Jautājums 113 no 200: Ko darīt, ja pacients atsakās no mutes kopšanas? Pacients var aizvērt muti, novērst galvu, atgrūst roku vai skaidri pateikt “nē”. Ģimenei tas var šķist satraucoši, īpaši, ja mute ir sausa vai netīra. Tomēr mutes kopšana nedrīkst pārvērsties cīņā. Atteikšanās bieži ir informācija: cilvēkam var sāpēt, būt slikta dūša, bailes, nogurums, apjukums vai nepatīkama iepriekšēja pieredze. Īsā atbilde Apstājieties un nelietojiet spēku. Mierīgi noskaidrojiet iespējamo iemeslu, piedāvājiet mazāku vai citādu kopšanas soli un mēģiniet vēlāk. Ja pacients atkārtoti atsakās, mute sāp vai cilvēks ir apjucis, lūdziet māsas vai ārsta izvērtējumu. Pacienta piekrišana un komforts ir svarīgāki par procedūras pabeigšanu par katru cenu. Kāpēc cilvēks var atteikties? Mute, zobi vai protēzes sāp. Birste, pasta, garša vai auksts ūdens rada nepatiku vai nelabumu. Cilvēks ir ļoti noguris, elpas trūkumā vai vēlas gulēt. Apjukuma vai delīrija dēļ pieskāriens šķiet draudošs. Cilvēk...

Jautājums 122 no 200: Vai cilvēks pats jūt, ka nāve tuvojas? Īsā atbilde: daži cilvēki saka, ka jūt nāves tuvošanos. Viņi var tieši pateikt “man laika vairs nav daudz”, vēlēties atvadīties, sakārtot praktiskas lietas vai kļūt klusāki. Citi cilvēki šādu sajūtu neizsaka, to nejūt vai nevēlas par nāvi runāt. Nav viena universāla veida, kā cilvēks uztver dzīves noslēgumu. Pacienta teikto nevajadzētu automātiski noraidīt, bet arī nevajadzētu pasludināt par precīzu medicīnisku prognozi. Labākā atbilde parasti ir uzmanīga saruna un klīnisks izvērtējums, ja parādījušās jaunas fiziskas vai psihiskas pārmaiņas. Ko cilvēks var pamanīt pats? Cilvēks var sajust, ka spēka kļūst mazāk, ikdienas darbības kļūst grūtākas, ēst vairs negribas un miegs aizņem arvien lielāku dienas daļu. Viņš var pamanīt arī elpošanas, koncentrēšanās vai ķermeņa sajūtu pārmaiņas. No šīs pieredzes var rasties ļoti reāla sajūta, ka dzīves posms tuvojas beigām. Dažreiz pacients runā nevis tieši par nāvi, bet par n...

Jautājums 123 no 200: Vai redzējumi dzīves beigās nozīmē psihisku slimību? Īsā atbilde: nē, ne vienmēr. Daži cilvēki dzīves beigās stāsta par spilgtiem sapņiem, redz mirušus tuviniekus vai jūt kāda klātbūtni. Šāda pieredze var būt mierinoša un pati par sevi nepierāda psihisku slimību. Tomēr redzējumi var būt arī delīrija, zāļu blakņu, infekcijas, orgānu darbības pasliktināšanās vai cita ārstējama cēloņa pazīme. Ģimenei nav jānosaka diagnoze vai jāizlemj, vai redzētais ir “īsts”. Svarīgāk ir pamanīt, kā cilvēks jūtas, vai viņš ir drošībā un vai parādījušās citas pēkšņas pārmaiņas. Kāda pieredze var būt mierinoša? Cilvēks var mierīgi pastāstīt par sapni, pazīstamu cilvēku vai sajūtu, ka viņš gatavojas doties ceļā. Viņš var izskatīties atslābināts, saglabāt spēju sarunāties un saprast, kas atrodas telpā. Sistemātiski pētījumu pārskati apraksta dzīves beigu sapņus un redzējumus kā pacientiem nozīmīgu pieredzi, kas daļai cilvēku palīdz piešķirt mieru vai jēgu. Šādā brīdī nav va...

Jautājums 124 no 200: Ko darīt, ja pacients saka, ka grib iet mājās, bet jau ir mājās? Īsā atbilde: nestrīdieties par adresi. Frāze “gribu iet mājās” bieži nozīmē nevis konkrētu ēku, bet vajadzību justies droši, pazīstami un mierīgi. Cilvēks var domāt agrāku bērnības māju, meklēt kādu tuvinieku, mēģināt pateikt, ka viņam ir neērti, vai būt dezorientēts delīrija vai demences dēļ. Atbildiet uz sajūtu, nevis tikai uz faktu. Vienlaikus pārbaudiet, vai cilvēkam nav sāpju, elpas trūkuma, pilna urīnpūšļa, aizcietējuma, baiļu vai citas problēmas, par kuru jāziņo aprūpes komandai. Kāpēc cilvēks mājās nejūtas kā mājās? Apjukuma laikā cilvēks var neatpazīt pašreizējo telpu vai domāt, ka atrodas citā dzīves posmā. Vārds “mājas” var nozīmēt vietu, kur agrāk jutās pasargāts, bija kopā ar vecākiem vai dzīvoja pirms slimības. Dzīves beigās šī frāze var būt arī veids, kā pateikt: “Es gribu mieru”, “man ir bail” vai “es vēlos, lai kaut kas beidzas”. Vienu un to pašu frāzi var izraisīt ļoti ...

Jautājums 31 no 200: Kā palīdzēt apjukušam pacientam? Smagas slimības laikā tuviniekiem vajadzīga ne tikai medicīniska informācija, bet arī skaidra valoda, kas palīdz saprast nākamo soli bez panikas. Īsā atbilde Atbilde jāmeklē konkrētajā situācijā: pēc pacienta sajūtām, drošības, noguruma un aprūpes mērķa. Ģimenei palīdz nevis minējumi, bet skaidri novērojumi un savlaicīga saruna ar aprūpes komandu. Kā tas izskatās praksē? Praksē tas var izskatīties kā pēkšņa apjukšana vakarā: pacients neatpazīst istabu, runā par došanos mājās, redz cilvēkus, kuru nav, vai mēģina celties, lai gan kājas vairs neklausa. Šādā brīdī ģimenei jādomā par drošību, mieru un iespējamiem iemesliem, nevis par pacienta “nepaklausību”. Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Cieņa dzīves noslēgumā nav svinīgs vārds, bet praktiska rīcība: pajautāt, paskaidrot, nosegt, pagaidīt un nepārrunāt cilvēku tā, it kā viņš telpā nebūtu. Šādas mazas darbības palīdz saglabāt cilvēka pašcieņu arī tad, kad viņš kļūst ļoti...

Jautājums 30 no 200: Vai apjukums dzīves beigās ir normāls? Kad ģimene sastopas ar smagu slimību, jautājumi bieži atnāk klusi: vakarā, pēc sarunas ar ārstu, pie gultas vai brīdī, kad mājās pēkšņi kļūst pārāk daudz neziņas. Īsā atbilde Atbilde jāmeklē konkrētajā situācijā: pēc pacienta sajūtām, drošības, noguruma un aprūpes mērķa. Ģimenei palīdz nevis minējumi, bet skaidri novērojumi un savlaicīga saruna ar aprūpes komandu. Kā tas izskatās praksē? Praksē tas var izskatīties kā pēkšņa apjukšana vakarā: pacients neatpazīst istabu, runā par došanos mājās, redz cilvēkus, kuru nav, vai mēģina celties, lai gan kājas vairs neklausa. Šādā brīdī ģimenei jādomā par drošību, mieru un iespējamiem iemesliem, nevis par pacienta “nepaklausību”. Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Šis jautājums ir svarīgs, jo tas palīdz ģimenei pāriet no minējumiem uz skaidrāku rīcību. Hospisa aprūpē labas atbildes nav skaļi solījumi, bet uzmanīga novērošana, cieņas saglabāšana un savlaicīga saruna ar aprūp...

Jautājums 29 no 200: Kas ir termināls nemiers? Termināls nemiers ir viens no tiem dzīves noslēguma simptomiem, kas ģimeni var nobiedēt ļoti strauji. Cilvēks, kurš pirms tam bija kluss vai miegains, pēkšņi var kļūt nemierīgs, mēģināt celties, raustīt segu, saukt kādu vārdā, runāt nesakarīgi, skatīties telpā tā, it kā tur kaut kas būtu, vai atkārtot vienu un to pašu kustību. Tuviniekiem tas bieži izskatās kā panika, sāpes, dusmas vai “cīņa pret nāvi”. Hospisa aprūpē par terminālu nemieru parasti runā tad, ja smagi slims cilvēks dzīves pēdējā posmā kļūst izteikti nemierīgs, apjucis, satraukts vai nespēj nomierināties. Ļoti bieži tas ir saistīts ar delīriju: pēkšņu smadzeņu darbības traucējumu, kad mainās uzmanība, uztvere, miegs, domāšana un uzvedība. Tas nav “slikts raksturs”. Tas nav pacienta apzināts protests pret ģimeni. Un tas nav ģimenes neveiksmes pierādījums. Īsā atbilde Termināls nemiers ir izteikts nemiers, apjukums vai uzbudinājums smagas slimības un dzīves noslēgum...