Kā organizēt apmeklējumus? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 95 no 200: Kā organizēt apmeklējumus?

Apmeklējumi pie hospisa pacienta nav vienkārši kalendāra jautājums. Tie ir par pacienta spēku, miegu, elpu, cieņu, ģimenes attiecībām un to, lai cilvēks dzīves noslēgumā nebūtu viens, bet arī netiktu nogurdināts līdz izsīkumam. Laba apmeklējumu organizēšana nenozīmē “kontrolēt radiniekus”. Tā nozīmē pasargāt pacientu no haosa un palīdzēt cilvēkiem būt klāt saudzīgi.

Īsā atbilde

Apmeklējumus visdrošāk organizēt ar vienu ģimenes koordinatoru, īsiem vizīšu laikiem, pauzēm starp apmeklējumiem un skaidru noteikumu: pacienta nogurums pārtrauc plānu. Labāk ir vairākas īsas, mierīgas klātbūtnes nekā viens garš un nogurdinošs cilvēku pieplūdums.

Ar ko sākt?

Sāciet nevis ar radinieku sarakstu, bet ar pacienta stāvokli. Kad viņam parasti ir vairāk spēka? Vai rīti ir vieglāki par vakariem? Vai pēc sarunas viņš spēj pagulēt? Vai viņš grib redzēt cilvēkus katru dienu vai tikai dažus īpašus cilvēkus? Vai viņš pats spēj pateikt “pietiek”, vai arī ģimenei tas jāpasaka viņa vietā?

Ja pacients var runāt, jautājiet tieši un vienkārši: “Ko tu šodien gribi redzēt?” Nevis “Kurš drīkst nākt?”, jo tas var izklausīties kā sarežģīts ģimenes spriedums. Dažreiz pacientam pietiek ar vienu cilvēku, dažreiz viņš vēlas redzēt vairākus, bet ļoti īsi. Dažreiz viņš nevēlas nevienu, un arī tā ir atbilde, kas jārespektē.

Viens koordinators ģimenē

Vispraktiskākais solis ir izvēlēties vienu cilvēku, kurš koordinē apmeklējumus. Tas var būt tuvinieks, kurš prot mierīgi sarunāties, neuzsprāgst konfliktos un spēj pateikt skaidru “šodien ne” bez vainas sajūtas. Koordinatora uzdevums nav kļūt par vārtu sargu. Viņa uzdevums ir pasargāt pacientu no atkārtotiem zvaniem, nejaušiem ierašanās laikiem un situācijas, kur pacients pats kļūst par visu radinieku grafika centru.

Koordinators var izveidot vienkāršu plānu: kurās stundās pacients parasti ir modrāks, cik ilga drīkst būt vizīte, cik cilvēki var būt istabā vienlaikus, kurš šodien nenāk klātienē, bet atsūta ziņu. Jo mazāk šo lēmumu jāpieņem pie pacienta gultas pēdējā brīdī, jo mierīgāka kļūst aprūpe.

Kā plānot vizītes praktiski?

Vienlaikus istabā lai ir viens vai divi cilvēki, ja pacients ātri nogurst.
Vizīti plānojiet īsu: bieži 10-20 minūtes ir saudzīgāk nekā gara sēdēšana.
Starp apmeklējumiem atstājiet pauzi, kurā pacients netiek runāts, modināts vai fotografēts.
Nelieciet vairākas emocionāli smagas sarunas vienā dienā.
Saskaņojiet vizītes ar aprūpes ritmu: zāles, higiēna, pozas maiņa un miegs nav jāpakārto ciemiņiem.
Ja pacients kļūst noguris, vizīti pārtrauciet maigi, negaidot, kamēr viņš pats to lūgs.

Kā pateikt citiem, ka šodien nevar?

Vislabāk palīdz īsi, neattaisnojoši teikumi. Jo vairāk ģimene skaidrojas, jo vieglāk saruna pārvēršas par strīdu. Var teikt:

“Šodien viņam vajag mieru. Mēs dosim ziņu, kad būs piemērotāks brīdis.”
“Vizītes šobrīd ir ļoti īsas, jo viņš ātri nogurst.”
“Lūdzu, pirms nākšanas rakstiet man, lai nesanāk par daudz cilvēku vienlaikus.”
“Ja gribat, atsūtiet īsu balss ziņu, un mēs to atskaņosim, kad viņš būs modrs.”
“Šis nav atteikums jums. Tas ir veids, kā pasargāt viņa spēku.”

Kā iesaistīt cilvēkus, kuri nevar atnākt?

Ne visiem jābūt klāt fiziski. Dažreiz īsa balss ziņa, vēstule, fotogrāfija vai viens teikums no radinieka ir daudz saudzīgāks nekā gara vizīte. Koordinators var apkopot ziņas un nodot tās pacientam brīdī, kad viņš ir modrāks. Tas ir īpaši svarīgi, ja pacients ātri nogurst no telefona vai ja daudzi cilvēki grib runāt vienā dienā.

Var arī izveidot ģimenes ziņu ķēdi: viens cilvēks sazinās ar aprūpētāju, nevis katrs zvana tieši pacientam vai galvenajam aprūpētājam. Tas samazina troksni, atkārtotu skaidrošanu un sajūtu, ka ģimenei visu laiku jāatskaitās visiem vienlaikus.

Ko darīt pašas vizītes laikā?

Apmeklētājam vajadzētu ienākt mierīgi, sasveicināties, pateikt, kas viņš ir, ja pacients mēdz apjukt, un neuzdot uzreiz daudz jautājumu. Nav jājautā: “Kā tu jūties?” piecas reizes pēc kārtas, ja cilvēks acīmredzami ir noguris. Var pateikt: “Es atnācu uz īsu brīdi. Tev nav jārunā. Es esmu tepat.”

Ja pacients vēlas runāt, klausieties. Ja viņš grib klusēt, neuzspiediet sarunu. Ja viņš aizmieg, tas nav apvainojums. Tas ir signāls, ka vizīte jābeidz vai jāpārvērš klusā klātbūtnē. Ģimenei nevajadzētu likt pacientam uzturēt sarunu tikai tāpēc, lai apmeklētājs justos vajadzīgs.

Kad apmeklējumu plāns jāmaina?

Plāns jāmaina, ja pacienta stāvoklis mainās. Hospisa aprūpē tas ir normāli. Tas, kas derēja pirms nedēļas, šodien var būt par daudz. Ja pacients guļ ilgāk, kļūst apjucis, sāk grūtāk elpot, pēc vizītēm ir nemierīgs vai vairs nevēlas runāt, apmeklējumu skaits un ilgums jāsamazina. Šāda maiņa nav neveiksme. Tā ir uzmanīga aprūpe.

Ja ģimenē rodas strīdi par to, kurš “drīkst” nākt, sarunu labāk atgriezt pie viena kritērija: kas šobrīd palīdz pacientam? Nevis kurš ir vairāk pelnījis, kurš senāk nav bijis, kurš apvainosies vai kurš skaļāk prasa savu laiku.

Ko rāda starptautiskā pieredze?

Canadian Virtual Hospice praktiskajos padomos par apmeklēšanu uzsver, ka vizītei jābūt pielāgotai slimā cilvēka spēkam, un apmeklētājam jābūt gatavam īsai sarunai, klusumam vai pat tam, ka cilvēks tajā dienā nevarēs satikties. Tōtara Hospice Jaunzēlandē apraksta apmeklēšanu kā daļu no pacienta un ģimenes atbalsta, vienlaikus uzsverot, ka jārespektē pacienta vajadzības un tiesības izvēlēties klātbūtni.

Marie Curie Lielbritānijā apraksta, ka pēdējās nedēļās un dienās cilvēks var kļūt vājāks, vairāk gulēt, mazāk sazināties un dažreiz nevēlēties redzēt cilvēkus. CareSearch Austrālijā par nogurumu paliatīvā aprūpē uzsver, ka nogurums ietekmē cilvēka spēju piedalīties aktivitātēs un pieņemt lēmumus, tāpēc dienas ritms jāstrukturē saudzīgi. ASV hospice pieredzes materiāli, piemēram, VITAS, praktiski atgādina, ka apmeklētājam jābūt klātesošam mierīgi, bez spiediena runāt un ar gatavību pielāgoties pacienta stāvoklim.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai jāveido precīzs apmeklējumu grafiks?

Jā, ja ģimene ir liela vai pacients ātri nogurst. Grafiks nav birokrātija. Tas palīdz izvairīties no situācijas, kur vienā brīdī visi atnāk reizē, bet citā brīdī pacients paliek bez vajadzīgā atbalsta.

Vai pacientu drīkst modināt, ja kāds ir speciāli atbraucis?

Parasti nevajadzētu modināt tikai apmeklētāja dēļ. Ja cilvēks guļ mierīgi, miegs var būt svarīgāks par vizīti. Apmeklētājs var atstāt ziņu, pasēdēt klusu vai atnākt citā laikā.

Ko darīt, ja pacients negrib redzēt konkrētu cilvēku?

Pacienta vēlme jārespektē. Dzīves noslēgumā cilvēkam nav jārisina visas attiecības pēc citu grafika. Ja vajadzīgs, koordinators var pateikt, ka šobrīd apmeklējumi ir ļoti ierobežoti, neuzliekot pacientam pienākumu skaidrot iemeslus.

Avoti un tālāka lasīšana

Šim rakstam izmantoti vairāku valstu avoti par apmeklēšanu, pacienta nogurumu, dzīves pēdējo dienu izmaiņām un ģimenes atbalsta organizēšanu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā