Ko darīt, ja šķiet, ka pacientam sāp? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās

Ko darīt, ja šķiet, ka pacientam sāp

Īsā atbilde

Ja šķiet, ka pacientam sāp, ģimenei nav jāmin klusumā un nav jāgaida, līdz sāpes kļūst neizturamas. Jāvēro seja, elpa, poza, kustības, nemiers, miegs, reakcija uz pieskārienu un tas, vai cilvēks pēkšņi atsakās no kustības, ēdiena vai sarunas. Pēc tam jāsazinās ar ārstu, māsu vai aprūpes komandu un jāpasaka konkrēti novērojumi.

Svarīgākais ir nevis pašiem mainīt zāļu devas, bet palīdzēt speciālistam saprast, kas notiek. Sāpes dzīves beigās ir ārstējams simptoms. Tās nav jāpacieš kā liktenis, un ģimenei nav jājūtas vainīgai par to, ka vajadzīga spēcīgāka palīdzība.

Sāpes ne vienmēr izskatās kā kliedziens

Daudzi tuvinieki gaida, ka cilvēks pats pateiks, ka viņam sāp. Taču dzīves beigās pacients var būt pārāk noguris, apjucis, miegains vai pieradis neapgrūtināt citus. Dažreiz cilvēks saka, ka viss ir labi, bet viņa seja, elpa un ķermenis rāda pretējo.

Sāpes var izpausties kā savilkta mute, pieres rievas, stenēšana, sargājoša poza, atteikšanās kustēties, dusmas, nemiers, raudulīgums vai pēkšņa klusēšana. Reizēm cilvēks kļūst aizkaitināts nevis rakstura dēļ, bet tāpēc, ka sāp un viņš vairs nespēj to izskaidrot.

Ko ģimene var novērot

Ļoti palīdz konkrēti novērojumi. Kad sāpes sākās. Kur cilvēks rāda ar roku. Vai sāpes pieaug pie pagriešanas, klepus, elpošanas vai pieskāriena. Vai pēc zālēm kļūst vieglāk. Vai miegs uzlabojas. Vai cilvēks vairāk svīst, ātrāk elpo vai kļūst nemierīgs.

Ja pacients var runāt, var lūgt viņam novērtēt sāpes vienkārši. Nav vajadzīga sarežģīta skala. Var pajautāt, vai sāpes ir vieglas, vidējas vai stipras. Var pajautāt, kas šobrīd traucē visvairāk. Atbilde nav jāapstrīd. Sāpes ir tas, ko cilvēks jūt, pat ja citi no malas redz mazāk.

Ja pacients vairs nevar skaidri runāt

Ja cilvēks vairs nerunā vai runā neskaidri, ģimenei jāskatās uz uzvedību un ķermeņa valodu. Svarīgi ir pamanīt izmaiņas salīdzinājumā ar viņa parasto stāvokli. Ja agrāk pagriešana bija panesama, bet tagad viņš sastingst vai grimst sejā, tas ir būtisks signāls.

Nedrīkst pieņemt, ka nerunājošs cilvēks nejūt sāpes. Apjukums, demence, vājums vai miegainība nenozīmē, ka sāpes pazūd. Tieši šādos brīžos ģimenes novērojumi kļūst ļoti vērtīgi, jo tie palīdz ārstam vai māsai pielāgot aprūpi drošāk.

Ko darīt uzreiz

Pirmais solis ir mazināt lieku slodzi. Nevajag cilvēku bez vajadzības celt, grozīt, vest vai prasīt ilgus paskaidrojumus. Var pārbaudīt pozu, atbalstīt sāpīgo vietu ar spilvenu, runāt mierīgi, mazināt troksni un pārliecināties, ka nav acīmredzama iemesla, piemēram saspiests palags, pilns autiņš vai neērta gulta.

Ja ir ārsta nozīmēts pretsāpju plāns, tas jālieto tieši tā, kā nozīmēts. Ja plāns nepalīdz vai sāpes atgriežas pirms nākamās devas, jāsazinās ar speciālistu. Pašiem palielināt devu vai dot cita cilvēka zāles nedrīkst.

Kad jāzvana nekavējoties

Ar ārstu, māsu vai neatliekamo palīdzību jāsazinās nekavējoties, ja sāpes ir pēkšņas un ļoti stipras, ja tās saistītas ar kritienu, ja ir jauns elpas trūkums, krampji, asiņošana, stiprs apjukums, nekontrolējams nemiers vai ja pacients vairs nevar norīt nozīmētās zāles.

Jāzvana arī tad, ja ģimene jūt, ka situācija kļūst neizturama. Aprūpes drošība nav tikai pacienta ķermenis. Tā ir arī ģimenes spēja saglabāt mieru un rīkoties saprātīgi. Ja tuvinieki ir panikā, viņiem vajag profesionālu atbalstu, nevis pārmetumus.

Sāpes un bailes bieži pastiprina viena otru

Sāpes var palielināt bailes, bet bailes var padarīt sāpes smagākas. Cilvēks, kuram ir bail kustēties, sāk saspringt. Sasprindzinājums var palielināt sāpes. Tad katra pagriešana vai mazgāšana kļūst par draudu. Šo loku var mazināt tikai ar mierīgu rīcību un skaidru plānu.

Ģimene var palīdzēt ar balsi, ritmu un paredzamību. Pirms pieskāriena pasaka, ko darīs. Kustina lēni. Nevelk aiz rokām. Dod pauzi. Pēc kustības vēro seju un elpu. Šādas mazas lietas nav sīkums. Tās ir daļa no sāpju aprūpes.

Par pretsāpju zālēm jārunā bez bailēm

Daļa ģimeņu baidās no spēcīgām zālēm, īpaši no opioīdiem. Bailes ir saprotamas, jo sabiedrībā ir daudz mītu par morfīnu un līdzīgām zālēm. Tomēr starptautiskie avoti skaidro, ka pareizi nozīmētas zāles ir paredzētas ciešanu mazināšanai, nevis cilvēka pamešanai.

Tas nenozīmē, ka zāles drīkst lietot vieglprātīgi. Vajadzīga ārsta nozīmēšana, vērošana, blakņu pārbaude un skaidrs plāns. Ģimenei jāzina, kādam simptomam katra zāle domāta, kā vērot iedarbību un ko darīt, ja sāpes nav kontrolētas.

Ko pierakstīt pirms sarunas ar speciālistu

Noder pierakstīt laiku, sāpju vietu, izpausmi, iespējamo iemeslu, lietotās zāles un to iedarbību. Var pierakstīt, vai sāpes traucē gulēt, elpot, ēst, dzert, runāt, mazgāties vai pagriezties. Šie pieraksti palīdz nevis birokrātijai, bet precīzākai palīdzībai.

Ja pacients nevar runāt, pierakstā var būt redzamās pazīmes. Seja savilkta. Elpa ātrāka. Kustina roku prom. Sastingst pie pagriešanas. Vairāk sten. Pēc zālēm guļ mierīgāk. Šāda valoda palīdz ārstam vai māsai saprast situāciju arī pa telefonu.

Latvijas konteksts mājas aprūpē

Latvijā ģimenei jāzina, kurš speciālists atbild par sāpju plānu un kam zvanīt ārpus parastā darba laika. Ja iesaistīta mobilā paliatīvās aprūpes komanda, ģimenei jāprasa ne tikai zāļu saraksts, bet arī skaidrojums par vērošanu, blaknēm un rīcību krīzē.

Svarīgi ir prasīt arī par zāļu formu, ja pacients vairs slikti norij. Ne visas tabletes drīkst drupināt. Ne visas zāles drīkst jaukt ēdienā. Ja norīšana kļūst nedroša, plāns jāmaina kopā ar ārstniecības personu. Tas ir drošības jautājums.

Ko nevajag darīt

Nevajag teikt, ka jāpaciešas. Nevajag gaidīt, līdz sāpes kļūst neizturamas. Nevajag strīdēties ar pacientu par to, vai viņam tiešām sāp. Nevajag pēkšņi pārtraukt nozīmētās zāles baiļu dēļ. Nevajag dot alkoholu, nejaušus nomierinošus līdzekļus vai cita cilvēka medikamentus.

Tāpat nevajag sāpes vērtēt tikai pēc tā, vai cilvēks kliedz. Daži cilvēki kliedz maz. Daži sāpēs kļūst klusi. Daži smaida, jo negrib biedēt ģimeni. Tieši tāpēc ģimenei jāvēro plašāk un jārunā ar speciālistiem laikus.

Kopsavilkums

Ja šķiet, ka pacientam sāp, tas ir jāuztver nopietni. Ģimene var vērot, pierakstīt, mazināt lieku slodzi, lietot nozīmēto plānu un sazināties ar aprūpes komandu. Sāpes dzīves beigās nav morāls pārbaudījums, kas klusējot jāiztur.

Laba sāpju aprūpe saglabā cilvēka cieņu. Tā ļauj gulēt, elpot, pieskarties tuviniekiem un mazāk baidīties no nākamās kustības. Ģimenes uzdevums nav būt ārstam. Ģimenes uzdevums ir laikus pateikt, ko redz, un neļaut cilvēkam palikt vienam ar ciešanām.

Biežākie jautājumi

Vai sāpes dzīves beigās vienmēr ir neizbēgamas

Nē. Daudziem cilvēkiem sāpes var būtiski mazināt ar pareizu aprūpes plānu, zālēm, pozicionēšanu un regulāru izvērtēšanu.

Vai pacients var just sāpes, ja viņš vairs nerunā

Jā. Nerunāšana nenozīmē, ka sāpju nav. Jāvēro seja, elpa, poza, nemiers un reakcija uz pieskārienu.

Vai ģimene drīkst pati palielināt pretsāpju zāļu devu

Nē. Devu un lietošanas biežumu drīkst mainīt tikai ārstniecības persona, kura pārzina pacienta stāvokli.

Ko darīt, ja nozīmētās zāles vairs nepalīdz

Jāpieraksta novērojumi un jāsazinās ar ārstu, māsu vai aprūpes komandu. Plānu var būt nepieciešams pārskatīt.

Vai morfīns nozīmē, ka cilvēks tūlīt mirs

Nē. Morfīnu un citus opioīdus var nozīmēt stipru sāpju vai mokoša elpas trūkuma mazināšanai. Tie jālieto tikai pēc ārsta norādījuma.

Saistītie raksti

• Galvenais raksts par hospisa aprūpi Latvijā
• Morfīns un saruna par sāpēm
• Ko nozīmē cieņpilna aiziešana
• Kas ir termināls nemiers

Avoti un tālāka lasīšana

1. WHO cancer pain guideline par sāpju ārstēšanu
2. WHO par pain un ciešanu mazināšanu paliatīvajā aprūpē
3. NICE par pain un simptomu izvērtēšanu pēdējās dienās
4. NHS par pain un simptomu kontroli dzīves beigās
5. NCI cancer pain profesionālais pārskats
6. NCI par pain pazīmēm pēdējās dzīves dienās
7. Marie Curie pain management profesionāļiem
8. Marie Curie pain cilvēkam dzīves beigās
9. Marie Curie pain relief un zāļu skaidrojums ģimenei
10. Canadian Virtual Hospice common concerns about opioids and pain
11. Canadian Virtual Hospice morphine and pain near end of life
12. Palliative Care Network cancer pain that responds poorly to opioids
13. Palliative Care Network pain un elpas trūkuma opioīdu lietošana
14. PMC pārskats par cancer pain izvērtēšanu un ārstēšanu
15. British Columbia guideline par palliative pain management
16. Japānas Paliatīvās medicīnas biedrība par cancer pain vadlīnijām
17. NVD par paliatīvo aprūpi un sāpju mazināšanu Latvijā
18. Likumi par paliatīvās aprūpes noteikumiem un simptomu aprūpi
19. Healthdirect Australia par pain un paliatīvo aprūpi

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, medicīnas māsas vai cita ārstniecības speciālista konsultāciju. Tas nav diagnoze, ārstēšanas shēma, zāļu devas norādījums vai individuāls aprūpes plāns. Konkrēti lēmumi par aprūpi jāpieņem kopā ar ārstniecības personām, ņemot vērā pacienta stāvokli, simptomus, vēlmes un drošību.