Mutes sausums, ēšana un dzeršana dzīves noslēgumā

Dzīves noslēguma posmā ēšana un dzeršana bieži kļūst par vienu no sāpīgākajiem jautājumiem ģimenei. Tuvinieki redz, ka cilvēks ēd mazāk, atsakās no ūdens vai tur ēdienu mutē, un sirdī rodas bailes. Vai mēs viņu neatstājam badā vai slāpēs?

Šo situāciju vajag skaidrot ļoti mierīgi. Smagas slimības beigās ķermeņa vajadzības var mainīties, spēka kļūst mazāk, rīšana var būt grūtāka, un sausuma sajūtu mutē ne vienmēr atrisina lielāks šķidruma daudzums. Bieži tieši regulāra, maiga mutes kopšana dod vairāk komforta nekā mēģinājumi pierunāt cilvēku dzert.

Kas patiesībā var notikt?

Mutes sausumu var pastiprināt elpošana caur muti, mazāks šķidruma daudzums, medikamenti, drudzis, skābekļa terapija, nespēks vai tas, ka cilvēks vairs nevar pats pietiekami labi kopt muti. Lūpas var plaisāt, mēle kļūt sausa, mutē var būt nepatīkama garša vai sāpīgums.

Ēstgribas mazināšanās ne vienmēr nozīmē, ka ģimene dara kaut ko nepareizi. Dzīves noslēgumā organisms bieži vairs nespēj izmantot ēdienu tāpat kā agrāk. Svarīgākais kļūst komforts, droša rīšana un pacienta vēlmes, nevis šķīvja izēšana.

Ko ģimene var darīt praktiski?

Pārbaudīt muti vairākas reizes dienā un ievērot, vai lūpas nav sausas, vai mēle nav aplikta, vai nav sāpīgu vietu, asiņošanas, baltu plankumu vai nepatīkamas smakas.
Maigi mitrināt lūpas ar piemērotu lūpu kopšanas līdzekli. Ja pacients nevar dzert, neliels mitrums uz lūpām un mutes gļotādas var dot lielu atvieglojumu.
Ja cilvēks ir nomodā un spēj norīt, piedāvāt ļoti mazus malkus, ledus gabaliņu vai mazu karotīti mitra ēdiena tikai tad, ja tas nerada klepu, smakšanu vai bailes.
Piedāvāt ēdienu mazās porcijās, bez spiediena. Dažreiz labāk der vēss, mīksts vai pazīstamas garšas ēdiens, bet tas jāpielāgo rīšanas drošībai.
Pirms ēšanas palīdzēt apsēsties vai pacelt galvgali, ja tas pacientam ir ērti. Guļus stāvoklī rīšana var kļūt bīstamāka.
Pēc ēšanas uzmanīgi iztīrīt muti, lai tajā nepaliek ēdiena atliekas. Tas var mazināt nepatīkamu garšu, infekcijas risku un diskomfortu.
Pierakstīt, kas pacientam izdodas un kas neizdodas, piemēram, klepu, aizrīšanās, atteikšanās, sāpes mutē, slikta dūša vai nogurums pēc pāris kumosiem.

Kad jāsazinās ar ārstu vai aprūpes komandu?

Ja pacients klepo vai aizrijas gandrīz pie katra malka vai kumosa.
Ja mutē parādās sāpīgi balti aplikumi, asiņošana, izteikts sāpīgums vai strauji sliktāka smaka.
Ja ģimene nezina, vai drīkst turpināt dot dzert vai ēst, jo rīšana kļuvusi nedroša.
Ja sausums, slāpes vai nemiers saglabājas, lai gan mute tiek regulāri kopta.

Ko labāk nedarīt?

Nepiespiest ēst vai dzert, ja cilvēks atsakās, klepo, ir ļoti miegains vai nespēj droši norīt.
Nelej šķidrumu mutē cilvēkam, kurš nav pietiekami nomodā. Tas var palielināt aizrīšanās risku.
Nelietot kairinošus mutes skalojamos līdzekļus vai stipras garšas produktus, ja tie rada dedzināšanu.
Nestrīdēties pie pacienta gultas par ēšanu. Šī tēma ģimenei ir sāpīga, bet pacientam tā var radīt vainas sajūtu.

Kā par to runāt ģimenē?

Ļoti palīdz vienkāršs teikums. Mūsu mērķis nav piespiest, bet palīdzēt justies mierīgāk. Ja cilvēks vēlas kumosu vai malku un var to droši norīt, mēs palīdzam. Ja viņš vairs nevar vai negrib, mēs rūpējamies par muti, lūpām, pozu un mieru.

Tuviniekiem var būt grūti pieņemt, ka mīlestība šajā brīdī ne vienmēr nozīmē barošanu. Reizēm mīlestība nozīmē pacietīgi samitrināt lūpas, turēt roku, nestrīdēties un laikus pajautāt speciālistam, kā rīkoties drošāk.

Praktisks mutes kopšanas ritms vienai dienai

No rīta pārbaudiet lūpas, mēli un vaigu iekšpusi. Ja mute ir sausa, vispirms palīdziet ar mitrināšanu un tikai pēc tam domājiet par ēdienu vai dzērienu. Cilvēkam, kuram mute sāp, ēšana var šķist kā pienākums, nevis atvieglojums.

No rīta var veikt maigu mutes apskati, lūpu mitrināšana, neliels malks tikai tad, ja rīšana ir droša.
Dienā muti mitrina pēc vajadzības, īpaši pēc miega, elpošanas caur muti vai skābekļa lietošanas.
Pēc ēšanas pārbauda, vai mutē nav palicis ēdiens; tas var radīt nepatīkamu garšu un diskomfortu.
Vakarā muti sakopj pirms miega, lai nakts nav jāpavada ar sausumu, aplikumu vai plaisājošām lūpām.

Ko pierakstīt aprūpes piezīmēs?

Ļoti noderīgi ir pierakstīt nevis tikai “neēd”, bet konkrētāk pierakstīt, cik kumosu izdevās, vai bija klepus, vai cilvēks teica, ka sāp mute, vai viņš atteicās noguruma, nelabuma vai bailes aizrīties dēļ. Šāda informācija palīdz ārstniecības personai saprast, vai problēma vairāk saistīta ar rīšanu, muti, nelabumu, apziņas stāvokli vai kopēju nespēku.

Kā atšķirt mutes sausumu no slāpēm?

Mutes sausums un slāpes nav pilnīgi viens un tas pats. Cilvēkam var būt sausa mute zāļu, elpošanas caur muti, skābekļa lietošanas, drudža vai samazinātas siekalu izdalīšanās dēļ, lai gan viņš nevēlas lielu dzēriena daudzumu. Citreiz pacients pats skaidri lūdz padzerties. Ja viņš ir nomodā un spēj droši norīt, var piedāvāt mazu malku un vērot, vai tas sniedz komfortu. Ja pēc malka rodas klepus, mitra balss, aizrīšanās vai izteikts nogurums, dzeršanu pārtrauc un sazinās ar aprūpes komandu.

Ģimenei nav jānosaka dehidratācija pašai. Vērtīgākais novērojums ir pacienta paša teiktais un tas, kas redzams aprūpes laikā. Var ievērot, vai mute ir lipīga, vai lūpas plaisā, vai runāt un norīt kļuvis grūtāk, vai pacients pēc mutes samitrināšanas kļūst mierīgāks. Šīs pazīmes palīdz ārstam vai māsai izvērtēt, vai vairāk vajadzīga mutes kopšana, rīšanas pārbaude, zāļu pārskatīšana vai cita palīdzība.

Kā ēšanu un dzeršanu pielāgot pacienta spēkam?

Dzīves noslēgumā aprūpes mērķis nav panākt noteiktu šķīvju vai glāžu skaitu. Svarīgāk ir respektēt cilvēka vēlmes, mazināt diskomfortu un nepārslogot organismu. Ja pacients grib ēst, piedāvā nelielu daudzumu pazīstama un viegli uzņemama ēdiena, ļauj atpūsties starp kumosiem un nesteidzina. Ja cilvēks atsakās, viņu nepierunā ar vainas sajūtu un nebaro ar spēku. Atteikums var būt saistīts ar nogurumu, nelabumu, sāpēm mutē, rīšanas grūtībām vai dabisku ēstgribas mazināšanos.

Drošība mainās līdz ar pacienta stāvokli. Tas, ko cilvēks varēja norīt vakar, šodien var kļūt pārāk grūti. Tādēļ ģimenei jāvēro reakcija uz katru piedāvājumu un jālūdz speciālista palīdzība, ja ēdiens paliek mutē, parādās klepus, aizrīšanās vai pacients kļūst ļoti miegains. Mutes kopšanu turpina arī tad, ja ēšana un dzeršana ir stipri mazinājusies.

Ko pastāstīt ārstam vai māsai?

Saruna ir noderīgāka, ja ģimene var aprakstīt konkrētas pārmaiņas. Vērts pateikt, kad pacients pēdējo reizi droši norija, vai pēc dzeršanas parādās klepus, cik bieži mute kļūst sausa, vai ir sāpes, čūlas, asiņošana, balts aplikums, slikta smaka vai izmaiņas protēžu lietošanā. Jāpiemin arī jauna miegainība, apjukums, tūska, elpas trūkums un zāles, pēc kuru lietošanas sausums šķiet izteiktāks.

Komandai var lūgt parādīt mutes kopšanu praktiski un uzrakstīt vienkāršu plānu ģimenei. Tajā var noteikt, kā droši sakārtot pozu, ar ko tīrīt un mitrināt muti, ko piedāvāt tikai tad, ja norīšana ir droša, un pēc kādām pazīmēm palīdzība jāmeklē steidzami. Šāds plāns mazina minējumus un palīdz visiem tuviniekiem rīkoties vienādi.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai atteikšanās no ēdiena nozīmē, ka cilvēks cieš?

Ne vienmēr. Dzīves noslēguma posmā ēstgriba bieži mazinās. Ciešanu pazīmes jāvērtē plašāk, pievēršot uzmanību sāpēm, nemieram, elpošana, sejas izteiksme, mute, rīšana un pacienta vēlmes.

Vai šķidrums vienmēr palīdz pret sausumu?

Ne vienmēr. Ja cilvēks nevar droši norīt, svarīgāka var būt regulāra mutes kopšana un lūpu mitrināšana. Par šķidruma ievadīšanu jālemj ārstniecības personai.

Ko darīt, ja ģimene jūtas vainīga?

Vainas sajūta ir ļoti bieža. To vajag pārrunāt ar aprūpes komandu, jo bieži ģimene dara pietiekami, rūpējoties par komfortu, drošību un cieņu, nevis piespiež organismu darīt to, ko tas vairs nespēj.

Noslēgumā

Hospisa un paliatīvā aprūpe nav solījums izārstēt vai pagarināt dzīvi. Tā ir atbildīga palīdzība, kas var mazināt ciešanas, sakārtot aprūpi un atbalstīt ģimeni atkarībā no pacienta stāvokļa.

Šis raksts ir informatīvs. Tas neaizstāj ārsta vai citas ārstniecības personas konsultāciju, nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti tieši par mutes sausumu, mutes kopšanu, ēšanu, dzeršanu, rīšanas drošību un hidratācijas lēmumiem dzīves noslēgumā.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā