Vai vainas sajūta hospisa aprūpē ir normāla?

Jā. Tā ir bieža reakcija, kad ģimene ir nogurusi, nobijusies un nevar mainīt slimības gaitu.

Ko darīt, ja vainas sajūta kļūst pārāk smaga?

Par to jārunā ar ārstu, māsu, sociālo darbinieku, kapelānu vai psihologu, lai vainu pārvērstu skaidrā rīcības plānā.

Vai labs tuvinieks drīkst atpūsties?

Jā. Atpūta nav nodevība. Noguris cilvēks nevar ilgstoši droši aprūpēt pacientu.

Kā ģimenei tikt galā ar vainas sajūtu? Hospisa aprūpe ģimenēm

Hospisa aprūpe mājās Latvijā. Tuvinieks sarunā ar aprūpes speciālistu par vainas sajūtu, robežām un drošu atbalstu pacientam.

Īsā atbilde

Jā, vainas sajūta hospisa aprūpē ir ļoti bieža. Tā nenozīmē, ka ģimene dara kaut ko nepareizi. Bieži tā parādās brīdī, kad tuvinieks mīl pacientu, bet vairs nespēj apturēt slimību, nogurumu, sāpes vai tuvojošos zaudējumu.

Ar vainas sajūtu nav jāpaliek vienatnē. To vajag nosaukt vārdā, pārrunāt ar aprūpes komandu un pārvērst konkrētās darbībās, kas patiešām palīdz pacientam un pasargā ģimeni no izdegšanas.

Kāpēc vainas sajūta rodas tieši hospisa laikā

Hospisa aprūpe ģimenei bieži sākas pēc ilga slimības ceļa. Pirms tam ir bijušas analīzes, gaidīšana, slimnīcas, cerības, nogurums un daudz lēmumu. Kad ārstēšanas mērķis mainās uz komfortu, tuviniekiem reizēm šķiet, ka viņi ir kaut ko palaiduši garām vai nav izdarījuši pietiekami.

Šī sajūta var būt ļoti spēcīga, bet tā ne vienmēr saka patiesību. Cilvēks var justies vainīgs par to, ka aizgāja gulēt, dusmojās, nepamanīja simptomu, piekrita hospisa aprūpei, nepiekrita kādai procedūrai vai vienkārši vairs nespēj būt klāt katru minūti.

Aprūpes profesionālim šajā brīdī ir svarīgi atgādināt vienkāršu lietu. Ģimenes mīlestību nevar izmērīt pēc nomodā pavadīto stundu skaita. Droša aprūpe nav pašiznīcināšanās.

Atšķirt vainu no atbildības

Vaina bieži saka, ka viss ir ģimenes rokās. Atbildība saka ko šodien var izdarīt drošāk un cilvēcīgāk. Šī atšķirība hospisa aprūpē ir ļoti svarīga.

Ģimene nevar atcelt slimības gaitu. Ģimene var pamanīt sāpes, pajautāt par elpas trūkumu, pārrunāt medikamentu plānu, lūgt palīdzību pozicionēšanā, piefiksēt izmaiņas un pasargāt pacienta cieņu. Tas ir ļoti daudz.

Ja vainas sajūta visu laiku atkārto domu, ka vajadzēja darīt vairāk, ir vērts jautāt aprūpes komandai, kas šobrīd ir medicīniski vajadzīgs, kas pacientam rada komfortu un kas ģimenei vairs nav jānes vienai.

Latvijas konteksts

Latvijā ģimene bieži kļūst par galveno aprūpes balstu mājās. Tas nozīmē ne tikai mīlestību, bet arī fizisku slodzi, nakts trauksmi, neskaidrību par pakalpojumiem un bailes pieņemt nepareizu lēmumu.

Ja pacientam ir paliatīvās vai hospisa aprūpes vajadzības, ģimenei ir tiesības prasīt skaidru plānu. Jājautā ģimenes ārstam, ārstējošajam speciālistam, mobilajai komandai, sociālajam dienestam vai pakalpojuma sniedzējam, kāda palīdzība ir pieejama dzīvesvietā un ko darīt pasliktinājuma brīdī.

Vainas sajūtu mazina nevis skaisti vārdi, bet pārskatāms atbalsts. Ģimenei jāzina, kam zvanīt, kādi simptomi jānovēro, kad nepieciešama neatliekama palīdzība un kurš palīdz, ja aprūpētāji vairs netiek galā.

Praktiski soļi ģimenei

Pirmais solis ir nosaukt sajūtu bez apsūdzības. Var teikt ārstam vai māsai, ka ģimene jūtas vainīga un baidās, ka dara par maz. Tas nav vājums. Tā ir svarīga informācija komandai.

Otrais solis ir pierakstīt reālos jautājumus. Vai sāpes ir kontrolētas. Vai elpa ir mierīgāka. Vai pacients guļ. Vai mute ir sausa. Vai pozas maiņa palīdz vai sāp. Vai aprūpētājam vajag pamācību. Šādi jautājumi vainu pārvērš aprūpē.

Trešais solis ir sadalīt pienākumus. Vienam cilvēkam nav jābūt ārstam, māsai, aprūpētājam, koordinatoram un emocionālajam balstam vienlaikus. Ja ģimenē ir vairāki cilvēki, katram vajag skaidru uzdevumu.

Ceturtais solis ir atļaut sev atpūsties. Ja tuvinieks guļ dažas stundas, paēd, iziet ārā vai lūdz citu cilvēku pieskatīt pacientu, tas nav atteikšanās no pacienta. Tā ir drošības daļa.

Ko var pateikt sev un pacientam

Pacientam nav vajadzīga ģimene, kas tēlo pilnīgu mieru. Viņam vajadzīga klātbūtne, kas nav pārvērsta panikā. Dažreiz pietiek ar vienkāršiem teikumiem.

Es esmu blakus. Es nezinu visu, bet es jautāšu tiem, kas zina. Man ir skumji, jo tu man esi svarīgs. Es gribu, lai tev ir pēc iespējas mierīgāk. Mēs runāsim ar komandu, lai tev nav jācieš vairāk nekā iespējams mazināt.

Arī sev var teikt skaidrāk. Es nevaru izmainīt slimības gaitu. Es varu palīdzēt šodien. Man nav jābūt nevainojamam, lai būtu labs tuvinieks. Es drīkstu lūgt palīdzību.

Kad jāmeklē papildu atbalsts

Ja vainas sajūta neļauj gulēt, izraisa pastāvīgu paniku, dusmas, nespēju pieņemt lēmumus vai domas par to, ka pašam vairs nav spēka dzīvot, tas ir nopietns signāls. Tad vajadzīga profesionāla palīdzība, nevis vēl lielāka pašpārmetumu nasta.

Par to var runāt ar ģimenes ārstu, paliatīvās aprūpes komandu, sociālo darbinieku, psihologu, psihoterapeitu, kapelānu vai krīzes atbalsta dienestu. Hospisa aprūpe ir arī ģimenes atbalsts, ne tikai pacienta aprūpe.

Biežākie jautājumi

Vai vainas sajūta nozīmē, ka ģimene dara kaut ko nepareizi?

Nē. Bieži tā nozīmē, ka ģimene ir pārslogota, sēro jau pirms zaudējuma un ļoti vēlas palīdzēt.

Vai drīkst piekrist hospisa aprūpei, ja joprojām gribas cerēt?

Jā. Hospisa aprūpe neatņem mīlestību vai cerību. Tā palīdz cerību pārvērst mierā, simptomu mazināšanā un cieņpilnā klātbūtnē.

Vai atpūta ir egoisms?

Nē. Atpūta ir aprūpes drošības daļa. Cilvēks, kurš ir pilnīgi izsmelts, nevar ilgstoši mierīgi un droši palīdzēt.

Ko jautāt aprūpes komandai?

Jājautā, kas šobrīd pacientam rada lielākās ciešanas, kā tās var mazināt, ko ģimenei darīt mājās un kad obligāti jāzvana speciālistiem.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā