Vai pacientam jāceļas sēdus katru dienu dzīves noslēgumā?

Smagi slims cilvēks droši atbalstīts pussēdus pozīcijā mājas aprūpē. Spilveni, elpas atvieglošana, reiboņa novērošana un cieņpilna palīdzība.

Jautājums ģimenei Vai smagi slimam cilvēkam vajag katru dienu celties sēdus?

Īsā atbilde

Nē, pacientam nav obligāti jāceļas sēdus katru dienu. Sēdus vai pussēdus pozīcija var palīdzēt elpot, ēst, dzert, runāt un kopt muti, bet tā nav ikdienas norma visiem pacientiem. Dzīves noslēgumā svarīgākais ir nevis izpildīt vingrinājumu, bet saprast, vai konkrētajam cilvēkam šī poza dod vairāk miera vai vairāk ciešanu.

Ja sēdus poza izraisa reiboni, ģīboņa sajūtu, sāpes, smagu nogurumu vai elpas pasliktināšanos, cilvēku nevajag turēt sēdus tikai tāpēc, ka tā šķiet pareizi. Tad jāmeklē saudzīgāks risinājums, piemēram pacelts galvgalis, spilveni vai īss pussēdus brīdis.

Kad sēdus poza var palīdzēt

Sēdus vai pussēdus poza var būt noderīga, ja cilvēkam ir elpas trūkums. Kad ķermenis ir nedaudz pacelts, plaušām un diafragmai bieži ir vieglāk strādāt. Dažiem pacientiem palīdz arī poza, kur rokas ir atbalstītas uz spilvena vai galdiņa, jo tad pleci un krūškurvis nav tik saspringti.

Šī poza var palīdzēt arī ēšanas, dzeršanas, sarunas, klepus, mutes kopšanas vai zāļu lietošanas laikā. Tomēr palīdzība ir tikai tad, ja pacients pats to panes. Ja cilvēks sāk grimt uz sāniem, bālē, kļūst apjucis vai lūdz apgulties, aprūpei jāpielāgojas viņam.

Kad sēdus celšana var kaitēt

Ļoti vājš pacients var slikti panest strauju pozas maiņu. Pārejot no guļus stāvokļa uz sēdus stāvokli, var kristies asinsspiediens, parādīties reibonis, slikta dūša, neskaidra redze, apjukums vai ģībonis. Šāds risks ir lielāks, ja cilvēks maz dzer, ilgi guļ, lieto vairākas zāles vai slimība ir ļoti progresējusi.

Sēdus celšana var būt nepiemērota arī tad, ja ir stipras sāpes kaulos, metastāzes, lūzuma risks, smags elpas trūkums, nestabila apziņa vai ļoti trausla āda. Šādās situācijās jākonsultējas ar ārstu, māsu vai fizioterapeitu.

Kā mēģināt droši

Vispirms pacientam jāpasaka, ko darīsiet, un jādod laiks sagatavoties. Kustība jāveic lēni un pa posmiem. Sākumā var pacelt tikai galvgali vai pielikt vairāk spilvenu. Tad jāvēro seja, elpa, ādas krāsa un spēja atbildēt.

Ja parādās reibonis, sāpes, panika, bālums vai smags elpas trūkums, mēģinājums jāpārtrauc. Pacientu nedrīkst atstāt sēdus bez atbalsta, ja viņš pats neturas droši. Pussēdus poza bieži ir drošāka nekā sēdināšana pie gultas malas.

Ko vērot pēc pozas maiņas

Pēc sēdus vai pussēdus pozas maiņas jāvēro, vai cilvēks elpo vieglāk vai grūtāk, vai seja nekļūst bāla, vai neparādās svīšana, slikta dūša, nemiers, miegainība vai apjukums. Jāvērtē arī sāpes mugurā, gurnos, plecos un vietās, kur ķermenis balstās pret spilveniem.

Ja cilvēks pēc īsa sēdus brīža ir ļoti noguris, nākamreiz jāizvēlas īsāks laiks vai mazāks pacēlums. Aprūpē labs rezultāts nav tas, ka cilvēks nosēdēja ilgi. Labs rezultāts ir tas, ka viņš pēc aprūpes jūtas drošāk un mierīgāk.

Ēšana un dzeršana

Ēšanas un dzeršanas laikā sēdus vai pussēdus poza var mazināt aizrīšanās risku, bet tā nav vienīgais drošības nosacījums. Jāskatās, vai cilvēks ir pietiekami nomodā, vai spēj norīt, vai neklepo pēc malka un vai ēdiens nerada nogurumu.

Ja pacients vairs nespēj droši norīt vai pēc ēšanas klepo, nevajag spiest turpināt. Tad jārunā ar aprūpes komandu par rīšanas drošību, mutes kopšanu un to, kā saglabāt komfortu bez liekas mocīšanas.

Latvijas mājas aprūpes konteksts

Latvijā ģimenēm bieži jāpieņem praktiski lēmumi mājās, kur nav elektriskas gultas, slīdpalaga vai fizioterapeita blakus katru dienu. Tieši tāpēc jāprasa apmācība, nevis jāpaļaujas uz minējumiem. Droša poza ir aprūpes daļa, nevis ģimenes izturības pārbaudījums.

Ja pacients saņem paliatīvās aprūpes vai mājas aprūpes pakalpojumu, ģimenei jālūdz parādīt, kā pacelt galvgali, kā atbalstīt plecus, kur likt spilvenus un kad sēdus pozīcija vairs nav piemērota. Viena praktiska demonstrācija bieži ir vērtīgāka nekā vispārīgs padoms.

Ko jautāt aprūpes komandai

Ģimenei jāprasa, vai šim pacientam sēdus poza ir droša, cik augstu drīkst pacelt gultas galvgali, cik ilgi cilvēks drīkst būt pussēdus un kā rīkoties, ja parādās reibonis vai slikta dūša.

Jājautā arī, vai vajadzīga fizioterapeita apmācība, vai ir kaulu lūzuma risks, kā vērtēt elpas trūkumu un kad labāk izvēlēties mierīgu guļus pozu. Šie jautājumi palīdz nenodarīt kaitējumu ar labu nodomu.

Kā pieņemt lēmumu bez steigas

Par tēmu vai pacientam jāceļas sēdus katru dienu dzīves noslēgumā ģimenei nav jāpieņem lēmums vienā saspringtā brīdī. Labāk ir apstāties, paskatīties uz pacienta elpu, sejas izteiksmi, sāpēm, nogurumu un spēju piedalīties. Ja darbība dod mieru, tā var būt piemērota. Ja tā palielina ciešanas, jāmeklē saudzīgāks risinājums.

Labs aprūpes lēmums nav tas, kas visiem izskatās aktīvs. Labs lēmums ir tas, kas konkrētajam cilvēkam šajā dienā dod mazāk sāpju, mazāk baiļu un vairāk cieņas. Dzīves noslēgumā pacienta spēki var mainīties ļoti strauji, tāpēc vakardienas risinājums šodien var vairs nederēt.

Ko pierakstīt ģimenei

Ģimenei palīdz īsi pieraksti. Jāpieraksta, kas tika darīts, cik ilgi tas notika, kā pacients reaģēja, kas palīdzēja un kas pasliktināja pašsajūtu. Šādi pieraksti nav birokrātija. Tie palīdz ārstam, māsai vai aprūpes komandai saprast situāciju, kad visi ir noguruši un detaļas ātri sajūk.

Pierakstos nav vajadzīgi gari teikumi. Pietiek atzīmēt sāpes, elpu, reiboni, nogurumu, ādas izmaiņas, miegu, ēšanu, dzeršanu, apjukumu un pacienta vārdos izteiktu vēlmi. Šī informācija bieži ir precīzāka par vispārīgu frāzi, ka šodien bija slikti.

Kad jāmaina plāns

Plāns jāmaina, ja pacients kļūst vājāks, sāk vairāk gulēt, viņam pastiprinās sāpes, parādās elpas trūkums, reibonis, apjukums, ādas bojājumi vai ģimene vairs nevar palīdzēt droši. Tas nenozīmē, ka kāds ir kļūdījies. Tas nozīmē, ka slimība mainās un aprūpei jāmainās tai līdzi.

Svarīgi nepārvērst aprūpi par sacensību ar sevi. Ja iepriekš kaut ko varēja izdarīt viegli, bet tagad tas rada ciešanas, ir atļauts rīkoties citādi. Hospisa un paliatīvās aprūpes centrā ir dzīvs cilvēks, nevis iepriekš izdomāts grafiks.

Kā saglabāt cieņu

Cieņa parādās sīkumos. Cilvēkam pasaka, ko darīs. Viņu neceļ, nevelk, neaprunā un neatstāj atsegtu ilgāk, nekā vajadzīgs. Ģimene jautā, vai tā ir ērti, un vēro arī tad, ja cilvēks vairs neatbild skaidri. Klusa grimase, saspringta roka vai novērsts skatiens var būt atbilde.

Ja aprūpes darbība ir vajadzīga, to var izdarīt mierīgi. Ja tā nav steidzama, to var atlikt. Ja ir šaubas, labāk jautāt profesionālim. Šāda piesardzība nav bailīgums. Tā ir laba aprūpe, jo dzīves noslēgumā katra lieka ciešana ir pārāk dārga.

Kopsavilkums ģimenei

Svarīgākais ir vērot konkrēto cilvēku, nevis akli sekot vispārīgai instrukcijai. Ja rīcība palīdz elpai, mieram, tīrībai, ādai un drošībai, tā ir vērtīga. Ja tā rada sāpes, bailes vai pārgurumu, plāns jāmaina.

Ģimenei nav jābūt perfektai. Tai vajadzīgs skaidrs plāns, profesionāls atbalsts un drosme laikus pateikt, ka kaut kas vairs nav droši. Tieši šāds brīdis bieži ir labas aprūpes sākums, nevis tās neveiksme.

Mazie signāli, kurus nevajag ignorēt

Ģimenei jāuzticas arī mazām pārmaiņām. Ja cilvēks kļūst klusāks, vairāk saspringst, atsakās no darbības, sāk ātrāk elpot, vairāk guļ vai pēc aprūpes ilgāk neatgūstas, tas var nozīmēt, ka slodze kļuvusi par lielu. Šādos brīžos nevajag sevi piespiest turpināt tāpat.

Mazs signāls dzīves noslēgumā reizēm ir svarīgāks par lielu teoriju. Pārmaiņas jāpieraksta un jāizrunā ar aprūpes komandu. Tādā veidā aprūpe paliek dzīva un pielāgojas pacientam, nevis pacients tiek pielāgots aprūpes ieradumam.

Biežākie jautājumi

Vai sēdus poza vienmēr uzlabo elpu?

Nē. Daudziem tā palīdz, bet dažiem rada nogurumu vai sāpes. Jāvērtē konkrētā cilvēka reakcija.

Vai pacientu vajag nosēdināt pie gultas malas?

Tikai tad, ja tas ir droši un cilvēks to panes. Dzīves noslēgumā bieži pietiek ar labi atbalstītu pussēdus pozīciju gultā.

Ko darīt, ja pacients prasa apgulties?

Jāpalīdz apgulties. Pacienta sajūta un elpa ir svarīgāka par iepriekš izdomātu plānu.

Vai sēdus celšana novērš izgulējumus?

Tā var mainīt slodzi, bet viena pati nepasargā. Vajadzīga individuāla pozicionēšana, ādas vērošana un piemērota atbalsta virsma.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti izmantoti, lai pārbaudītu medicīnisko drošību, starptautisko praksi, praktisku mājas aprūpi un Latvijas kontekstu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā