstošs tuvinieks?

Nē, bērnam tas nav obligāti. Taču viņam drīkst piedāvāt iespēju, ja pieaugušie spēj viņu sagatavot un palikt blakus.

Vai bērnam jāstāsta, ka cilvēks var nomirt?

Ja nāve ir tuvu, jārunā patiesi un vienkārši. Maldinoši izteicieni var radīt bailes un neuzticēšanos.

Ko darīt, ja bērns pēc atvadīšanās uzvedas kā parasti?

Tas var būt normāli. Bērni sēras piedzīvo pa daļām. Svarīgi ir palikt pieejamam un ļaut jautājumiem atgriezties.

Kad vajadzīga speciālista palīdzība?

Palīdzība jāmeklē, ja bērns ilgstoši neguļ, neēd, nespēj mācīties, ļoti noslēdzas, vaino sevi vai runā par paškaitējumu.

Avoti un tālāka lasīšana

Rakstam izmantoti avoti par bērna atvadīšanos, bērna sērām, nāves skaidrošanu, pediatrisko paliatīvo aprūpi un ģimenes atbalstu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu. Ja simptomi parādās pēkšņi, strauji pastiprinās vai ģimene nevar nodrošināt drošību, jāsazinās ar aprūpes komandu vai neatliekamo palīdzību atbilstoši situācijai.

Meklēt šajā emuārā