Kā droši pārvietot guļošu pacientu gultā mājas aprūpē?

Guļoša pacienta droša pārvietošana gultā mājas aprūpē. Divi aprūpētāji, palags, spilveni, ādas saudzēšana un pacienta cieņa.

Jautājums ģimenei Kā droši pārvietot guļošu pacientu gultā, lai nesāpinātu viņu un nesavainotu sevi?

Īsā atbilde

Guļošu pacientu gultā jāpārvieto lēni, ar paskaidrojumu, ar pēc iespējas mazāku berzi un bez raušanas aiz rokām, pleciem vai padusēm. Ja cilvēks pats nevar palīdzēt, drošāk ir izmantot palagu, slīdpalagu, spilvenus un otru aprūpētāju.

Ja pacientam ir stipras sāpes, kaulu metastāzes, lūzuma risks, elpas trūkums, vaļējas brūces, drenāžas vai apjukums, ģimenei nevajag improvizēt. Jālūdz māsas, fizioterapeita vai citas ārstniecības personas apmācība.

Kāpēc pārvietošana gultā ir riskanta

Cilvēkam, kurš ilgi guļ, āda, muskuļi un kauli var būt ļoti trausli. Pat neliela vilkšana pa palagu var radīt berzi, ādas plīsumu vai sāpes. Ja ķermenis slīd uz leju paceltā gultā, rodas bīdes spēks, kas īpaši bojā ādu krustu, gurnu un papēžu rajonā.

Risks ir arī aprūpētājam. Ja viens cilvēks mēģina pacelt smagu vai pilnīgi nekustīgu pacientu ar saliektu muguru, var rasties muguras trauma. Laba aprūpe nav varonīga celšana. Laba aprūpe ir pareizs paņēmiens, palīglīdzekļi un palīdzības prasīšana laikā.

Pirms kustības sākuma

Pirms kustības sākuma pacientam jāpaskaidro, ko darīsiet. Jāpārbauda, vai viņam nesāp, vai viņš nav ļoti noguris un vai viņš saprot gaidāmo kustību. Jāsagatavo spilveni, palags, tīrs apģērbs, pārsēji un viss, kas būs vajadzīgs pēc pārvietošanas.

Ja gultai var mainīt augstumu, tā jāpielāgo aprūpētāja mugurai. Zem pacienta nevajag atstāt sakrokotu apģērbu vai palagu. Krokas pēc pārvietošanas var kļūt par spiediena un berzes vietu. Sagatavošana ietaupa pacienta spēku un aprūpētāja muguru.

Kā mazināt berzi un bīdi

Pacientu nevajag vilkt pa gultu ar kailu ādu vai ar sakrokojušos apģērbu. Ja ir palags vai slīdpalags, kustība jāveic, pārvietojot cilvēku kopā ar audumu. Tas samazina berzi un ļauj aprūpētājiem strādāt vienlaikus.

Ja gultas galvgalis ir augstu pacelts, cilvēks var lēni noslīdēt uz leju. Tad jāizmanto spilveni, ceļu atbalsts vai īsa pozas korekcija, lai ķermenis neslīdētu un āda netiktu stiepta. Pēc katras pārvietošanas jāpārbauda, vai zem muguras, gurniem un papēžiem nav kroku.

Kā pagriezt uz sāniem

Pagriešana jāsāk ar sarunu un lēnu kustību. Ja iespējams, pacients pats nedaudz saliec ceļus vai palīdz ar roku. Aprūpētājs neatvelk cilvēku aiz pleca vien. Kustība jāvada caur plecu un gurnu kopā, lai ķermenis negrieztos sāpīgā veidā.

Pēc pagriešanas starp ceļiem, aiz muguras un pie rokām var likt spilvenus. Tas palīdz noturēt ērtu pozu un mazināt spiedienu uz kauliem. Ja cilvēkam ir sāpes, elpas trūkums vai viņš ātri nogurst, pozu labāk mainīt mazāk, bet saudzīgāk.

Poza nav jāmaina pēc viena likuma visiem

Daudzās aprūpes situācijās min divu stundu ritmu, bet dzīves noslēgumā tas nav likums visiem pacientiem. Dažam cilvēkam bieža pagriešana palīdz pasargāt ādu. Citam tā rada stipras sāpes, miega pārtraukšanu un elpas pasliktināšanos.

Pozas maiņas biežums jāpielāgo ādas stāvoklim, matracim, sāpēm, svīšanai, urīna nesaturēšanai, miegam un aprūpes mērķim. Ja pilna pagriešana moka pacientu, var palīdzēt mazākas slodzes maiņas, papēžu atslogošana un spilveni.

Kad nekavējoties jāapstājas

Pārvietošana jāpārtrauc, ja pacients saka, ka sāpes ir pārāk stipras, ja parādās smags elpas trūkums, bālums, apjukums vai pēkšņa jauna sāpju vieta. Jāapstājas arī tad, ja brūce sāk asiņot vai pārsējs atveras.

Aprūpētājam jāpārtrauc kustība arī tad, ja viņš jūt, ka vairs nevar noturēt pacientu droši. Šāds brīdis nav izgāšanās. Tas ir signāls, ka vajadzīgs vēl viens cilvēks, palīglīdzeklis vai profesionāla apmācība.

Latvijas mājas aprūpes konteksts

Latvijā daudzās mājās nav speciālas funkcionālās gultas, slīdpalagu vai pietiekama aprūpētāju skaita. Tieši tāpēc ģimenei jālūdz praktiska apmācība. Droša pārvietošana nav iedzimta prasme. Tā jāparāda pie konkrētās gultas un konkrētā pacienta.

Ja pacients saņem mājas aprūpi, paliatīvo aprūpi vai sociālu atbalstu, ģimenei jāprasa, kādus palīglīdzekļus iespējams izmantot. Dažreiz būtisku atšķirību dod viens slīdpalags, piemērots matracis vai pareizi novietots spilvens.

Ko jautāt māsai vai fizioterapeitam

Jājautā, kā šim pacientam drošāk pagriezties uz sāniem, vai vajadzīgs slīdpalags, kuras ķermeņa vietas jāatslogo visvairāk un kā pārvietot cilvēku, ja viņam ir kaulu sāpes. Šie jautājumi ir praktiska aprūpes drošība.

Jājautā arī par aprūpētāja muguru. Ja ģimenes cilvēks savaino muguru, aprūpes sistēma mājās sabrūk. Tāpēc profesionāls padoms palīdz gan pacientam, gan tam, kurš katru dienu viņu ceļ, pagriež un kopj.

Kā pieņemt lēmumu bez steigas

Par tēmu kā droši pārvietot guļošu pacientu gultā mājas aprūpē ģimenei nav jāpieņem lēmums vienā saspringtā brīdī. Labāk ir apstāties, paskatīties uz pacienta elpu, sejas izteiksmi, sāpēm, nogurumu un spēju piedalīties. Ja darbība dod mieru, tā var būt piemērota. Ja tā palielina ciešanas, jāmeklē saudzīgāks risinājums.

Labs aprūpes lēmums nav tas, kas visiem izskatās aktīvs. Labs lēmums ir tas, kas konkrētajam cilvēkam šajā dienā dod mazāk sāpju, mazāk baiļu un vairāk cieņas. Dzīves noslēgumā pacienta spēki var mainīties ļoti strauji, tāpēc vakardienas risinājums šodien var vairs nederēt.

Ko pierakstīt ģimenei

Ģimenei palīdz īsi pieraksti. Jāpieraksta, kas tika darīts, cik ilgi tas notika, kā pacients reaģēja, kas palīdzēja un kas pasliktināja pašsajūtu. Šādi pieraksti nav birokrātija. Tie palīdz ārstam, māsai vai aprūpes komandai saprast situāciju, kad visi ir noguruši un detaļas ātri sajūk.

Pierakstos nav vajadzīgi gari teikumi. Pietiek atzīmēt sāpes, elpu, reiboni, nogurumu, ādas izmaiņas, miegu, ēšanu, dzeršanu, apjukumu un pacienta vārdos izteiktu vēlmi. Šī informācija bieži ir precīzāka par vispārīgu frāzi, ka šodien bija slikti.

Kad jāmaina plāns

Plāns jāmaina, ja pacients kļūst vājāks, sāk vairāk gulēt, viņam pastiprinās sāpes, parādās elpas trūkums, reibonis, apjukums, ādas bojājumi vai ģimene vairs nevar palīdzēt droši. Tas nenozīmē, ka kāds ir kļūdījies. Tas nozīmē, ka slimība mainās un aprūpei jāmainās tai līdzi.

Svarīgi nepārvērst aprūpi par sacensību ar sevi. Ja iepriekš kaut ko varēja izdarīt viegli, bet tagad tas rada ciešanas, ir atļauts rīkoties citādi. Hospisa un paliatīvās aprūpes centrā ir dzīvs cilvēks, nevis iepriekš izdomāts grafiks.

Kā saglabāt cieņu

Cieņa parādās sīkumos. Cilvēkam pasaka, ko darīs. Viņu neceļ, nevelk, neaprunā un neatstāj atsegtu ilgāk, nekā vajadzīgs. Ģimene jautā, vai tā ir ērti, un vēro arī tad, ja cilvēks vairs neatbild skaidri. Klusa grimase, saspringta roka vai novērsts skatiens var būt atbilde.

Ja aprūpes darbība ir vajadzīga, to var izdarīt mierīgi. Ja tā nav steidzama, to var atlikt. Ja ir šaubas, labāk jautāt profesionālim. Šāda piesardzība nav bailīgums. Tā ir laba aprūpe, jo dzīves noslēgumā katra lieka ciešana ir pārāk dārga.

Kopsavilkums ģimenei

Svarīgākais ir vērot konkrēto cilvēku, nevis akli sekot vispārīgai instrukcijai. Ja rīcība palīdz elpai, mieram, tīrībai, ādai un drošībai, tā ir vērtīga. Ja tā rada sāpes, bailes vai pārgurumu, plāns jāmaina.

Ģimenei nav jābūt perfektai. Tai vajadzīgs skaidrs plāns, profesionāls atbalsts un drosme laikus pateikt, ka kaut kas vairs nav droši. Tieši šāds brīdis bieži ir labas aprūpes sākums, nevis tās neveiksme.

Mazie signāli, kurus nevajag ignorēt

Ģimenei jāuzticas arī mazām pārmaiņām. Ja cilvēks kļūst klusāks, vairāk saspringst, atsakās no darbības, sāk ātrāk elpot, vairāk guļ vai pēc aprūpes ilgāk neatgūstas, tas var nozīmēt, ka slodze kļuvusi par lielu. Šādos brīžos nevajag sevi piespiest turpināt tāpat.

Mazs signāls dzīves noslēgumā reizēm ir svarīgāks par lielu teoriju. Pārmaiņas jāpieraksta un jāizrunā ar aprūpes komandu. Tādā veidā aprūpe paliek dzīva un pielāgojas pacientam, nevis pacients tiek pielāgots aprūpes ieradumam.

Biežākie jautājumi

Vai drīkst vilkt pacientu aiz rokām?

Nē. Tas var radīt sāpes plecos, ādas bojājumus un traumas. Kustība jāveic ar atbalstu ķermenim un pēc iespējas ar palīglīdzekli.

Vai vienmēr vajag divus aprūpētājus?

Ne vienmēr. Ja cilvēks ir viegls un pats palīdz, reizēm pietiek ar vienu apmācītu aprūpētāju. Ja pacients ir smags, sāpīgs vai nekustīgs, drošāk ir divatā.

Ko darīt, ja nav speciālas gultas?

Jāizmanto tas, kas pieejams droši. Palagi, spilveni, pareizs gultas augstums un palīgs bieži ir svarīgāki par improvizētu celšanu bez kontroles.

Vai pārvietošana var pasliktināt stāvokli?

Jā, ja tā ir strauja, sāpīga vai neatbilstoša pacienta stāvoklim. Tāpēc dzīves noslēgumā katra kustība jāvērtē pēc komforta un drošības.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti izmantoti, lai pārbaudītu medicīnisko drošību, starptautisko praksi, praktisku mājas aprūpi un Latvijas kontekstu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā