Vai pacientam jāceļas sēdus katru dienu dzīves noslēgumā?

Pacients dzīves noslēgumā saudzīgi sēž gultā ar atbalstu, ģimene vēro reiboni, elpu un drošību.

Jautājums ģimenei Vai smagi slimam cilvēkam vajag katru dienu celties sēdus?

Īsā atbilde

Nē, pacientam dzīves noslēgumā nav obligāti jāceļas sēdus katru dienu. Dažiem cilvēkiem īsa sēdus poza palīdz elpai, ēšanai, sarunai vai pašcieņai. Citiem tā rada reiboni, sāpes, elpas trūkumu, nogurumu vai kritiena risku. Tāpēc lēmums jāpieņem pēc konkrētās dienas stāvokļa, nevis pēc stingra grafika.

Drošāka pieeja ir izmēģināt īsu, saudzīgu pozu ar atbalstu un vērot reakciju. Sākumā cilvēku var lēni pagriezt uz sāniem, tad pacelt gultas galvgali, pārbaudīt elpu un reiboni, un tikai tad apsvērt sēdus pozu. Ja seja kļūst saspringta, cilvēks kļūst bāls, saka, ka reibst, sāk straujāk elpot vai pēc tam ilgi neatgūstas, šī slodze var būt par lielu.

Ģimenei palīdz vienkāršs novērojums. Ja pēc sēdus pozas cilvēks kļūst mierīgāks, vieglāk ieelpo, var padzerties, paskatīties apkārt vai īsi parunāt, šāda poza var būt vērtīga. Ja pēc tās viņš kļūst pārguris, apjucis, saspringts vai stundām ilgi guļ smagā izsīkumā, tā vairs nav laba aprūpe. Dzīves noslēgumā mērķis nav pierādīt, ka pacients vēl spēj sēdēt. Mērķis ir atrast pozu, kurā viņam ir mazāk sāpju, mazāk baiļu un vairāk drošības.

Ja ir pieejama regulējama gulta, bieži pietiek ar nelielu galvgaļa pacelšanu un spilvenu balstu zem rokām, muguras un ceļiem. Šāda poza var atvieglot elpu un sarunu, bet neprasa pacienta pilnu pārcelšanu. Ja mājās nav piemērota aprīkojuma, labāk lūgt māsai, ārstam vai fizioterapeitam parādīt drošu pozu, nevis eksperimentēt vieniem pašiem.

Pēc jebkura mēģinājuma cilvēks jānovieto ērti atpakaļ, jāpārbauda āda, elpa, seja un sāpju izpausmes. Ja pacients pats lūdz apstāties, šī vēlme jāuztver nopietni. Cieņpilna aprūpe nozīmē ne tikai palīdzēt apsēsties, bet arī laikus pārtraukt, kad ķermenis saka, ka pietiek.

Nē, pacientam nav obligāti jāceļas sēdus katru dienu. Sēdus vai pussēdus pozīcija var palīdzēt elpot, ēst, dzert, runāt un kopt muti, bet tā nav ikdienas norma visiem pacientiem. Dzīves noslēgumā svarīgākais ir nevis izpildīt vingrinājumu, bet saprast, vai konkrētajam cilvēkam šī poza dod vairāk miera vai vairāk ciešanu.

Ja sēdus poza izraisa reiboni, ģīboņa sajūtu, sāpes, smagu nogurumu vai elpas pasliktināšanos, cilvēku nevajag turēt sēdus tikai tāpēc, ka tā šķiet pareizi. Tad jāmeklē saudzīgāks risinājums, piemēram pacelts galvgalis, spilveni vai īss pussēdus brīdis.

Kad sēdus poza var palīdzēt

Sēdus vai pussēdus poza var būt noderīga, ja cilvēkam ir elpas trūkums. Kad ķermenis ir nedaudz pacelts, plaušām un diafragmai bieži ir vieglāk strādāt. Dažiem pacientiem palīdz arī poza, kur rokas ir atbalstītas uz spilvena vai galdiņa, jo tad pleci un krūškurvis nav tik saspringti.

Šī poza var palīdzēt arī ēšanas, dzeršanas, sarunas, klepus, mutes kopšanas vai zāļu lietošanas laikā. Tomēr palīdzība ir tikai tad, ja pacients pats to panes. Ja cilvēks sāk grimt uz sāniem, bālē, kļūst apjucis vai lūdz apgulties, aprūpei jāpielāgojas viņam.

Kad sēdus celšana var kaitēt

Ļoti vājš pacients var slikti panest strauju pozas maiņu. Pārejot no guļus stāvokļa uz sēdus stāvokli, var kristies asinsspiediens, parādīties reibonis, slikta dūša, neskaidra redze, apjukums vai ģībonis. Šāds risks ir lielāks, ja cilvēks maz dzer, ilgi guļ, lieto vairākas zāles vai slimība ir ļoti progresējusi.

Sēdus celšana var būt nepiemērota arī tad, ja ir stipras sāpes kaulos, metastāzes, lūzuma risks, smags elpas trūkums, nestabila apziņa vai ļoti trausla āda. Šādās situācijās jākonsultējas ar ārstu, māsu vai fizioterapeitu.

Kā mēģināt droši

Vispirms pacientam jāpasaka, ko darīsiet, un jādod laiks sagatavoties. Kustība jāveic lēni un pa posmiem. Sākumā var pacelt tikai galvgali vai pielikt vairāk spilvenu. Tad jāvēro seja, elpa, ādas krāsa un spēja atbildēt.

Ja parādās reibonis, sāpes, panika, bālums vai smags elpas trūkums, mēģinājums jāpārtrauc. Pacientu nedrīkst atstāt sēdus bez atbalsta, ja viņš pats neturas droši. Pussēdus poza bieži ir drošāka nekā sēdināšana pie gultas malas.

Ko vērot pēc pozas maiņas

Pēc sēdus vai pussēdus pozas maiņas jāvēro, vai cilvēks elpo vieglāk vai grūtāk, vai seja nekļūst bāla, vai neparādās svīšana, slikta dūša, nemiers, miegainība vai apjukums. Jāvērtē arī sāpes mugurā, gurnos, plecos un vietās, kur ķermenis balstās pret spilveniem.

Ja cilvēks pēc īsa sēdus brīža ir ļoti noguris, nākamreiz jāizvēlas īsāks laiks vai mazāks pacēlums. Aprūpē labs rezultāts nav tas, ka cilvēks nosēdēja ilgi. Labs rezultāts ir tas, ka viņš pēc aprūpes jūtas drošāk un mierīgāk.

Ēšana un dzeršana

Ēšanas un dzeršanas laikā sēdus vai pussēdus poza var mazināt aizrīšanās risku, bet tā nav vienīgais drošības nosacījums. Jāskatās, vai cilvēks ir pietiekami nomodā, vai spēj norīt, vai neklepo pēc malka un vai ēdiens nerada nogurumu.

Ja pacients vairs nespēj droši norīt vai pēc ēšanas klepo, nevajag spiest turpināt. Tad jārunā ar aprūpes komandu par rīšanas drošību, mutes kopšanu un to, kā saglabāt komfortu bez liekas mocīšanas.

Latvijas mājas aprūpes konteksts

Latvijā ģimenēm bieži jāpieņem praktiski lēmumi mājās, kur nav elektriskas gultas, slīdpalaga vai fizioterapeita blakus katru dienu. Tieši tāpēc jāprasa apmācība, nevis jāpaļaujas uz minējumiem. Droša poza ir aprūpes daļa, nevis ģimenes izturības pārbaudījums.

Ja pacients saņem paliatīvās aprūpes vai mājas aprūpes pakalpojumu, ģimenei jālūdz parādīt, kā pacelt galvgali, kā atbalstīt plecus, kur likt spilvenus un kad sēdus pozīcija vairs nav piemērota. Viena praktiska demonstrācija bieži ir vērtīgāka nekā vispārīgs padoms.

Ko jautāt aprūpes komandai

Ģimenei jāprasa, vai šim pacientam sēdus poza ir droša, cik augstu drīkst pacelt gultas galvgali, cik ilgi cilvēks drīkst būt pussēdus un kā rīkoties, ja parādās reibonis vai slikta dūša.

Jājautā arī, vai vajadzīga fizioterapeita apmācība, vai ir kaulu lūzuma risks, kā vērtēt elpas trūkumu un kad labāk izvēlēties mierīgu guļus pozu. Šie jautājumi palīdz nenodarīt kaitējumu ar labu nodomu.

Kā pieņemt lēmumu bez steigas

Par tēmu vai pacientam jāceļas sēdus katru dienu dzīves noslēgumā ģimenei nav jāpieņem lēmums vienā saspringtā brīdī. Labāk ir apstāties, paskatīties uz pacienta elpu, sejas izteiksmi, sāpēm, nogurumu un spēju piedalīties. Ja darbība dod mieru, tā var būt piemērota. Ja tā palielina ciešanas, jāmeklē saudzīgāks risinājums.

Ko pierakstīt ģimenei

Kad jāmaina plāns

Kā saglabāt cieņu

Kopsavilkums ģimenei

Mazie signāli, kurus nevajag ignorēt

Biežākie jautājumi

Vai sēdus poza vienmēr uzlabo elpu?

Nē. Daudziem tā palīdz, bet dažiem rada nogurumu vai sāpes. Jāvērtē konkrētā cilvēka reakcija.

Vai pacientu vajag nosēdināt pie gultas malas?

Tikai tad, ja tas ir droši un cilvēks to panes. Dzīves noslēgumā bieži pietiek ar labi atbalstītu pussēdus pozīciju gultā.

Ko darīt, ja pacients prasa apgulties?

Jāpalīdz apgulties. Pacienta sajūta un elpa ir svarīgāka par iepriekš izdomātu plānu.

Vai sēdus celšana novērš izgulējumus?

Tā var mainīt slodzi, bet viena pati nepasargā. Vajadzīga individuāla pozicionēšana, ādas vērošana un piemērota atbalsta virsma.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti pēc šī raksta konkrētās tēmas, lai ģimene saņemtu praktiski pārbaudāmu un starptautiski salīdzināmu skaidrojumu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā