Kā samazināt kritienu risku smagi slimam cilvēkam mājās?

Kritienu riska mazināšana smagi slimam cilvēkam mājās ar drošu vidi, atbalstu kustībās un ģimenes aprūpi.

Jautājums ģimenei Kā samazināt kritienu risku smagi slimam cilvēkam mājās?

Īsā atbilde

Šajā rakstā galvenais ir kritienu risks, droša pārvietošanās un saprātīga robeža starp kustību un pacienta saudzēšanu. Ja ģimene redz, ka cilvēks kļūst nestabils, reibst, steidzas vai mēģina piecelties viens, kritienu risks jāuztver kā aprūpes plāna jautājums, nevis kā nejauša neveiksme.

Kritienu risku mājās samazina skaidra vide, labs apgaismojums, neslīdoši apavi vai zeķes, brīvs ceļš līdz tualetei, palīglīdzekļi, nesteidzīga piecelšanās un regulāra reiboņa, vājuma, zāļu ietekmes un apjukuma vērošana.

Dzīves noslēgumā mērķis nav panākt, lai cilvēks par katru cenu staigā. Mērķis ir drošība un cieņa. Ja cilvēks ir ļoti vājš, apjucis vai reibst, drošākais risinājums var būt palīdzība gultā, krēslā vai tikai īsas kustības ar atbalstu.

Kāpēc kritieni šajā posmā ir īpaši bīstami

Smagi slimam cilvēkam kritiens var nozīmēt ne tikai zilumu. Tas var radīt lūzumu, sāpes, bailes kustēties, asiņošanu, galvas traumu un pēkšņu aprūpes sarežģīšanos. Ja cilvēks ir novājināts vai lieto zāles, atlabšana pēc kritiena var būt ļoti grūta.

Kritiena risks pieaug, ja ir vājums, reibonis, apjukums, bieža celšanās naktī, sāpes, slikta redze, neskaidra gaita, urīna steidzamība vai medikamenti, kas rada miegainību. Ģimenei jāskatās ne tikai uz grīdu, bet arī uz pacienta stāvokli.

Mājas vide bez liekiem šķēršļiem

Pirmais solis ir ļoti praktisks. No ceļa jānoņem paklāji, vadi, mazi galdiņi, sliekšņu šķēršļi un priekšmeti, aiz kuriem var aizķerties. Īpaši svarīgs ir ceļš no gultas līdz tualetei, krēslam un durvīm.

Naktī jābūt vieglai gaismai, lai cilvēkam nav jāceļas tumsā. Ja pacients ceļas bez brīdinājuma, zvaniņš, telefons vai vienkāršs skaņas signāls pie gultas var palīdzēt ģimenei laikus pamanīt kustību.

Piecelšanās bez steigas

Daudzi kritieni notiek brīdī, kad cilvēks pieceļas pārāk ātri. Vispirms jāapsēžas gultā, jāpagaida, jānovērtē reibonis un tikai tad jāceļas kājās. Ja parādās tumšs gar acīm, slikta dūša vai vājums, jāapsēžas vai jāapguļas atpakaļ.

Ja cilvēkam ir zems asinsspiediens, maz šķidruma organismā vai zāles, kas var pazemināt spiedienu, steiga ir īpaši bīstama. Droša piecelšanās ir lēna, ar atbalstu un ar cilvēku blakus.

Tualete un higiēna

Tualete ir viena no riskantākajām vietām mājās. Cilvēks var steigties, būt noguris, apjucis vai kautrēties prasīt palīdzību. Jānodrošina rokturi, stabils krēsls, neslīdoša virsma un iespēja apsēsties, ja spēks pazūd.

Ja ceļš līdz tualetei ir pārāk garš, jāapsver nakts pods, urīna pudele vai cits risinājums, kas samazina steidzamu staigāšanu. Tas nav cieņas zaudējums. Tas ir veids, kā pasargāt cilvēku no kritiena un sāpēm.

Apavi un apģērbs

Slidenas zeķes, garas bikses, pārāk lieli halāti un nestabili čību papēži var būt reāls kritiena iemesls. Labāk der apavi vai zeķes ar neslīdošu pamatni, apģērbs, kas neķeras zem kājām, un viegli uzvelkams apģērbs, kas netraucē kustībai.

Ja cilvēks pārvietojas tikai dažus soļus, arī tad apaviem un apģērbam ir nozīme. Kritiens bieži notiek tieši īsā ceļā, kad visi domā, ka nekas slikts nevar notikt.

Kad labāk nestaigāt

Ja pacients ir ļoti vājš, apjucis, miegains, reibst, nespēj noturēt līdzsvaru vai viņam ir stipras sāpes, staigāšanu nelabāk uztvert kā obligātu pienākumu. Dzīves noslēgumā drošība un komforts ir svarīgāki par formālu aktivitāti.

Dažreiz labāk ir palīdzēt apsēsties krēslā pie gultas vai izmantot gultas galvgaļa pacelšanu, nevis vest cilvēku pa istabu. Kustība ir laba tikai tad, ja tā cilvēku stiprina vai nomierina, nevis padara ievainojamāku.

Latvijas mājas aprūpes konteksts

Latvijā mājās bieži nav pilnībā pielāgotas vides. Šauri koridori, sliekšņi, vanna, paklāji un nepietiekams apgaismojums var palielināt risku. Tāpēc ģimenei jādomā praktiski un jājautā aprūpes komandai, ko var uzlabot bez lielām pārbūvēm.

Dažreiz pietiek ar naktslampu, noņemtu paklāju, stabilu krēslu, rokturi pie tualetes un skaidru vienošanos, ka pacients naktī nesceļas viens. Mazas izmaiņas var novērst ļoti smagas sekas.

Ko jautāt aprūpes komandai

Jājautā, vai pacientam ir zāles, kas var radīt reiboni vai miegainību, kā droši palīdzēt piecelties, vai vajadzīgs staigulis, kruķis, rokturis, podkrēsls vai funkcionāla gulta. Jājautā arī, kad staigāšana vairs nav droša.

Ja kritiens jau noticis, nevajag tikai piecelt pacientu un turpināt kā iepriekš. Jāziņo ārstam vai māsai, īpaši ja ir sāpes, galvas sitiens, apjukums, asiņošana vai cilvēks pēc kritiena vairs nav tāds kā pirms tam.

Kā pieņemt lēmumu bez steigas

Par tēmu kā samazināt kritienu risku smagi slimam cilvēkam mājās ģimenei nav jāpieņem lēmums vienā saspringtā brīdī. Labāk ir apstāties, paskatīties uz pacienta elpu, sejas izteiksmi, sāpēm, nogurumu un spēju piedalīties. Ja darbība dod mieru, tā var būt piemērota. Ja tā palielina ciešanas, jāmeklē saudzīgāks risinājums.

Labs lēmums par kustību nav tas, kur cilvēks par katru cenu pieceļas kājās. Labs lēmums ir tas, kur kritiena risks, sāpes, reibonis un pacienta vēlme tiek izvērtēti vienā kopainā. Dažreiz drošāka kustība nozīmē divus soļus ar atbalstu. Citreiz tā nozīmē mierīgu palikšanu gultā un pozas maiņu bez celšanas.

Ko pierakstīt ģimenei

Kritienu risku palīdz samazināt vienkārši pieraksti par nestabilitāti. Ir vērts atzīmēt, kad cilvēks reiba, kurā brīdī gandrīz paklupa, vai tas notika pēc zālēm, pēc tualetes apmeklējuma, naktī vai pieceļoties pārāk ātri. Šāds pieraksts palīdz speciālistam saprast risku, nevis tikai dzirdēt vispārīgu teikumu, ka viņš šodien ir vājš.

Pierakstā pietiek ar īsiem faktiem. Reibonis no rīta. Gandrīz kritiens ceļā uz tualeti. Slīd čības. Vāji ceļi pēc ilgākas sēdēšanas. Apjukums naktī. Šīs detaļas palīdz saprast, vai jāmaina apavi, apgaismojums, palīglīdzeklis, zāļu laiks vai pati pārvietošanās kārtība.

Kad jāmaina plāns

Kritienu drošības plāns jāmaina, ja cilvēks sāk celties viens, sajauc dienu ar nakti, slīd no krēsla, kļūst reibonīgs vai pēc piecelšanās ilgi neatgūstas. Tas nenozīmē, ka ģimene kaut ko izdarījusi nepareizi. Tas nozīmē, ka slimība maina spēku un pārvietošanās noteikumi jāpielāgo jaunajai realitātei.

Kustību nevajag pārvērst par pienākumu, kas katru dienu jāizpilda vienādi. Ja iepriekš cilvēks droši aizgāja līdz vannas istabai, bet tagad šis ceļš rada paniku un reiboni, aprūpes plānam jāmainās. Droša aprūpe dzīves beigās pielāgo attālumu, tempu un palīdzības veidu konkrētajai dienai.

Kā saglabāt cieņu

Cieņa kritienu profilaksē parādās arī tajā, kā cilvēku ceļ un atbalsta. Viņam pasaka, ka palīdzēs piecelties, nesteidzas, ļauj apsēsties gultas malā, pārbauda, vai nereibst, un tikai tad sper nākamo soli. Klusa grimase, saspringta roka vai pēkšņa vēlme apsēsties ir signāls apstāties.

Ja pārvietošanās nav steidzama, to drīkst atlikt līdz brīdim, kad cilvēks ir mierīgāks un mazāk reibst. Ja jāceļas uz tualeti, jāsagatavo ceļš, gaisma, palīgs un iespēja tūlīt apsēsties. Piesardzība nav bailīgums. Tā ir kritienu profilakse, kas pasargā cilvēku no sāpēm un izbīļa.

Kopsavilkums ģimenei

Svarīgākais ir vērot konkrēto cilvēku, nevis akli turēties pie ieteikuma vairāk kustēties. Ja kustība uzlabo pašsajūtu un notiek droši, tā ir vērtīga. Ja tā rada reiboni, bailes, sāpes vai gandrīz kritienu, drošāks plāns ir labāks par varonīgu mēģinājumu.

Ģimenei nav jābūt perfektai celšanas komandai. Tai vajag skaidru plānu, piemērotus palīglīdzekļus un tiesības pateikt, ka cilvēku vairs nav droši vest vienu līdz tualetei vai dušai. Šāda atzīšana nav neveiksme. Tā ir brīdis, kad aprūpe kļūst drošāka.

Mazie signāli, kurus nevajag ignorēt

Ģimenei jāuzticas arī mazām pārmaiņām pirms kritiena. Ja cilvēks sāk ķerties pie sienām, pieceļas bez brīdinājuma, naktī meklē tualeti tumsā vai pēkšņi vairs neuzticas kājām, tas ir signāls mainīt vidi un palīdzības kārtību, nevis gaidīt pirmo nopietno kritienu.

Mazs drošības signāls reizēm ir svarīgāks par lielu teoriju. Ja paklāja mala traucē, ja naktslampiņa ir par vāju vai ja krēsls ir pārāk zems, šie sīkumi var kļūt par kritiena iemeslu. Tie jālabo uzreiz, jo dzīves beigās katrs kritiens var būt ļoti smags.

Biežākie jautājumi

Vai smagi slimam cilvēkam vienmēr jāturpina staigāt?

Nē. Kustība ir vērtīga tikai tad, ja tā ir droša un palīdz komfortam. Ja staigāšana rada kritiena risku, jāmeklē cits risinājums.

Ko darīt, ja pacients grib celties viens?

Jānoskaidro iemesls un jānodrošina zvans, gaisma, tuvumā esoša palīdzība un drošāks tualetes risinājums.

Vai paklāji ir bīstami?

Jā, ja tie slīd, rullējas vai veido malu, aiz kuras var aizķerties. Drošāk tos noņemt no galvenajiem ceļiem.

Kad pēc kritiena jāsazinās ar mediķi?

Ja ir sāpes, galvas trauma, asiņošana, apjukums, vājums, elpas trūkums vai cilvēks pēc kritiena mainās.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti pēc konkrētās tēmas, lai raksts balstītos ne tikai vispārīgās paliatīvās aprūpes vadlīnijās, bet arī praktiskos un starptautiski salīdzināmos materiālos.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā