Kā pieņemt lēmumus, ja ģimenei ir atšķirīgi viedokļi? Hospisa aprūpe ģimenēm

Hospisa aprūpe mājās Latvijā. Ģimene un aprūpes speciālists mierīgi pārrunā pacienta vēlmes, simptomu kontroli un drošu lēmumu pieņemšanu.

Īsā atbilde

Ja ģimenē ir atšķirīgi viedokļi, lēmums hospisa aprūpē nav jāpieņem pēc tā, kurš runā visskaļāk vai kurš jūtas visvairāk vainīgs. Lēmums jābalsta pacienta gribā, pašreizējās ciešanās, medicīniskā drošībā un skaidrā sarunā ar aprūpes komandu.

Labs jautājums nav kuram ģimenē ir taisnība. Labs jautājums ir kas šobrīd palīdz pacientam mazāk ciest un saglabāt cieņu.

Kāpēc ģimenes viedokļi atšķiras

Dzīves beigās katrs tuvinieks sargā kaut ko citu. Viens sargā cerību. Cits sargā mieru. Viens baidās, ka pacients netiek pietiekami ārstēts. Cits baidās, ka procedūras viņu moka. Viens ir pie gultas katru dienu. Cits atbrauc reti, bet nāk ar spēcīgu vainas sajūtu.

Šīs atšķirības nav automātiski ļaunas. Tās kļūst bīstamas tad, ja ģimene sāk cīnīties savā starpā un pacients pazūd no sarunas centra.

Pirmais orientieris ir pacienta griba

Ja pacients vēl spēj skaidri pateikt, ko viņš vēlas, viņa balss ir ļoti svarīga. Tas attiecas uz aprūpes vietu, apmeklējumiem, sarunām, procedūrām, privātumu un to, kas viņam rada mieru.

Ja pacients vairs nevar pilnvērtīgi piedalīties sarunā, ģimenei jādomā, ko viņš iepriekš ir teicis par cieņu, sāpēm, slimnīcu, mājām, garīgu atbalstu un savām robežām. Tas nav minējumu konkurss. Tā ir mēģināšana saglabāt cilvēka vērtības arī tad, kad viņa balss kļuvusi vājāka.

Vienā reizē izlemt vienu jautājumu

Atšķirīgi viedokļi kļūst vēl grūtāk pārskatāmi, ja vienā sarunā ģimene mēģina izlemt par slimnīcu, zālēm, ēšanu, nakts aprūpi un nākamajām nedēļām. Vispirms jānosauc viens konkrēts lēmums un laiks, līdz kuram tas jāpieņem. Daļu jautājumu drīkst atlikt, jo pacienta stāvoklis un vajadzības var mainīties.

Jānoskaidro arī tas, vai lēmums patiešām pieder ģimenei. Medicīniskas iespējas un riskus skaidro ārstniecības persona. Ja pacients spēj lemt, izvēle pieder viņam. Tuvinieku uzdevums ir palīdzēt saprast informāciju un īstenot pacienta vēlmes, nevis aizstāt viņa balsi ar ģimenes vairākuma viedokli.

Nošķirt faktus vērtības un iespējas

Fakti ir tas, ko komanda zina par slimību, simptomiem, paredzamo ieguvumu un iespējamo slodzi. Vērtības ir tas, kas pacientam ir svarīgs, piemēram, palikt mājās, saglabāt skaidru apziņu, mazināt sāpes vai būt kopā ar noteiktiem cilvēkiem. Iespējas ir tas, ko ģimene un pakalpojumu sistēma spēj droši nodrošināt.

Šīs trīs daļas nevajag sajaukt. Tuvinieka bailes nav medicīnisks fakts, bet tās ir svarīga sajūta. Ārsta ieteikums nav pavēle ignorēt pacienta vērtības. Vēlme aprūpēt mājās pati par sevi nenodrošina nakts palīdzību, aprīkojumu un cilvēku spēku. Labs lēmums meklē vietu, kur pacienta griba, medicīniskā drošība un reālās iespējas sastopas.

Ja informācija nav skaidra, ģimene var lūgt ārstam nosaukt iespējamo ieguvumu, kaitējumu un to, kas mainīsies katras izvēles gadījumā. Var lūgt arī laiku pārdomām, ja situācija nav steidzama.

Kopīgai sarunai vajadzīgs vadītājs

Ja katrs tuvinieks saņem atšķirīgu informācijas daļu, strīds var rasties pat tad, ja visi vēlas pacientam labu. Kopīga saruna ar ārstu, māsu vai citu aprūpes komandas pārstāvi palīdz visiem dzirdēt vienu skaidrojumu. Pirms sarunas ģimene var apkopot dažus svarīgākos jautājumus un izvēlēties vienu cilvēku, kurš pieraksta atbildes.

Sarunas vadītājam jāatgriež uzmanība pie pacienta, ja sākas seni pārmetumi. Viņš var nosaukt, par ko jau ir vienošanās un kur tieši viedokļi vēl atšķiras. Ja konflikts ir dziļš, var būt vajadzīgs sociālais darbinieks, psihologs, kapelāns vai cits neitrāls speciālists.

Lēmumu pierakstīt un noteikt pārskatīšanas brīdi

Pēc sarunas īsi pieraksta pieņemto lēmumu, tā pamatojumu, atbildīgo cilvēku un pazīmes, kuru gadījumā plāns jāpārskata. Tas pasargā no situācijas, kurā noguruma brīdī katrs atceras citu vienošanos. Pierakstam jābūt pieejamam tiem ģimenes locekļiem un speciālistiem, kuri iesaistīti aprūpē.

Lēmuma pārskatīšana nenozīmē, ka iepriekšējā izvēle bijusi kļūdaina. Paliatīvajā aprūpē mainās simptomi, pacienta spēks un ģimenes iespējas. Tādēļ drošs plāns ietver arī jautājumu par to, kad pie lēmuma atgriezties un kurš sasauks nākamo sarunu.

Ko darīt ja lēmums jāpieņem steidzami

Steidzamā situācijā nav laika atrisināt visas ģimenes domstarpības. Vispirms jāsazinās ar ārstniecības personu un skaidri jāapraksta pacienta stāvokļa pārmaiņas. Jānoskaidro, kura rīcība ir vajadzīga tūlīt un kurus jautājumus drīkst pārrunāt vēlāk. Ja pastāv tiešs apdraudējums dzīvībai un nav cita saskaņota plāna, jāmeklē neatliekama palīdzība.

Arī steigā jāpasaka, ko pacients iepriekš ir vēlējies un kādi lēmumi jau dokumentēti. Viens tuvinieks var runāt ar speciālistu, kamēr cits paliek pie pacienta un sagatavo zāļu sarakstu vai medicīniskos dokumentus. Šāds pienākumu sadalījums mazina haosu un neļauj savstarpējam strīdam aizkavēt pacientam vajadzīgo palīdzību.

Latvijas konteksts

Latvijā ģimenēm bieži jāpieņem lēmumi mājās, kur aprūpes slodze ir ļoti praktiska. Jādomā par gultu, pārvietošanu, zālēm, elpas trūkumu, sāpēm, sociālo atbalstu, transportu un cilvēkiem, kuri tiešām var būt klāt.

Tāpēc lēmumu pieņemšanā jāiesaista ģimenes ārsts, ārstējošais speciālists, paliatīvās aprūpes komanda, sociālais darbinieks vai pakalpojuma sniedzējs. Ģimenei nav jāizdomā medicīnisks plāns vienai pašai.

Kā sarunu strukturēt

Vispirms jānosauc konkrētais lēmums. Piemēram, vai vest pacientu uz slimnīcu, vai mainīt aprūpes vietu, vai turpināt procedūru, vai ierobežot apmeklētājus.

Pēc tam jāuzdod trīs jautājumi. Ko vēlas pacients. Ko saka ārsts vai māsa. Kāds risinājums šobrīd samazina ciešanas un nepārslogo aprūpi mājās pāri drošai robežai.

Ja saruna aiziet pagātnes pārmetumos, tā jāaptur. Pagātnes strīds nepalīdz šodienas pacientam.

Ko jautāt komandai

Vai šis lēmums mainīs pacienta komfortu. Kāds ir ieguvums. Kāds ir kaitējums. Kas notiks, ja šo procedūru neveiks. Kas notiks, ja to turpinās. Ko ģimene drīkst darīt mājās. Kad jāzvana palīdzībai.

Šādi jautājumi pārvērš strīdu pārskatāmā plānā. Tie arī palīdz atšķirt mīlestību no panikas.

Ja vienošanās nav iespējama

Dažreiz ģimene nespēj vienoties, jo nogurums un bailes ir pārāk lielas. Tad vajadzīgs starpnieks. Tas var būt ārsts, māsa, sociālais darbinieks, psihologs, kapelāns vai cits profesionālis, kurš palīdz atgriezt sarunu pie pacienta vajadzībām.

Starpnieks nav tiesnesis ģimenes pagātnei. Viņa uzdevums ir palīdzēt pieņemt drošu un pacientam cieņpilnu lēmumu šodien.

Biežākie jautājumi

Vai visiem ģimenē jāpiekrīt vienam lēmumam?

Ideāli būtu vienoties, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Svarīgi, lai lēmums balstās pacienta gribā, medicīniskā drošībā un aprūpes mērķī.

Ko darīt, ja kāds tuvinieks pieprasa vēl vienu procedūru?

Jājautā komandai, vai procedūra dos reālu labumu pacientam vai tikai mazinās ģimenes trauksmi.

Vai drīkst mainīt lēmumu?

Jā. Hospisa aprūpē situācija mainās. Lēmumi regulāri jāpārskata kopā ar komandu.

Kas jādara, ja pacients cieš strīdu dēļ?

Saruna jāiznes ārpus pacienta istabas un jāiesaista profesionāls starpnieks.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti tieši par ģimenes atšķirīgiem viedokļiem pacienta gribu kopīgus lēmumus ģimenes sapulci un aprūpes komandas atbalstu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Šī emuāra populārākās ziņas

Hospisa aprūpe mājās. Praktisks ceļvedis ģimenei

Kas ir hospiss un paliatīvā aprūpe. Skaidrojums ģimenei

Hospisa aprūpe Latvijā – kad rūpes kļūst par mīlestības valodu